"Vīri sievas neizvaro, tas ir tikai tāds stingrāks sekss." 21 vardarbības izpausmēm piepildīts gads. Sarmītes pieredze

"Mans stāsts aizsākās pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū, bet nobeigums tikai nesen tika uzrakstīts. Puse mana mūža ir iznīcināta, neviens man neatdos salauzto dzīvi, zaudētos gadus, neatgriezeniski sabojāto veselību," stāsta sieviete. "Reizēm domāju, cik tālu cilvēks var aiziet savā apsēstībā, to nevar nekādi savādāk nosaukt kā tikai par apsēstību, mērķis iegūt konkrētu sievieti (tas ir - mani). Šādiem cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība, bet palīdzību viņi nesaņems, jo mīlošās mammas, omes un citi tuvinieki visu piesegs."

Sarmīte uzsver, ka viņas pieredzes stāsts neesot par "padibeni-alkoholiķi, ar ko visi parasti ir pieraduši saistīt varmākas".

"Šis būs stāsts par turīgu cilvēku ar labu darbu, pareizajiem draugiem, ideālo ģimeni, labiem sakariem Rīgas augstākajās aprindās un šādās situācijās izrauties [no vardarbīgām attiecībām] ir daudz grūtāk."

"Viņam netraucēja tas, ka autobusā bija citi cilvēki."

Sarmīte bija jaunpienācēja arodvidusskolas klasē un ātri vien viņai uzmanību sāka pievērst skolas "krutākais džeks". "Cienāja ar tēju, saldumiem, pavadīja uz autobusu, kurš, tavu laimi, mums kursēja vienā virzienā. Izrādījās, mēs dzīvojām vienā mazpilsetā, tikai katrs savā galā. Attiecībām attīstoties, mana sajūsma par lielo mīlu ātri noplaka, nekur tālāk par bučām mēs toreiz netikām. Es pateicu, ka viss ir beidzies pat nesācies. Iemesls - viņa nevaldāmā uzmākšanās, kura pārauga agresijā un vajāšanā.

Braucot mājās, viņš autobusā regulāri pamanījās saplēst manu krūšturi, blūzi, saspiest krūtis līdz zilumiem, skrāpēt, sakost lūpas līdz asinīm.

Viņam netraucēja tas, ka autobusā bija citi cilvēki, asinīm pielietām acīm viņš plosījās visu brauciena laiku. Drīz vien puisis lēca ārā no autobusa manā pieturā un mēģināja iesākto turpat pabeigt, toreiz glāba manas veiklās kājas - es skriešus skrēju mājās. Viņš man pakaļ. Par laimi nepanāca."

Sarmīte stāsta, ka ģimene ievērojusi meitenes izskatu tajā vakarā un atlikušo skolas laiku viņai ticis liegts pārvietoties ar autobusu - tēvs pirmdienās aizvedis uz skolu un piektdienās bijis pretī.

"Īstā elle man bija kopmītnēs, nemitīga sekošana, raustīšana, dežurēšana pie istabas durvīm, mutiska aizskaršana, intrigu vērpšana... Lielākajai daļai jauniešu viņa izgājieni šķituši uzjautrinoši, tā teikt, bezmaksas cirks vienmuļajā dzīvē, bet es biju novesta līdz izmisumam.

Kopmītnēs pat uz tualeti gāju tikai istabas biedrenes pavadībā, sūdzējos vadībai, bet pati saņēmu brāzienu, ka kaitinu puisi.

Vecāki reaģēja, noīrēja dzīvokli. Ātri vien viņš mani izsekoja, noskaidroja adresi un nakts aizsegā ar cirvi sacirta durvis, mani paglāba kaimiņu modrība, paldies viņiem par to."

Sarmīte atklāj, ka skolas laika draudzenes iedrošināta, viņa sāka apmeklēt jauniešu centru, kur apguva pašaizsardzības paņēmienus.

"Ātri vien apgūto liku lietā. Īsumā sakot, tikko kā bija iespēja, tā izmantoju izdevību viņam "sadot pa purnu". Es savā naivajā jaunietes prātā domāju, ka tas būs atrisinājums - ja neviens mani neaizstāv, vismaz pati sevi aizstāvēšu, bet patiesībā viņš vēl vairāk uzvilkās, redzēju, kā viņam izspiežas bikšu priekša un pēc mirkļa jau viņš bija "beidzis"."

"Nezinu, ko viņš stāstīja savai ģimenei, bet drīz vien viņa vecāki brauca iepazīties ar maniem vecākiem, kā ar potenciālajiem topošajiem radiniekiem.

Manā ģimenē attiecības saspīlējās - mani vecāki uzskatīja, ka pati nezinu, ko gribu, ka esmu mele un divkose. (..)

Viņa vecāki uzstāja, ka esmu puiša draudzene un vazāju viņu dēlu aiz deguna un, ka attiecības jāsakārto oficiāli, ka es regulāri braucot pie viņu dēla un tur nakšņojot, lai gan patiesībā man nebija ne jausmas, kur viņi dzīvoja," atceras sieviete.

Sarmīte norāda, ka pagāja ilgs laiks, kamēr meitenes vecāki noticēja, ka puisis pret viņu ir bijis vardarbīgs. "Arodvidusskolu pabeidzu, uzelpoju, ka murgs būs beidzies, jo tālākās studijas mūs aizveda katru savā virzienā, bet patiesībā tas bija tikai sākums manai izpostītajai dzīvei..."

Pirmā izvarošana un negribēta grūtniecība

Vīrietis Sarmīti vajājis katru dienu, nereti uz viņas automašīnas tika atstātas dāvanas - puķes, nieki, saldumi, smaržas ar klāt pievienotām zīmītēm, kur atzīšanās mīlestībā mijās ar draudiem:

"Tu būsi mana uz mūžu. Vienalga kā, bet es tevi dabūšu. Nekur nespruksi, kaut vai sazāļošu, nolaupīšu...

Toreiz šos signālus vajadzēja ņemt vērā daudz nopietnāk, bet es tos uztvēru kā "slima suņa murgus".

Viņš noskaidroja mana dzīvokļa adresi un stundām vēlos vakaros auroja aiz durvīm. Reizēm, kad mērs bija galīgi pilns, kaimiņi vai es izsauca policiju. Viņš kliedza, ka nelaižu viņu dzīvoklī, ka esmu viņa sieviete, nevienu neinteresēja tāds "sīkums", ka gadiem tieku vajāta, man ieteica tikt galā ar savu privāto dzīvi un netraucēt apkārtējos.

Pienāca reize, kad policijas klātbūtnē viņš tika ielaists dzīvoklī, nelīdzēja mani iebildumi, ka man ar šo cilvēku nav nekā kopīga, bet policija pēc labi padarīta darba aizbrauca, viņus neinteresēja, ka mēs dzīvoklī kāvāmies līdz spēka izsīkumam.

Kad man spēki bija izsīkuši, viņš stundām par mani ņirgājās, sākumā vairākas reizes izvaroja, pēc tam sprauda manī visu ko var iespraust, nelīdzēja ne manas asaras, ne lūgšanās, pēc tam iedzina dušā, pats nomazgājās un veda mani uz uzņemšanu, lai saņemu pirmo palīdzību.

Manus pīkstienus, ka norādīju viņu kā vainīgo neviens neņēma vērā, viņš pateica, ka man ir staigules daba, un es vazājos apkārt un, redz kā, nu man ir sanācis. Kad vērsos policijā ar iesniegumu, par mani pasmējās, jo nekas taču neesot noticis, lai es priecājoties, ka man pievērš uzmanību un pati vien vainīga, ka staigāju apkārt un ielaižos ar nepareizajiem cilvēkiem."

Pēc piedzīvotajiem incidentiem sieviete pārvācās atpakaļ pie vecākiem. Vajāšana turpinājās. "Viņš stundām sēdēja savā automašīnā uz ieliņas pie mūsu mājām, kad izsaucu policiju, mums paskaidroja, ka uz ielas viņš drīkstot atrasties, neesot aizliegts.

Par šausmām sev atklāju, ka esmu stāvoklī, man bija tikai viena doma - atbrīvoties... Pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no nevēlamās grūtniecības. Man tas izdevās, es veicu legālu abortu, un katru gadu to dienu pieminu kā svētkus.

Skarbi, bet es neizjūtu ne mazāko nožēlu, protams, lai nekas tāds otrreiz neatkārtotos, sāku lietot kotracepciju, ja nu gadījumā atkal ciešu."

"Gadiem ilgā vajāšana mani bija notrulinājusi."

Pienāca pavasaris un sieviete saķēra gripu. Tas pats vīrietis, kas allaž viņai pamanījās būt līdzās, palīdzēja Sarmītei ar medikamentiem it kā pret slimību. "Neizplūstot detaļās, viņš man bija iebarojis kaut kādus narkotiskus līdzekļus, kas izmainīja manu uztveri. Pēc gadiem es arī uzzināju no kurienes viņam šie medikameti - kārtējo reizi nauda un sakari.

Es biju notrulināta, man nāca miegs un biju nemitīgi nogurusi, toties viņš mani varēja izmantot kā seksa trenažieri, man nebija spēka pretoties, un diez vai es vispār sapratu situācijas nopietnību.

Es kliedzu uz saviem tuviniekiem, kad viņi aizrādīja, kā es varu tagad pēkšņi ar viņu dzīvot kopā? Man likās, ka tas ir ideālais variants, jo neko citu jau man nevajadzēja kā jaunu devu, bet es jau to nesapratu, ka tieku zāļota.

Es ar viņu arī aprecējos. Atceroties to laiku, man ir saraustītas, miglainas atmiņas, kaut kas līdzīgs dzēruma stāvoklim.

Es eksistēju. Mani ideālie zobi pēkšņi bija sākuši bojāties, man radās neizskaidrojams svara pieaugums - kilogrami nāca klāt pa nedēļām, īsā laikā es no kalsnas sievietes biju kļuvusi vairāk kā simts kilogramus smaga."

Pasliktinoties Sarmītes veselības stāvoklim un krasi izmainoties vizuālajai ārienei, ātri vien viņas vecāku mērs bija pilns - ģimene viņu aizveda uz izmeklēšanu privātklīnikā. "Kliedzu uz māsiņām, ka man viss ir kārtībā, kāda no medmāsām man teica, ja tev viss būtu kārtībā, diez vai šeit atrastos, tas mani atvēsināja.

Ārsts sapratis, kas man nodarīts, ieteica neko nedzert un neēst viņa klātbūtnē, īsumā sakot, nelietot uzturā neko, kam viņš varētu piekļūt.

Es rakstīju iesniegumu policijā, klāt pievienojot analīžu kopijas. Rezultāts - viņa radi mani izlamāja un sāka šantažēt, ka ieliks man mantās narkotikas un mani apcietinās, ticēšot viņiem nevis man.

Pieslēdzās arī firmas direktors, kurā viņš strādāja, arī viņš skaidrojās ar manu ģimeni, jo, lūk, viņiem nevajagot problēmas, tā esot neslava, ko esmu pret cienījamu cilvēku izstrādājusi. 

Mistiskā veidā no ģimenes ārsta kabineta pēkšņi pazuda mana pacienta kartiņa, policijā iesniegumi un mani analīžu rezultāti tāpat. Es pat neuzrādījos, ka jebkad būtu bijusi privātklīnikā, īsuma sakot, es visu to biju izdomājusi, toties parādījās sveši, nekad neredzēti vīrieši, kuri uzdevās par maniem mīļākajiem."

"Gribēju šķirties, bet nevarēju, jo baidījos."

"Pamazām atguvos. Viņš atzinās, ka mani sazāļojis ar medikamentiem, lai varētu pakļaut, jo citādāk es esot bijusi pārāk spītīga.

Pati vien esot vainīga, ka gadiem bēgu, viņam nekas cits nebija atlicis, kā man iebarot lopu augšanas hormonus, lai es kļūtu resna un neglīta, citiem vīriešiem netīkama. Viņš mani esot pasargājis no netikla dzīvesveida, vai tad es pati nesaprotot, ka man pārāk daudz mīļāko?

Tikai viņš vienīgais varot mani savaldīt no izlaidīgā dzīvesveida," Sarmīte atstāsta vīrieša uzskatus pret sevi.

"Viņš mani šantažēja - ja šķiršos, tad pateiks visiem, ka esmu lietojusi narkotikas, ka esmu psihiski slima, un viņš to ātri pierādīšot. Es uzrakstīju policijā iesniegumu, ka esmu zāļota, iesniegums nemaz netika izskatīts, bet no firmas, kur strādāja gan viņš, gan mans tēvs, pēkšņi saņēmu iesniegumu par neslavas celšanu pret cienījamu cilvēku.

Mans tēvs tika šantažēts no firmas direktora puses, ja es šķiršos un attaisīšu muti par to, kas patiesībā noticis, viņš zaudēšot darbu. Tēvam bija svarīgi saglabāt darbavietu, un man ģimene ieteica "turēt muti" un, ja es tik gudra biju viņu aprecot, tad tagad, lai nestenot un vispār - kā varot normālam cilvēkam zāles iebarot, pati vien es būšot tās zāles ēdusi. Tas man bija trieciens, jo es sapratu, ka, lai nezaudētu darbavietas, tagad ģimene bija nostājusies pret mani.

Tagad bija sākusies elle kopdzīvē vārda tiešākajā nozīmē, gribēju šķirties, bet nevarēju, jo baidījos, palīdzību nebija kur un kam prasīt, labākais, ko man ieteica sociālajā dienestā, lai apmeklēju psihologu, pēc tam jau nolamāja, lai beidzu nest pa mazpilsētu savas ģimenes lietas, lai neapvainoju ar savām intrigām labu un cienījamu cilvēku.

Katru dienu bija emocionāla, fiziska un seksuāla vardarbība. Es biju novesta tik tālu, ka domāju, kā lai labāk, ātrāk un nesāpīgāk padaru sev galu.

Man bija vienalga, ka ģimenei sāpēs, mani atturēja tikai doma, ka man var neizdoties līdz galam, tādēļ atmetu domu par pašnāvību."

Sarmītes dzīvesbiedrs dienā esot bijis ideāls firmas darbinieks, kā arī uz pusslodzi strādāja policijā, bet, kad atgriezies mājās, sekoja nemitīga lamāšana, aizskaršana, pazemošana, sišana un izvarošana. "Vakaros viņš izmainījās, ienākot pa durvīm, no patīkama cilvēka, kāds viņš bija darbā, vīrs kļuva par varmāku.

Jo viņam bija smagāka darbadiena, jo es vairāk cietu.

Viņš iznīcināja manas gleznas, izmeta eļļas tūbiņas, jo eļļas krāsas smirdot, sasita visus pulksteņus, jo viņam skanot galvā tie tikšķi. Ja mēģināju ķerties klāt saviem mūzikas instrumentiem, viņš sita man ar slapju dvieli, kurā iesiets mezgls, jo es vairāk pretojos, jo viņš zvērīgāks kļuva. Viņam tā bija sava veida uzbudināšanās.

Vēlāk sapratis, ka mūzika man ir svarīga, iznīcināja mūzikas instrumentus - vijolei atplēsa stīgas, akordeonam sagrieza plēšas, nogrieza lences, sintezatoru sasita ar āmuru, tad uzgrūda uz lauskām un izvaroja, vēl ņirgadams, ka "nu es, ku*e, esmu dabūjusi, ko pelnījusi".

Tikai vēlāk pēc gadiem sapratu, ka viņš ir atkarīgs no seksa, plus vēl ar savām slimīgajām novirzēm, kuras viņš īstenoja.

Toreiz, kad meklēju palīdzību, man kāda amatpersona pateica, ka "vīri sievas neizvaro, tas ir tikai tāds stingrāks sekss, un neesot jau man tur lejā gumija - nenodilšot..." Atklāta ņirgāšanās."

Sarmīte stāsta, ka visi pāra paziņas un draugi bijuši informēti, ka sieviete ir "slima ar galvu un atkarīga no zālēm". Viņas telefons ticis kontrolēts, visas darbības uzraudzītas. "Brīžiem man pašai sāka likties, ka neesmu galvā īsti gudra... Šeit epizodes varētu uzskaitīt bezgalīgi, katra diena bija visdažādākajām vardarbības izpausmēm piesātināta. Radi, draugi no manis novērsās.

Es no laimīgas, pašpārliecinātas sievietes biju kļuvusi par kājslauķi vienam ķertajam. Man tas viss bija piegriezies, es tiku apprecēta ar varu, ne no savas brīvas gribas, indēta ar medikamentiem un vēl man bija jāpacieš, ka mani pazemo un šantažē manis pašas mājā.

Punktu pielika viņa izgājieni manā darbavietā. Greizsirdības mākts, viņš nāca uz manu darbu un skaidrojās ar visiem vīriešu kārtas kolēģiem, vai tikai kādam nav kaut kas padomā attiecībā uz mani, līdz kādu no kolēģiem piekāva.

Es tiku nekavējoties atlaista, jo es nesot uz darbu savu privāto dzīvi, viņiem nevajagot skandālus, lai gan neskaitāmas reizes vadībai biju lūgusi, lai viņu pie manis darbavietā nelaiž, bet tas nevienu neinteresēja, viņš esot mans vīrs.

Nu labi - vīrs, bet ar kādām tiesībām tā sauktais vīrs var iet uz manu darbu un risināt viņam vien zināmas problēmas?"

Sieviete atklāti stāsta, ka palīdzību no ārpasaules vairāk nav meklējusi. "Izliku sētā viņa mantas, nomainīju atslēgas un pateicu, ka viss ir beidzies, prom ejot viņš salauza man roku, bet mammai žokli, pārējie tuvinieki mājās nebija. Varbūt pat labi, ka nebija, jo visiem viņš bija apnicis, kas zina, vai vēl kāds kādu nebūtu nogalējis? Vēlāk viņš visiem stāstīja, ka es neprātā esmu tā situsi savai mammai, ka sizdama sev roku salauzusi, bet mammai žokli..."

21 vardarbības izpausmēm piepildīts gads

"Atradu citu darbu, cīnījos ar veselības problēmām, jo diemžēl sekas palika. Laiks gāja, es satiku savu nākamo vīru, biju piesardzīga un skeptiska, bet viņš mani iedrošināja, ka viss sliktais ir aiz muguras. Arī viņš, kāda sagadīšanās, bija cietis vardarbīgās attiecībās, tikai šajā gadījumā no sievietes puses. Likās, ka dzīve beidzot ir sakārtojusies. Apprecējamies, pēc laika pieteicās mazulis, biju laimīga, ka pēc tādu medikamentu ietekmes es vēl varu palikt stāvoklī.

Viņš mūs bija licis mierā, viss bija klusu, bet tas klusums bija mānīgs...

Ejot no stāvlaukuma uz darbu, man pēkšņi uzbruka vairāki vīrieši, nogrūduši zemē, tika mērķtiecīgi atspārdīts mans apaļais grūtnieces vēderiņš... Iznākums šeit bija skaidrs. Spontānais aborts. Viņš atsūtīja uz slimnīcu četras rozes ar zīmīti: "Ku*e, tu nekad nebūsi laimīga, tavs kroplis nekad nepiedzims, izvārīt un izbarot vakariņās tavam drāzējam..."

"Bija pavadīts 21 vardarbības izpausmēm piepildīts gads... Visiem bija gana. Vecāki aizgāja pensijā, brālis aizbrauca ar ģimeni uz ārzemēm, ģimenes māju pārdevām un nopirkām citu vairāku simtu kilometru attālumā, varētu pat teikt - pārgājām pāri visai Latvijai. Jaunajā vietā mēs bijām ienācēji. Svešajā pilsētā satiku sava mūža mīlestību, nosvinējām sirsnīgas kāzas, kurās vedēji bija mana otrā vīra vecāki.

Es mācījos dzīvot no jauna, izbaudīju ik mirkli, kad neviens mani nevajā, nesit, nepazemo... Man piedzima bērni, esam parasta ģimene.

Par savu pirmo vīru es vispār nedomāju, viņš man ir miris, negribu neko par viņu zināt, tukša vieta, man viņa vārda pieminēšana izsauc tikai vienaldzību un riebumu. Veselību es nekad neatgūšu, bet vismaz esmu iemācījusies sadzīvot. 21 sačakarēts dzīves gads, viņa dēļ zaudēti vairāki bērni, fiziskas un emocionālas traumas, tāda ir šo gadu bilance..." tieša ir Sarmīte.

Vardarbības apburtais loks

Par to, kas ir vardarbības apburtais loks un kā to pārraut sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros stāsta krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" psiholoģe Anta Aizpuriete-Krolmane.

"Pārraut vardarbības ciklu nav neiespējami. Protams, tas ir ļoti grūti, esot šādās attiecībās, tas var ieilgt, bet, ja jūs pamanāt, ka kāds cieš vai arī uzziniet, ka kāds ir šādās vardarbīgās attiecībās, iedrošiniet viņu meklēt palīdzību, sniedziet savu atbalstu un izglītojiet, kā viņš var saņemt atbalstu," pauž speciāliste.

Aicinām izpildīt testu, kas atvieglo dažādu vardarbības veidu identificēšanu, mudināsim būt vērīgiem un nepalaist garām vardarbības pazīmes sev līdzās.

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Raksts tapis sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros.