"Man ir svarīgi, lai meitas neaizmirst mātes valodu." Saruna ar saksofonisti Ilzi Lejiņu (2)

Ilze sarunā ar "Apollo.lv" atklāj, ka tā kā meitu pamatvaloda ir franču, ir svarīgi, lai bērni vasarās uzlabo mātes valodu un neaizmirst latvisko garšu – dilles, biezpienu, gailenes, mellenes un cukurābolus.

Ja Ilze Lejiņa ar ģimeni jau vairākus gadus dzīvo Francijā, Volmeranžas ciemā, tad viņas mamma joprojām dzīvo Madonā, kas ir viņas dzimtā puse. Ilze regulāri cenšas lidot uz Latviju, lai palīdzētu sakārtot mammai sadzīviskās lietas, kā arī atrādītu mazbērnus.

Tā sagadījies, ka šovasar mūziķes lielās meitenes piedalās divās nometnēs tieši Madonas pusē – Jumurdas muižā un Smeceres silā. Par to Ilzei ir dubultprieks, jo dzimtas sakņu izjūta pastiprinās. Interesanti, ka Smeceres silā, tieši vietā, kur viņām ir naktsmājas, 18. gadsimtā atradusies dzimtas māja, kas tika nopostīta un izdemolēta kara laikā.

Ne velti visām četrām dāmām ir Madonas novada tautastērpi, ko pandēmijas apstākļos var uzvilkt vismaz divas reizes gadā – uz Jāņiem un valsts svētkiem.

Runājot par dzimtas saknēm, Ilzes tēvs nāk no Sēlijas, no Salas pagasta. Šovasar neliels ģimenes pulciņš devās ekspedīcijā pa dzimtas takām. Par lielu pārsteigumu vecmammas māja, kurā uzauga tēvs, ir saglabājusies diezgan labā stāvoklī, ar tai piemītošo auru un simtgadīgiem kokiem visapkārt. "Pat puķu dobē joprojām zied flokši un pie ieejas piekārts Jāņu vainags.

Latvijas viensētas ar neskarto dabu un tām piemītošo mieru ir kaut kas unikāls, Francijā tādu gandrīz nav," pastāsta Ilze Lejiņa.

Jauno apstākļu ietekmē ģimene ir aprīkojusi auto ar bagāžnieku, kur sakrautas teltis un guļammaisi, gan arī sistēmu, lai uzliktu piecus velo, jo arī pati mazākā meita Krista tagad patstāvīgi brauc ar velosipēdu. "Ar šādu iedzīvi var doties ceļā, kur acis rāda. Spilgti atmiņā palicis ceļojums pie draudzenes uz Tūju, Ķurmragu. Akmeņainā jūrmala var būt tik mainīga un pārsteidzoša, saulriets kā uz pastkartēm. Braucot prom, mašīnai diemžēl pārsprāga riepa.

Tā bija svētdienas pēcpusdiena, servisi ciet. Labi, ka izglāba kāds draudzīgs evakuators no Rīgas. Līdzīgs negaidīts pārsteigums ģimeni piemeklēja arī pavasarī, atceļā no Latvijas uz Franciju, kad mašīnai saplīsa ģeneratora siksna. Un atkal tas sakrita ar brīvdienu. Tas bija sestdienas vakars, kad viss ir ciet, poļi nerunā angliski ne vārda. Jautri. Galu galā, pēc 15 stundu iestrēgšanas mazā Polijas ciemā, ģimene laimīgi varēja doties tālāk," atminas saksofoniste.

Ilze un Freds neskumst par ierobežojumiem, īpaši vasarā, kļūstot par ekspertiem Latvijas āra terasēs. Lietus vai saule, vienmēr atradīsies kāda maza simpātiska kafejnīca, kur paēst pusdienas vai iedzert kafiju. Ziedoņdārza paviljons ir viena no iemīļotākajām Ilzes ģimenes kafejnīcām.

"Šovasar Rīgas centrs ir pārvērties līdz nepazīšanai. Terases saradušās kā sēnes. Un ļoti labi," viņa nosaka.

Rīgas porcelāns un Dobeles gumijas rotaļlietas ir Ilzes pēdējo gadu lielā aizraušanās. Laikam tas saistīts ar nostaļģiju pēc saulainās bērnības, pēc mājas ballītēm, kad lielās rasolu bļodas tika servētas vietējās produkcijas traukos. Ilze ir bieža viešņa krāmu tirdziņos, kādreiz Francijā, tagad viņa secinājusi, ka to ir arvien vairāk arī Latvijā. "Vispār paši pirmie "marché aux puces" tulkojumā "blusu tirgus" pirmsākumi meklējami Parīzes priekšpilsētās ap 1885.gadu," zina stāstīt Ilze.

Freda un Ilzes kopīgais muzikālais projekts "Viņš un Viņa" šovasar Latvijā koncertēs vien divas reizes, jo viņi dod priekšroku koncertiem, kuri uzņem visus klausītājus. Pastaigu koncerti brīvā dabā paredzēti 18. augustā Jūras rezidencē Rainis un 21. augustā Biksēres muižas parkā, netālu no Madonas. "Ceram, ka nākamgad situācija būs labāka, jo "Viņš un Viņa" gatavo 10 gadu jubilejas koncerttūri. Tiksimies koncertos!" aicina Ilze.