Lauris Dzelzītis: Es noteikti gribu ģimeni un bērnus, citādi izsīkšu (7)

Vaicāts par sarežģīto bērnību, kurā Dzelzīša mamma izdarīja pašnāvību un pamāte izmeta no mājām, aktieris atminas tēva reakciju uz traģiskajiem dzīves notikumiem: "Relatīvi nesen pēc kāda notikuma savā dzīvē es sāku saprast tēvu, un kaut kādā brīdī man pat palika neērti.

Man negribas viņu attaisnot, tomēr es saprotu, ka mīļā miera labad viņš izvēlējās paklusēt. Bet kāda ir sajūta dzīvot pēc tam visu mūžu, apzinoties, ka tevis dēļ kāds cilvēks ir aizgājis? To saprotot, daudz kas izkristalizējās un nostājās savās vietās.

Uz jautājumu, vai Dzelzītim ir izdevies izrunāties ar tēvu, aktieris atbild noraidoši. "Nē, un tā bija lielākā problēma. Mani izmeta no mājām 1996. gadā, un tēvs aizgāja no dzīves 2011. gadā."

Aktieris atklāj, ka nu ir piedevis savam tēvam, taču joprojām neizprot, kā viņa māte spēja izdarīt pašnāvību. 

"Vienalga par to veci, bet tev paliek trīs bērni! Māsai bija viens gadiņš, man trīs, brālim — pieci. Es nekad neesmu viņu nosodījis, jau no paša sākuma mentāli viņu sapratu. Tēva un mātes trūkums manā dzīvē ir šausmīgs melns robs. 

Nezinu, var jau būt, ka tāpēc es bremzēju ar attiecībām, izvēlos nerealizēties kā tēvs, jo man ir bail, ka visu sačakarēšu. Man gribas blakus cilvēku, kurš man pa īstam tic. Un, ja godīgi, es neticu, ka kāds mani patiešām varētu saprast.

Es ļoti gribētu tādas attiecības, kurās ir savas bandas sajūta un dziļa, empātiska sapratne vienam pret otru. To es meklēju — savu cilvēku ar visiem trūkumiem un pluszīmēm.

Es noteikti gribu ģimeni un bērnus, jo nodzīvot līdz galam dzīvi šādā spektrā nevēlos, tāpēc ka tad izsīkšu," dalās Dzelzītis. 

Pilnu interviju lasi žurnāla "Una" jaunākajā izdevumā!