Kādēļ sabiedrībai 2021. gadā šķiet dīvaini, ja sieviete apprecoties "patur" savu uzvārdu? (4)

"Tādēļ ka tas ir viņa uzvārds, ne mans," Aiša atbildēja, pilnīgi pārsteigta par šo neprasīto viedokli. Darbiniece, neapmierināta ar Aišas strupo atbildi, 15 minūtes turpināja uzdot jautājumus par šo tēmu.

"Man vajadzētu būt šokētai par diskusijas tēmu, taču es nebiju," raksta Aiša. Esejas autore apprecējās pagājušā gada oktobrī. Kad kņada par kāzu ceremoniju norimās, viņa sastapās ar jautājumu gūzmu no draugu un radinieku puses par izvēli nemainīt uzvārdu.

Lai gan lielākajā daļā gadījumu sievietes apprecoties izvēlas pieņemt vīra uzvārdu, daudzās pasaules valstīs, tāpat kā Nigērijā, kur raksta varone ir dzimusi un augusi, nav šāda likuma, kas obligāti to liktu darīt. Tas vienkārši ir "status quo". "Es neesmu vienīgā sieviete, kas par šo situāciju ir dusmīga, to es uzzināju vēlāk, kad tvīts par manu pieredzi sociālajos tīklos kļuva populārs," par situāciju stāsta Aiša.

Kāda nozīme ir uzvārdam?

Iemesli, kādēļ sievietes izvēlas pieņemt vīra uzvārdu, ir dažādi. Ir situācijas, kurās sievietēm vienkārši nepatīk savs uzvārds un viņas pat nespēj sagaidīt brīdi, kad varēs to mainīt. Citām par labu uzvārda maiņai liek izvēlēties likumi, kuri padara ceļošanu ar bērniem sarežģītu brīžos, kad to uzvārds atšķiras. Arvien vairāk sieviešu izvēlas lietot defisi un atstāt gan savu uzvārdu, gan klāt tam pievienot vīra.

"Es izvēlos paturēt savu uzvārdu, jo man tas patīk. Tas visu dzīvi ir bijis mans uzvārds.

Manas karjeras augstākie un zemākie punkti tiek asociēti ar manu uzvārdu; mani sasniegumi, neveiksmes un pieredze – viss ir iekļauts manā uzvārdā," savu izvēli pamato Aiša.

Lai vai kāda būtu sievietes motivācija - atstāt vai paturēt uzvārdu; ir svarīgi saprast, no kurienes ir radusies uzvārda mainīšanas prakse, lai ļautu tai turpināties.

CNN producente ir jorubiete, kura dzimusi Nigērijas rietumos. 1921. gadā publicētajā Jorubas vēstures grāmatā "No vissenākajiem laikiem līdz Lielbritānijas protektorāta sākumam" vēsturnieks Semjuels Džonsons aprakstīja, kā jorubiešu vārdi galvenokārt kalpoja kā veids, lai identificētu indivīdu, viņa cilti un ģimenes totēmu. Kā Džonsons savulaik rakstīja: "Precēta sieviete nevar pieņemt sava vīra totēmu, vēl jo vairāk viņa vārdu".

Tā vietā jorubiešu vārdi tika veidoti, izmantojot tādus aprakstošus vārdus kā cilvēka dzimšanas apstākļi, vecvecāku vai vecāku dotais vārds vai viņu slavēšanas vārds, kurš izsaka vecāku vēlmi, lai bērns nākotnē kļūtu par veiksmīgu un krietnu sabiedrības locekli. Cilvēkam pieaugot, klāt var tikt pievienots vārds, kas aprakstīja cilvēka profesiju.

Lielbritānijas veiktā valstu kolonizācijas politika, kas sākās pirms diviem gadsimtiem, lēnām iznīcināja šo vārdu došanas sistēmu.

Interesanti, ka Anglijā uzvārdu došanas prakse sāka izplatīties tikai 13. gadsimtā, un pat tad tie tika zemāk vērtēti kā kristīgie vārdi. Šajā laika posmā ir dokumentēts, ka "dažos gadījumos, īpaši augstākajās sabiedrības klasēs, vīrieši pieņēma savu sievu uzvārdus".

Debora Entonija raksta žurnālā "Kolumbijas dzimtes un likuma žurnāls": "Anglijā dzīvojošajām sievietēm ilgstoši samazinājās tiesības un statuss. Visizteiktākās un pēkšņākās pārmaiņas notika agrīnajā mūsdienu periodā, sākoties 17. gadsimtam." Tieši šī laika norma, ka "pēc laulībām sievas identitāte tika apvienota ar vīra identitāti" tika ieviesta visās Lielbritānijas impērijas kolonijās.

Citur, galvenokārt musulmaņu sabiedrībās, piemēram, Malaizijā vai Irānā, sievietes pēc laulībām parasti nemaina savu uzvārdu. Tas norisinās saskaņā ar islāma tekstu. Korāna 33. nodaļā minēts, ka musulmaņus saukt tēvu vārdos ir "taisnīgāk Allāha priekšā".

Turpinot iesākto tradīciju

Apvienotās Karalistes un Norvēģijas zinātnieki 2019. gadā publicētajā pētījumā atzīmēja, ka pat "sievietes atbrīvošanas laikmetā uzvārda mainīšana pēc laulībām ir efektīvs piemērs, kā patriarhālās sabiedrības modelis mūsdienās izdzīvo". Pētījuma autori ir uzzinājuši divus galvenos iemeslus, kādēļ sievietes, kuras jūtas citās dzīves šķautnēs atbrīvotas un dzīvo salīdzinoši liberālās sabiedrībās, turpina izvēlēties vīra uzvārdu.

Pirmais iemesls ir, ka tradīcija tiek pieņemta par pašsaprotamu, ko atspoguļo teiciens "tas ir tas, ko mēs visu laiku esam darījuši". Otrais iemesls ir ideja, ka vīra uzvārda pieņemšana ir jaunizveidotās ģimenes simbols un tas palīdz izvairīties no situācijām, kurās bērni varētu justies nomākti vai apjukuši par to, ka vecākiem ir dažādi uzvārdi. Šim apgalvojumam nav zinātnisku pierādījumu, kas spētu šīs bailes atbalstīt.

Esejas autore stāsta, ka vienkārši vēlas paturēt savu uzvārdu, nesaņemot no apkārtējās sabiedrības nosodījumu, taču, ja cilvēki imigrācijas birojā to saredz kā sacelšanos pret sistēmu, tad lai tā arī būtu.