"Nebaidīties, ticēt. Ticēt, ka pasaulē viss ir līdzsvarā. Un visam, kas notiek, ir savs – kāpēc? Un mēģināt izprast sevi, nevienu citu, bet sevi. Jo tu esi īpaši radīts. Un mēģināt saprast, kāpēc tev neiet vai iet labi. Un galvenais ir – nebaidīties. Tur, kur nav bailes, tur ir mīlestība," radījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni" stāsta Marija Naumova.

Sveika, Marija!

Laba dieniņa!

Jauki, ka uzņēmāt mūs savā sētā!

Man jāpiebilst, kāda ir raidījuma būtība. Raidījums saucas "Jā" un mēs meklējam "Jā" cilvēkus. Noskatījām jūs kā "Jā" cilvēku. Ap jums vienmēr ir pozitīva enerģija, nav ievērots, ka ap jums rastos konflikti vai negācijas. Te jāpajautā par jūsu dzimtu. Kuri ir tie pozitīvie, dzīvelīgie cilvēki jūsu dzimtā?

Interesanti, ka raidījums saucas "Jā". Es tieši tagad studēju. Ziniet, augstākā joga ir tantra, es tieši tagad to studēju, un ja izsakās tā īsi – tas visam pasaka "Jā". Vienkārši mūsu dzīves mērķis ir iemācīties visam pateikt "Jā". Katram ir savs ceļš uz savu "Jā".

Par manu dzimtu. Pa tēva līniju mana dzimta nāk no Donas kazakiem, no atamaniem. Mums tur ļoti nopietni bija tie cilvēki. Un katram bija savs stāsts. Netālu no Parīzes ir apglabāti mūsu dzimtas cilvēki. Pa mammas līniju, tur es mazāk zinu, viņa vairāk nāk no Maskavas. Bet tā tēva dzimta ir ļoti spēcīga, tur ir zināmi cilvēki.

Jums ir dzimtas koks?

Ir, ir ir.

Jūsu mamma ir daudz laba darījusi Latvijas teātrī, Rīgas krievu drāmā. Vai tas, ka jūsu mammīte bija skatuves cilvēks, jūs arī uzvedināja uz dziedātājas ceļa? Vai tur nāk kaut kādi impulsi?

Es domāju, tas ir ļoti dabiski, ka bērni, kad viņi izaug teātrī, no bērnības zina, kas ir skatuve. Tad viņi arī bieži vien aiziet to ceļu. Es neesmu izņēmums, visu bērnību pavadīju teātrī aizkulisēs. Kur es vēl varēju redzēt mammu? Aktieriem tā dzīve ir tāda, ka no rīta viņi ir teātrī, vakarā atkal teātrī. Ja pusdienlaikā paspēj ieraudzīt savus bērnus, tas ir veiksmīgi bērniem. Bez tam tajā laikā mamma vasarās uz diviem mēnešiem bija prom viesizrādēs, dažreiz es izbraukāju viņai līdzi. Tajos brīvajos brīžos, es nezinu, viņa kārtoja māju, darīja to, kas jādara sievietei.

Tā kā es izaugu teātrī, aiz kulisēm, es vēroju brīnišķīgus režisorus. Es vēroju ļoti, ļoti laba režisora Kaca mēģinājumu procesus, un, protams, tas bija tik interesanti bērnam.

Es laikam no tā visa iespaidojos. Tas man bija tik dabiski - nonākt uz skatuves.

2

Jums bija arī citi ceļi padomā, nevis mūzika?

Bija ļoti interesanti, man bija padomā šis ceļš, bet laikam liktenis spēlējās ar mani, pārbaudīja. Man bija redzes problēmas. Es tiku apstiprināta galvenajai lomai – man bija desmit gadi – Dzidras Ritenbergas filmai "Svešs gadījums". Toreiz bija ļoti liels konkurss, daudz meiteņu pieteicās šai lomai. Bet es biju apstiprināta. Tad atbrauca komisija no Maskavas un pateica, ka meitene ar brillēm mums neder.

Vēlāk es aizgāju dziedāt uz ansambli. Mēs muzicējām kopā ar Normundu Jakušonoku un Ivaru Bajarunu, viņš ir viens no labākajiem saksofonistiem.

Tad pēc vidusskolas es aizbraucu uz Maskavu iestāties MHAT skolā. Tajā laikā tur bija tāda sarežģīta sistēma, trīs tūres, pēc tam konkurss, pēc tam iestājeksāmeni. Pēc pirmās tūres man jau uzreiz teica, ka varu piedalīties konkursā, tā ka man bija skaidrs, ka man iet labi. Konkursā man mamma ieteica noņemt brilles, lai nepievērstu uzmanību.

Mēs grupā bijām pa pieciem cilvēkiem. Tā sanāca, ka es uzstājos piektā un veselu stundu nācās gaidīt savu kārtu un vērot, kā tie citi tiek eksaminēti. Un kad man nogurst acis, es sāku šķielēt. Kad uzkāpu uz skatuves, es redzēju visu krusteniski. Un toreiz bija šāds spriedums – "profesionāli nepiemērota", "profņeprigodnostj". Padomju Savienībā bija tāds termins.

Tad es atbraucu uz Rīgu un no dusmām iestājos juridiskajā fakultātē.

No dusmām.

Nu, bet ko? Ziniet, tas ir sāpīgi, otro reizi – 10 gados pirmais tāds gadījums, 17 gados tu esi jauns cilvēks un zini, ka tu to vari, ka tu to darīsi no visas sirds. Un tad tev nogriež to cerību.

Es vēl gribēju aiziet pa tēva ceļu – psihologos, bet tajā laikā labākie psiholoģijas pasniedzēji bija Pēterburgā, Ļeņingradā. Man liekas, ka tur joprojām ir tā stiprākā skola. Bet toreiz es jau teicu, ka negribu nekur vairs braukt, man pietika ar to Maskavu. Nu, dusmas man bija. Kā savādāk? Un tad tētis teica, ka Latvijā nav vērts to mācīties.

Ziniet, kad amerikāņu filmās rāda, kā tie advokāti ir pusaktieri, puspsihologi. Tāpēc es aizgāju uz tiem juristiem. Nu ja, man ir jurista diploms.

Tad jūs spējat pati juridiski līgumus sakārtot, kontrolēt?

Daudz ko, protams, esmu aizmirsusi, es tik nopietni ar to nenodarbojos jau kuro gadu. Bet ir tāda iekšēja pārliecība, tas man vienmēr ir palīdzējis.

Un, ziniet, man vienmēr ir bijis patīkami tas, ka neviens man nevar pateikt – nu viņa taču ir dziedātāja...

2

Man tas ir svarīgi. Ir svarīgi, ka tev ir vēl kaut kas. Manā profesijā juridiskas zināšanas tikai ir palīdzējušas.

Īpaši laikā, kad nemitīgi plūst un mainās likumdošana.

Tagad mainās attieksme, bet tāda bija – nu tā aktrise, dziedātāja... Kad bija bohēma, bet tagad jau bohēmas vairs nav, tagad visi ir tik aizņemti. Tajā laikā tā bohēma bija.

Jūs 2002. gadā uzvarējāt "Eirovīzijā".

Laikam jā. (Smejas.)

Un tad nu Rīgai vajadzēja rīkot lielu koncertu, pasākumu. Tas bija gan notikums jūsu dzīvē, vai ne?

Tas bija ļoti, ļoti negaidīts notikums, arī emocionāls. Protams, ka tas ļoti mainīja manu dzīvi. Pēc tā vajadzēja pieņemt svarīgus lēmumus - ko īsti es gribu darīt un kā. Tas bija tiešām ļoti nopietns punkts manā dzīvē.

Vai tas izraisīja arī kādu uzrāvienu jūsu muzikālajā dzīvē?

Protams, ziniet, daudz kas bija pēc tās "Eirovīzijas". Bija daudz piedāvājumu, bija daudz darba. Mēs ar Rafaelu, manu administratoru, menedžeri un draugu daudz strādājām - mums bija kādi divdesmit lidojumi mēnesī, un tā pusotru gadu.

Intensīvi.

Tas bija pārāk intensīvi. Es atceros, laikam tas bija Ļubļanā – es iegāju viesnīcā liftā, stāvu un kādu brīdi tiešām nevaru atcerēties, kur es esmu, uz kuru stāvu man jābrauc.

2

Šis laiks bija tiešām labs brīdis izlemt, ko es gribu darīt šajā ceļā. Ja es gribu palikt uz skatuves, ko es tur gribu darīt? Man bija jāpieņem nopietni lēmumi. Un ja mēs runājam par "Jā", toreiz bija daži "Nē" lēmumi.

Vai jūs kādreiz pasakāt arī "Nē"?

Jā. (Smejas.). Protams, jā. Bet tajā brīdī bija svarīgi pateikt "Nē".

Piemēram?

Tie bija daži līgumi, ļoti nopietni līgumi, par kuriem daudzi sapņo. Bet tad tev jāizvērtē, vai tu esi gatavs iet uz to "rūpnīcu"?

Es izvēlējos būt brīva. Es izvēlējos būt "es".

2

Tā ir mana ambīcija – darīt to, kas man patīk. Darīt cik daudz es gribu. Saproti, es negribu konveijerā strādāt. Es tā negribu strādāt uz skatuves, es gribu darīt to, kas man patīk.

Jums to lielā mērā ir izdevies panākt.

Es izdomāju pati sev projektus un es to daru. Protams, es varētu darīt vairāk un būt uz lielākām skatuvēm, bet vai es to gribu? Īpaši tagad, šajā laikā... man nav nekad patikuši stadioni vai vēl kāds liels formāts. Es esmu aktrise savā sirdī. Man patīk teātra skatuve. Bet es sapratu, ka tagad eju uz vēl intīmāku telpu. Bija daži pasākumi pa šo interesanto gadu. Ļoti maz kas bija atļauts mūsu jomā. Tajos bija, es nezinu, 50 – 100 cilvēku. Un tu saproti, ka vari iet vienkārši dziļāk.

Vēl par to "Eirovīziju". Cik var manīt, ir tomēr grūti notrāpīt uz to publikas gaumi. Šoreiz atkal neizdevās baltiešiem trāpīt.

Lietuviešiem sanāca.

Kas pietrūkst?

Vai...

To laikam nemaz nevar prognozēt, kā tā gaume sagriezīsies?

Es domāju, ka "Eirovīzija" ir ļoti liela loterija. Tur ir tik daudz aspektu. Toreiz, mūsu laikā, viss bija vienkāršāk. Toreiz bija viens skaists vakars, tagad ir divi pusfināli, tad fināls. Tev ir tā kā jācīnās. Tas taču ir sports. Mūs laikā bija forši - viens vakars, neviens neko nezina, visi nobalso - un super, aiziet un viss.

Tā balsošana man arī vairāk patika, jo tas bija tāds kā mājas kazino. Tā bija tā spēle, kad katra valsts par kādu nobalso. Tas bija tā – wow! Man kaut kā tas viss toreiz patika labāk, tas ir mans viedoklis, es nevienam to neuzspiežu.

Tagad tas ir vairāk tāds kā sports un tam jāgatavojas savādāk.

2

Par to trāpīt vai netrāpīt. Samanta ir liels darbaholiķis. Man liekas, ka viņa bišķiņ pārstrādājās pirms tam. Man likās, ka viņa uz skatuves ir nogurusi, vienkārši nogurusi, pārgurusi.

Pēc visa procesa.

Jā, pēc visa procesa. Bet tur tālāk – ziniet, katram jau patīk kaut kas savs. Es neskatos "Eirovīziju" jau vairākus gadus, šogad es redzēju, varu komentēt, bet pirms tam es vēl noskatījos vienīgi Izraēlas "Eirovīziju", jo man bija interesanti, kā viņi to tehniski izdarīs kopā ar ziediem. Bet es atkārtojuma ierakstā vienmēr noskatos to uzvarētāja dziesmu nākamā rītā vai kad.

Jā, tad vēl viena lieta, kas tagad ir "Eirovīzijā", tā ir kļuvusi ļoti tehniska, cilvēciskais faktors kaut kā bieži vien pazūd. Te ir atkal gaumes jautājums. Ziniet, mana mīļākā uzvarētāja dziesma ir portugāļiem, 2017. gadā. Man patīk dzīva mūzika, man patīk sirsnīgs dziedājums, tas strādā.

Jūs arī dziedat portugāliski.

Man patīk dziedāt portugāliski.

Kas jūs saista pie portugāļu valodas? Jūs dziedat tik daudzās valodās – latviski, angliski, krieviski, franciski – un pēkšņi portugāļu valodā.

Es jums atbildēšu. Es laikam atradu sev atbildi – kāpēc? Es dziedu visdažādākajās valodās, un tad bija uzvedums "No zobena saule lēca". Producents Edžus Arums, mūsu draugs, to kopā ar horeogrāfu Agri Daņiļeviču veidoja. Kad es pirmoreiz skatījos to uzvedumu, arī otro un trešo reizi skatījos, es raudāju no sākuma līdz beigām. Man bija asaras acīs. Un es absolūti fiziski sajutu – kas man pietrūka bērnībā? Man pietrūka folkloras. Tas ir tāds cilvēka basic, pamats. Šeit Latvijā nekādas krievu folkloras nebija, latviešu folklora tā kā nebija mūsu.

Mēs bijām vienā stāvā mēģinājumos ar "Zelta sietiņu", tas man bija vienīgais kontakts ar fokloru. Bet man kā krievu meitenei tas pietrūka.

Tagad, kad mēģinu izprast, kas ir kas un kas es esmu, saprotu, ka tā ir milzīga lieta - tautas mūzika, dejas.

2

Tas ir vesels slānis, kas cilvēkam dod kaut kādu stabilitāti, veido identitāti. Tāpēc es to meklēju. Arī visādās valodās. Es meklēju.

Interesanti, ka jums ir tuva franču kultūra un Francija. Kāpēc?

Es nezinu. Varbūt, ka es iepriekšējā dzīvē dzīvoju Francijā. Kad veidoju programmu par romiem, par čigānu tautu, es mācījos dziedāt un dejot flamenko. Tad es sapratu, ka tā flamenko deja enerģētiski ir tā, kur es visu savu temperametu varu parādīt. Tie cilvēki, kas bija man blakus, bija pārteigti. Es nerunāju par tehnisko pusi, bet viņi bija labā šokā par manu enerģētiku. Viņi teica – tev tas ir. Tā programma saucas "Romani rat", kas nozīmē "Romu nakts". Bet "Romani rat", cik es sapratu, nozīmē tās čigānu asinis. Viņi teica – tev ir tā čigānu asins pilīte. Es nezinu. (Smejas.)

Tad jau jūs abi ar Andri Kārkliņu esat tie lielie flamenko zinātāji. Mums bija lielisks flamenko ģitārists El Letton.

Jā, es labi atceros.

Es mācījos Francijā, tas bija 10 mēnešu interesants izaicinājums.

Jūs akurāt mācījāties to flamenko deju? Vai vispār skatuves mākslu?

Ne, tas bija cits, es mācījos gan to, gan to. Kad es aizbaucu uz Parīzi, es mācījos tur džeza skolā un arī aktierskolā.

Tad es paliku stāvoklī. Viss apstājās, jo nekas nebija svarīgāks par bērnu. Un pēc tam, kad bērnam jau bija trīs gadi – tie bija svētki, man patīk vispār svētki – tad man bija sarežģīta programmma, tā bija ļoti unikāla. Tas bija sadarbībā ar "Discovery Channel". Bija čigāni no piecām valstīm. Tas uzvedums gāja gandrīz četras stundas. Man patīk svētki, tā bija sarežģītākā programma, ko es sev uztaisīju. Tur bija ļoti milzīgs darbs ieguldīts. Publika teica, ka nekad nav bijuši tik garā uzvedumā.

Tas arī ir viens no lēmumiem, ko tu pieņem savā dzīvē – vai veltīt šo dzīvi tikai skatuvei vai tomēr būt mammai, sievai, ģimenes cilvēkam.

2

Tas nav savienojams, tu nevari vienkārši atrast to zelta vidusceļu, tas ir nenormāli sarežģīts uzdevums. Es jau teicu par bērnību – es neatceros, ka man mamma būtu lasījusi grāmatu priekšā. To darīja tētis, vecmāmiņa, vectētiņš. Tā kā man kā bērnam mamma pietrūka. Bet viņai bija jābūt uz skatuves. Viņa toreiz bija ļoti noslogota, viņa bija galvenā aktrise teātrī.

Tas atkal ir tāds izaicinājums sev, uzdevums - atrast ceļu, lai es būtu gan tur, gan tur.

2

Par teātri. Dailes teātrim bija Džilindžera izrāde "Art".

Es ceru, ka vēl ir. (Smejas.)

Tas atkal bija tāds kārtīgs jūsu iznāciens. Tagad ir nobremzējušās visas tās teātru un koncertu lietas. Bet vai jums ir kas padomā saistībā ar teātriem?

Ziniet, mums tas viss tiešām tik nelaikā atnāca, jo mums ar to "Art" gāja ļoti labi. Joprojām es ceru, ka viss atgriezīsies. Bet arī Rīgas Čehova teātris paņēma manu programmu "Līdz gaišām asarām", "Do svetlih sljoz". Tas ir stāsts par pasaules romanci, man patīk tie stāsti. Mēs februārī sākām spēlēt un tad tas beidzās. Protams, idejas ir, ideju ir daudz, tagad jāsagaida to brīdi, kad atkal varēsim ieiet normālā dzīvē.

Jūs esat tādā starta pozīcijā, gatava darboties. Tiklīdz varēs, ies vaļā?

Jā. Mēs gatavojam ar mūziķiem arī jauno programmu lēnām. Es arī mācos kaut ko, es vispār izmantoju šo laiku. Skatuve pietrūkst, viennozīmīgi. Bet ir citas lietas, es baudu šo laiku.

Ir, kas māk adaptēties, un, kam atkal grūtāk iet.

Jums ir bijusi sadarbība ar daudziem komponistiem. Sākot, es nezinu, ar Raimondu Paulu līdz Rustamam Bagirovam. Vai jūs varētu pakomentēt savu sadarbību ar komponistiem?

Nu, Maestro ir Maestro, viņš mani paņēma līdzi uz lielo skatuvi, teikšu tā – parādīja plašai auditorijai. Maestro ir pirmais komponists. Un viņš ir pirmais, kas man uzrakstīja veselu albumu. Esmu ļoti pateicīga par visu, ko viņš ir manā labā darījis. Esmu pateicīga, ka viņš man uzticējās.

Un arī par "Vernisāžu", kur tiku uzaicināta darbā. Bet paņemt meiteni, kura dzied restorānā "Orients", un uzaicināt savā programmā uz operas skatuves, nu, tā arī ir tāda uzdrošināšanās.

Viņš ir viens no komponistiem, kas metodiski meklē jaunus talantus, sadzird.

Viņš metodiski meklē. Un arī vajag uzticēties. Dziedāt restorānā ir viens, bet dziedāt uz operas skatuves – tās ir divas tik dažādas lietas. Un es atceros to pirmo – Geršvina programmu, kur mēs bijām vairāki solisti – bailes, protams, bija nenormālas, liels lampudrudzis, bet es kaut kā saņēmos. Toties pēc gada, kad viņš taisīja programmu divām klavierēm kopā ar Hariju Bašu, un tad es biju vienīgā dziedātāja, tur man bija brīdis, kad es domāju, ka nevarēšu, nebūs tāda spēka. Bet mani kāds vienkārši tā bišķiņ pabīdīja.

Uzstāšanās televīzijā vai kaut kur citur, tas nav tā, bet nu uzstāšanās uz operas skatuves! Liels paldies Maestro par to. Man ir vienmēr liels prieks satikties ar viņu uz skatuves. Viņš ir skolotājs ļoti daudziem skatuves cilvēkiem. Un tā viņa punktualitāte.

Jā, tas ir dzirdēts vairākkārt.

Kaut kad sadarbības sākumā ar Paulu mums bija no rīta paredzēta intervija televīzijā. Tajā laikā es ņēmu visus darbus, kas ir iespējami, es dziedāju klubos, dziedāju arī naktīs. Un no rīta es atveru acis un skatos, pulkstens ir 10.00. Un man 9.00 ar Maestro bija jābūt televīzijā! Kādas šausmas, jūs varat iedomāties?!

Varu gan iedomāties.

Es domāju, kā es vispār tagad atļaušos viņam piezvanīt? Bet maestro par mani vienkārši pasmējās.

2

Tad vēl viena ļoti svarīga sadarbība man bija ar Niku Matvejevu. Tā bija veiksmīga sadarbība, pateicoties Arvīdam Mūrniekam. Man bija tāds brīdis, kad es domāju – viss, jādara kaut kas cits. Jāiet citu ceļu.

Ir bijušās šādas pārdomas arī?

Jā, jā, protams. Tu saproti, ka tu tur esi, bet tev vajag savu materiālu. Un tu vēl esi tāds zaļš, un tu nezini kā un kur to meklēt. Tas laikam bija 2000. gads. Tajā "Eirovīzijas" procesā "Prāta Vētra" Latvijā bija pirmajā vietā. Kaut kādā man nesaprotamā veidā es biju otrā, pēc visiem tiem cilvēku zvaniem un balsojumiem. Tas man bija negaidīts, patīkams pārsteigums. Pēc dažiem mēnešiem man tiešām bija tāds sabrukums bišķiņ. Nekas nenotiek, tu dari, tik daudz strādā, strādā, un iestājas tāds nogurums.

Tad man piezvanīja Arvīds Mūrnieks. – Varbūt taisām kaut ko kopā? Un mēs sākām strādāt. Viņš mani iepazīstināja ar Niku un mēs ļoti ātri ierakstījām albumu, kurš pēc divām nedēļām bija zelta, tad pēc mēneša platīna albums. Tas bija negaidīts iznākums.

Es atceros, bija tāds negaidīts punkts manā dzīvē. 2001. gada augustā mēs ar draudzeni izdomājām – varbūt sarīkosim koncertu Dzintaru koncertzālē. Tad mēs nezinājām, kas tas ir, bijām zaļi gurķi. Sākām gatavot to koncertu. Atceros, toreiz maestro tā paskatījās uz mani un teica – nē, es negribu piedalīties. Es domāju – kā, kā, kā, maestro nevar piedalīties!? Es tā cerēju!

Viņš tā teica – varbūt paņem sev Valteru un Kažu kā bekvokālistus. Viņiem tad bija, 12 – 14, cik tur.

Toreiz saņemt no Dzintaru koncertzāles direktora diplomu par to, ka es biju pirmā Latvijas izpildītāja, kas piepildīja šo koncertzāli, bija jauki. Man bija vesels buss ar ziediem. Kad es septiņos no rīta pēc svinībām iegāju mājās, man bija pilna māja ar ziediem. Es gribēju vannā ieiet, bet tas nebija iespējams, jo tā bija pilna ar ziediem.

Un tad mums ar Niku bija vēl viens veiksmīgs albums franču valodā. Tur bija Paula un Nika dziesmas.

Runājot par komponistiem, man vēl viena sadarbība bija ar Sebastjenu Žinjo. Tas bija īpatnējs salikums. Franču mūzika un Jāņa Petera dzeja. Man ļoti patika strādāt ar Petera kungu. Interesanti, ka dažreiz pirmais bija dzeja, citreiz – mūzika. Es atceros, ka es no sākuma rakstīju Petera kungam, jo man vajadzēja to viņa ritmisko zīmējumu. Franču mūzikā tās frāzes skan pilnīgi savādāk.

Ja paņem Petera dzeju, tad mūsu komponistam bija ļoti viegli uztaisīt to zīmējumu, jo mūsu latviešu dzeja ir pārsvarā ritmiska – tra ta tā tā tā. Man bija kādas četras dziesmas, un es sapratu, ka tās četras rindas, tā jau ir visa tā dziesma, ja runājam par zīmējumu. Tas Sebastjenam bija sarežģīti, jo viņam vajadzēja uz to uzrakstīt dažādu mūziku. Bet Petera kungam vajadzēja mainīt tekstu uz to franču mūziku.

Piegult.

Bet tas bija ļoti skaists salikums. Un arī Kārlis Vērdiņš mums rakstīja dažus jautrākus gabalus, jo Petera kungs man pateica – sameklē sev kaut kādu priecīgāku autoru. Nu, diemžēl. Jā, šī arī bija ļoti, ļoti jauka sadarbība.

Vēlāk Niks mani iepazīstināja ar Mihailu Medvedjevu, ar kuru mēs ierakstījām septiņus albumus. Viņš bija skaņu operators, režisors, producents. Viņi ar Niku bija draugi, un ļoti ātri aizgāja viens pēc otra.

Un mēs ar Mišu arī tuvu sadraudzējamies. Es ar viņu gribēju veidot kopīgu albumu, es visu laiku dungoju, es neesmu komponiste, es dziedu visu laiku, man ir pilns diktofons. Toreiz nesanāca.

Tagad man ir sadarbība ar Rustamu Bagirovu – viņš ir azerbaidžāņu izcelsmes muzikants, komponists un pedagogs Liepājas mūzikas skolā. Viņš izmanto gan manas melodijas, gan savas idejas un mums pievienojas tagad Kristaps Grasis, kurš ir Vācijas latvietis. Un viņš tur sadarbojas ar franču izpildītāju. Viņš vairākus gadus raksta franču programmas. Atkal Francija, redziet. (Smaida.)

Man jebkurā sadarbībā ir ļoti svarīga ģimenes sajūta.

Kad čigāni te bija atbraukuši, viņi teica, kā tas var būt, ka esam ģimene šajā laikā?

2

Tāpēc es varbūt divdesmit gadus strādāju kopā ar tiem pašiem mūziķiem. Nu tā. Arī ar Kristapu Grasi mēs runājam it kā mēs būtu sen pazīstami.

Par ģimeni runājot. Kādi ir jūs ģimenes ritmi, vai jūs kādreiz sanākat kopā, vai jums ir kādas tradīcijas?

Mēs ļoti cenšamies pēc iespējas biežāk būt kopā. Meita jau ir liela, viņai drīz būs 26. Protams, viss mums ir skaisti. Mums ir tradīcijas. Līgo svētkos mēs ceļojam kopā. Mēs kādreiz sanākam un spēlējam galda spēles. Mūsu ģimenes dzīve ir diezgan aktīva, cenšamies visu darīt. Manam vīram arī tas ir svarīgi. Ieguvēji šajā laikā ir bērni.

Jo vecāki var kopā pavadīt vairāk laika ar bērniem.

Jā. Visam ir savi plusi un savi mīnusi.

Ko jūs gribētu cilvēkiem novēlēt?

Novēlēt. (Smejas.) Nebaidīties, ticēt.

Ticēt, ka pasaulē viss ir līdzsvarā. Un visam, kas notiek, ir savs – kāpēc?

2

Mēģināt izprast sevi, nevienu citu, bet sevi. Jo tu esi īpaši radīts. Un mēģināt saprast, kāpēc tev neiet vai iet labi. Bet galvenais ir – nebaidīties. Tur, kur nav bailes, tur ir mīlestība.

Jums ir dziesma "Par to es domāšu rīt." Par ko jūs rīt domāsiet?

Kādreiz atnāk nepatīkamas domas, bet esmu iepazinusi tās domas. Un man kaut kā sanāk padzīt tās prom. Varētu padomāt vēlāk, bet vēlāk nesanāk.

Paldies jums par sarunu.

Ja mēs runājam par raidījumu "Jā", tad es novēlu cilvēkiem mācīties visam pateikt "Jā".

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!