Ekskluzīvi "Apollo.lv" ⟩ Kļošenes, Spīrsa un platformenes! Kā tapa 2000. gadu estētikā veidotā filma "Tizlenes"? (2)

"Ir 1999. gads, tuvojas Millenium svinības. Trīs devītklasnieces Sarmīte, Sveta un Katrīna ir nolēmušas mainīt savu dzīvi un no klases apsmietākajām "tizlenēm" pārvērsties par skolas populārākajām meitenēm. Iedvesmojoties no Holivudas filmām un seriāliem, draudzenes nolemj, ka vienīgā izeja ir ierasties izlaidumā ar klases spicākajiem čaļiem. Taču, kad izfantazētie plāni gandrīz izbojā patiesu draudzību, meitenēm nākas saprast, ka izlikšanās par to, kas neesi, nenes nedz laimi, nedz stilīgumu, un dzīvē viss nenotiek kā kino," vēstīts filmas aprakstā. 

Balinātas šķipsnas, "platformenes", spilgtas krāsas, podziņu telefoni, džinsi ar zemo jostasvietu, Britnija Spīrsa, džinss, džinss un vēlreiz džinss - ja būtu jāveido 2000. gadu laika kapsula, tad tur noteikti vajadzētu šo visu ietilpināt. "Apollo.lv" vēlējās noskaidrot, cik grūti vai, tieši otrādi, viegli bija filmas tapšanas procesā izveidot pēc iespējas precīzāku milēniuma estētiku.

Kas bija informācijas avoti, no kuriem ņēmāt filmas vizuālo tēlu?

Jūlija Volkinšteine: Ļoti daudz es iedvesmojos no savām atmiņām, arī tā laika fotogrāfijām no privātajiem arhīviem, jo tieši tajā laikā man pašai bija 15, 16 gadu. Es arī skatījos tās filmas, kuras šajā filmā skatās mūsu varones - "Bīstamās spēles", "Spītnieces savaldīšana" un citas. No fotogrāfijām pētīju arī kā ģērbās mūziķi tajā laikā. Protams, bija tāds žurnāls "Sīrups". Es gāju uz bibliotēku, gāju cauri tā gada numuriem - bildēju, iedvesmojos, atcerējos, smējos. 

Visnotaļ bija mīļš šis izpētes process, jo daudz kas man atsauca atmiņā tieši to pašu vecumu. Tāpat kā galvenā varone, arī es gāju "tusēt" pie Laimas pulksteņa un pie Doma baznīcas bedres. Forša atgriešanās pagātnē un atcerēšanās, kas bija svarīgi tajā laikā. 

Zane Žilinska: Līdz ar to, ka 2000. gadu sākumā es vēl biju bērns, man vēl tas krāsošanās vecums nebija pienācis, bet bija interese, tāpēc, strādājot pie filmas, man bija jāveic diezgan dziļš pētnieciskais darbs. Meklēju fotogrāfijas ar Britniju Spīrsu, Kristīnu Agileru, vācu kopā dažādus materiālus no žurnāliem. Arī filmas režisore Marta Elīna Martinsone bija sakrājusi diezgan ievērības cienīgu daudzumu ar žurnāliem, kur bija grima pamācības un frizūras, kuras mums šobrīd šķistu ļoti ekstrēmas. 

Kas modē, grimā un frizūru tendencēs ir palicis no 2000. gadiem un kas vairs nekad "nenāks atpakaļ"? 

Jūlija: Mūsu filmas varoņiem - jauniešiem daudz kas likās nesaprotams, ko mēs likām viņiem vilkt. Bija smieklīgi, ka viņi visu laiku teica, ka bikses ir par lielu un jostasvietas par zemu. Mēs visu laiku bikses rāvām uz leju, jo viņi bija pieraduši pie augstajām jostasvietām. Es domāju, ka "Tizlenes" būs ļoti stilīga filma šogad tieši, jo šobrīd 2000. gadu modes tendences ir atgriezušās ar pilnu jaudu. Nedaudz modificētas, bet šobrīd es atkal redzu zemās jostasvietas, plikos vēderiņus, īsos topiņus, daudz raibas apdrukas. 

Es pirms pāris dienām filmas režisorei sūtīju bildi no apģērbu veikala, kurā bija tie plastmasas gredzeni, kurus mēs ar šausmīgām mokām meklējām pagājušā gadā. Es baidītos vispār kādreiz teikt, ka kaut kas nekad neatgriezīsies modē. Es domāju, ka modificētā veidojumā jebkas var atgriezties modē. 

Zane: Grimā un matu sakārtojumos vispār diezgan daudz kas nācis modē šodien. Vēsturē ik pēc 20 gadiem noteiktas lietas nāk atpakaļ modē. Ir ļoti daudz krāsainu plastmasas aksesuāru un grimā vienkāršas, grafiskas līnijas, spilgtas, kontrastējošas krāsas, arī frizūras - izbalinātās šķipsnas, un, protams, leģendārie čoukeri - kaklarotas.

Es gribētu lai modē atpakaļ vairs nenāk plānās čolciņas, kas ir salokotas ar matu laku un pakāpeniskie griezumi, ar uz āru uzlocītajiem matu galiem. Kas, manuprāt, nepiestāv absolūti nevienam - perlamutra lūpu krāsas vēsos toņos, kuras, starp citu, man bija ļoti sarežģīti atrast veikalā. 

Ar kuru kostīmu visvairāk lepojaties?

Jūlija: Vislielāko gandarījumu darīja Cēzara un Kleopatras tērpi, tie ir skatuves tērpi izrādē, uz kuru aizgājušas filmas varones. Tur ir kombinēts - īrēts, atrasts, nopirkts. Pašai šie tērpi šķiet visiespaidīgākie. 

Vai grūtāk ir veidot kostīmus 18. gadsimta kostīmdrāmai vai 2000. gadu filmas estētikai?

Jūlija: Noteikti 18. gadsimts ir grūtāk. Man ļoti patīk 18. gadsimts, tas ir viens no maniem mīļākajiem laikiem modes vēsturē. Bet tas noteikti ir krietni sarežģītāk, jo autentiska nav nekā, ļoti daudz apakškārtu, arī aktieriem noteikti nav viegli. 

Zane: Nesenākiem notikumiem ir jāievēro vairāk dažādas precīzas detaļas, jo cilvēki to atceras un redzēs, ja kaut kas būs ne tā. 18. gadsimtu jau neviens neatceras un neviens nenorādīs uz to, ka, lūk, šis frizūras siluets nav pilnīgi precīzs. 2000. gadu estētika bija ļoti specifiska ar ļoti daudz detaļām, tāpēc man šķiet, ka tas ir sarežģītāk un atbildīgāk.

Vai pati 2000. gados ģērbāties līdzīgi?

Jūlija: Noteikti, man bija džinsi ar zemo jostasvietu, tā, ka apakšbikses nedaudz lien ārā. Arī man bija nabā pīrsings, man bija arī džinsa šūtā soma, jo mugursomas nešķita stilīgas. Man pašai patika visu pārtaisīt, apdarināt, izšūt ar pērlītēm un fliteriem, jo stilīgajos veikalos viss šķita tik dārgs. 

Vai mūsdienu modē ir tik izteiktas subkultūras, kādas bija 90. gados un 2000. gadu sākumā?

Jūlija: Tajā laikā noteikti bija izteiktākas šīs subkultūras. Es domāju, ka Londonā joprojām varbūt ir ļoti daudz panku. Rīgā mēs vairs neredzam tādus izteiktus pankus, kādi bija, kad man bija 16 gadu. Tāpat arī ar gotiem. Es domāju, ka tas ir saistīts ar sociālajiem tīkliem, influenceriem, ka visi grib būt tas, kas tajā brīdī ir stilīgs.

Visi saka, ka tagad modē šis, tad tas un visi grib lekt līdzi. Jāsaka, ka mēs tomēr pazaudējam kaut kādu individualitāti, it sevišķi Latvijā visi jaunieši ģērbjas līdzīgi, izņemot, ja viņi nav no mākslas skolām vai neiepērkas "Humana Vintage". Nav vairs tik izteikti, piemēram, hip-hop mākslinieki, kuri nedraudzējas ar metālistiem, panki ar krāsainām grebenēm. 

Zane: Man šķiet, ka jauniešiem šobrīd īsti nav par ko dumpoties. Viss ir diezgan mierīgi. Šī ir tā paaudze, kurā nevienam nav nekāda milzīga spiediena un nav par ko mēģināt protestēt. Protams, ka ir lietas, par kurām protestē vēl joprojām, bet tas ir daudz citādāk. Nevienu vairs nevar šokēt ar savu izskatu, tāpēc subkultūru ir daudz mazāk.

Vai filmas uzņemšanas laikā notika kāds amizants atgadījums, kas palicis atmiņā?

Zane: Man šķita amizanti lakot galvenajai aktrisei nagus kapos. Vispār uzturēties kapos, darot tur visas ikdienišķās lietas - ieturēt pusdienas un tamlīdzīgi. Tas nebija tā gluži tradicionāli. Katra diena bija ļoti interesanta un savdabīga. 

Vai ir kaut kāda atšķirība darbā ar profesionāliem un neprofesionāliem aktieriem?

Zane: Patiesībā šie aktieri ātri vien kļuva par profesionāļiem. Es teicu no savas puses, kas viņiem būtu jāzina, piemēram, pašiem nekārtot savus matus, nepārlikt matu šķipsnas no pleca nost. Tādas lietas, kas profesionāliem aktieriem ir pašsaprotamas. Komunikācijā visi jaunieši bija brīnišķīgi, es pat neredzēju nekādas īpašas atšķirības. Mums ļoti paveicās ar aktieriem šajā projektā. 

Vai bija jāmācās kaut kas no jauna, piemēram, nekad līdz šim vēl neveidota frizūra?

Zane: Jā, patiesībā zēniem spaiku frizūras ar saželētajiem radziņiem, kā arī visādi pinumi ar maziņām bizītēm. Ja sākumā man bija jāmeklē references fotogrāfijas, tad ar laiku man izveidojās radošā sajūta, ka es varu izdomāt jaunus matu sakārtojumus. Manī atvērās 2000. gadu čakra šī projekta laikā. 

Filma, kuru producē studija "Ego Media" sadarbībā ar tehnoloģiju un izklaides uzņēmumu "Tet" un mediju grupu "TV3 Group", pie skatītājiem visā Latvijā nonāks 27. augustā. Līdz tam piedāvājam noskatīties filmas tīzeri!