FOTO ⟩ "Tas ir ceļš pie sevis." Kā Santjago ceļa gājēja Agnese mēroja 1137 kilometrus no Igaunijas līdz Vācijai (10)

Svētceļnieki dodas dažādu iemeslu dēļ

Santjago ceļš (Camino de Santiago) ir viens no populārākajiem svētceļnieku maršrutiem pasaulē. Šī ceļa galamērķis ir Svētā Jēkaba katedrāle, kura atrodas Spānijas ziemeļu pilsētā Santiago de Compostela. Cilvēki šo ceļu veic kājām.

Agnese par Santjago ceļu stāsta: "Tradicionāli ceļā dodas reliģisku motīvu dēļ. Agrāk cilvēki devās līdz Santjago de Kompostela katedrālei un no okeāna mājās pārnesa gliemežvāku kā pierādījumu, ka ir veikuši Santjago ceļu. Mūsdienās ceļotāji jau Santjago ceļa sākumā pie somas piesprauž gliemežvāku, lai citi varētu atpazīt kā svētceļnieku. Mūsdienās tikai aptuveni 5% dodas reliģisku motīvu vadīti. Lielākoties cilvēki to dara garīgu iemeslu dēļ, lai sakārtotu savu dzīvi."

Citi dodas šķiršanās dēļ, citi kāda tuvinieka zaudējuma dēļ, citi vienkārši nezina, ko savā dzīvē darīt.

Tas ir ceļš pie sevis. Tā ir savu robežu pārbaudīšana, kā arī lielisks veids, kā satikt un iepazīt citus cilvēkus. Ceļā var iemācīties dzīves pamatvērtības.

Kad mugursoma ir uz pleciem, es atskārtu, ka patiesībā cilvēkam nav nepieciešamas daudz mantas. Mēnesi vai vairāk es iztiku ar to mazumiņu, kas man bija. Es redzēju, kā cilvēki atveras. No dienas uz dienu es devos, kā uz darbu. Es cēlos, gāju, mazgāju drēbes, masēju sev pēdas, gatavojos nākamajai dienai. Pa ceļam arī nereti sanāca iepazīties ar citiem cilvēkiem."

Veicot Santjago ceļu, svētceļniekiem ir iespēja krāt zīmogus svētceļnieka pasē. "Svētceļnieku pase ir kā pierādījums, ka esi svētceļnieks. Zīmogi, kuri tiek iespiesti svētceļnieku pasē, ir ārkārtīgi skaisti. Pēc ceļojuma ir jauki apskatīt savu svētceļnieku pases zīmogus un apzināties, kur esi bijis.

Ar šo pasi ir iespēja nakšņot svētceļnieku naktsmītnēs un saņemt svētceļnieku atlaides ēdienam. Ja Santjago ceļš tiek veikts Spānijā, tad sasniedzot Santjago de Kompostela katedrāli, svētceļnieku birojā var saņemt sertifikātu par paveikto ceļu," Agnese stāsta.

Ceļš no Francijas līdz Spānijai iemācīja nesteigties un padomāt par sevi

Agnese par Santjago ceļu uzzināja pirms vairākiem gadiem, dzirdot citu cilvēku pieredzes stāstus. Agnesi ieinteresēja šī ceļa būtība, tāpēc sāka padziļināti interesēties. "Es trīs gadus par to lasīju, interesējos blogos un forumos. Tad es iegādājos pirmo grāmatu par Santjago ceļu, kas bija mans ceļvedis. Tāpat es klausījos arī citu cilvēku pieredzes stāstus. Es biju arī uz vairākiem stāstu vakariem.

Trīs gadus vēlāk kāds labs sarunu biedrs mani pamudināja doties Santjago ceļā. Toreiz es sev Ziemassvētkos uzdāvināju aviobiļetes uz Franciju.

Pirmo reizi dzīvē ar tik trīcošām rokām pirku aviobiļetes, jo tas bija lēciens nezināmajā. Nekad iepriekš nebiju gājusi ko tamlīdzīgu. Kur nu vēl 30 dienas pēc kārtas!"

2017. gadā Agnese pirmo reizi veica 1000 kilometrus garo Santjago ceļu no Francijas robežas līdz Atlantijas okeāna piekrastei Spānijā, to paveicot 28 dienās. Agnese norāda, ka pirmais Santjago ceļš viņai bija ļoti nepieciešams.

Foto: Kā Santjago ceļa gājēja Agnese 44 dienās mēroja vairāk nekā 1000 kilometrus no Igaunijas līdz Vācijai

Ceļojumu blogere par pirmo Santjago ceļu stāsta: "Tajā laikā bija liela pārslodze un izdegšana, tāpēc es domāju, ka tas būs jauns piedzīvojums. Toreiz es aizgāju no darba. Santjago ceļš man toreiz bija ļoti nepieciešams.

Kad nogāju Santjago ceļu, es pavisam citādāk ceļoju un dzīvoju apzinātāk un zaļāk. Santjago ceļš iemāca nesteigties un padomāt par sevi."

Pirmais Santjago ceļš Agnesei ir iemācījis iemīlēt staigāšanu un dabu. Arī Agneses dzīvesbiedrs laika gaitā ir pievērsies staigāšanai. "Es atceros, kad ar draugu pirmo reizi gājām "Lāču taku". Sākumā viņam likās garlaicīgi. Viņš bija pieradis apskatīt un izpētīt pilsētas, ēkas, muzejus, taču te bija vienkārši jāiet. Jau trešajā dienā viņam iepatikās. Es viņu pieradināju pie staigāšanas."

Kopš Agnese nogāja pirmo Santjago ceļu, viņu vairs nesaista lielpilsētas. "Vairs nesaista tās metropoles. Protams, ir skaisti. Ja braucam uz kādu valsti, tad vismaz vienu dienu pavadām lielpilsētā, apskatām vēsturiskās vietas un pieminekļus, bet mūs saista daba un cilvēki. Tad, kad esmu prom no lielpilsētas, es satieku vietējos iedzīvotājus, vietējo kultūru un, ja paveicas, arī iepazīstamies ar kādu vietējo iedzīvotāju, caur kuru var patiesāk izdzīvot valsti un kultūru.

Tiklīdz tu uzliec to lielo mugursomu uz pleciem, tu saproti, ka iekāp citā pasaulē. Kad tev ir tā lielā soma uz muguras, cilvēki citādāk pret tevi attiecas. Paveras cita pasaule, cilvēki paliek atvērti un par tevi parūpēsies.

Ja tu vēlies, lai par tevi parūpējas, uzliec lielo mugursomu. Tev palīdzēs, pastāstīs un paskaidros. Tas ir pavisam citādi, tāpēc es nebaidos viena pati ar lielo mugursomu doties pārgājienā."

Santjago ceļa maršruts un naktsmītnes Latvijā

Agnese ir arī Latvijas Svētā Jēkaba ceļa asociācijas biedrs, piedaloties Latvijas Santjago ceļa izstrādes procesā. Šobrīd, kad Agnese ir nogājusi Santjago ceļu Latvijā, viņa palīdz maršrutu pilnveidot.

Kopējais Latvijas Svētā Jēkaba ceļa garums ir 562 kilometri. Tas sastāv no 24 posmiem. No sākuma punkta Valkā pie Igaunijas robežas līdz Rīgai ir 12 posmi(280 km). No Rīgas līdz Lietuvas robežai ceļa veikšana ir iespējama divos veidos: 6 posmi līdz Žagarei (133 km) vai Svētā Meinarda ceļš – 6 posmi līdz Skaistkalnei (149 km).

No Valkas Agnese uzsāka iet 13. jūnijā. Agnese šķērsoja Lietuvas robežu 29. jūnijā, savukārt Polijas pilsētā Sejni viņa nonāca 19. jūlijā, tādējādi kopā nostaigājot 960 kilometrus. Ceļa posmā "Camino Latvia" (Valka–Žagare) Agnese sakrāja 444 kilometrus, savukārt "Camino Lituano" (Žagare–Lazdiji) – 500 kilometrus.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Agnese | What If I Told You (@agneseskunstina)

Agneses mērķis ir izmēģināt visu to valstu Svētā Jēkaba ceļus, kas no mājām ved uz svētceļnieku tradicionālo galamērķi – Santjago de Kompostela katedrāli Spānijā. Šī iemesla dēļ ceļotāja vairākas dienas turpināja ceļu Polijā. Ceļojuma laikā Agnese izlēma braukt uz Frankfurti pie Oderas, lai turpinātu Santjago ceļu cauri Vācijai uz Berlīni.

Ceļojumu blogere katru dienu nogāja atšķirīgu kilometru skaitu. "Mazākais kilometru skaits bija 20, taču vislielākais bija 38 kilometri.

Dienā, kad gāju 38 kilometrus, es ceļā pavadīju vairāk nekā 12 stundas. Katru dienu vidēji sanāca iet vismaz sešas līdz astoņas stundas.

Tā bija kā darba diena – astoņas stundas eju un pēc tam strādāju pie bloga rakstīšanas, drēbju mazgāšanas un ēst gatavošanas," saka piedzīvojumu meklētāja.

Agnese par Santjago ceļu Latvijā stāsta: "Pagaidām Latvijā vēl nav marķēti, taču tie aktīvi top. Ceļš sākas Valkā un Valgā uz Igaunijas robežas. Ceļš turpinās pa Gaujas nacionālo parku, Cēsīm, Valmieru un Rīgu. Tālāk ceļš dalās divos dažādos posmos: Rīga – Žagare un Rīga – Skaistkalne.

Latvijas Svētā Jēkaba ceļa asociācijas mājaslapā ir pieejami maršruti un digitālās kartes visiem svētceļojuma posmiem. Izmantojot digitālo karti, nebūs iespējams apmaldīties. Tāpat mājaslapā ir pieejami apraksti un naktsmājas katram ceļa posmam. Svētceļnieku naktsmājas dēvē par alberģēm. Naktsmītnes ir dažādas - gan klosteri, gan hosteļi, gan viesu mājas."

65 litru mugursoma, karodziņš un gliemežvāks

Uzsākot ceļu, Agnese devās ar 65 litru lielu mugursomu, kas sākotnēji bija ļoti smaga. Par mugursomas saturu Agnese stāsta: "Divas stundas pirms izbraukšanas man nācās pārorganizēt savu somu. Es sāku svērt pat zeķes, lai atbrīvotos no liekajiem mugursomas kilogramiem. Sākumā es ņēmu līdzi arī ēdiena pagatavošanas lietas – gāzes balonu, degli un katliņu. Taču brīdī, kad sasniedzu Rīgu, es no tā atbrīvojos. Soma bija par smagu, bija karsts laiks un kājas bija tulznās. Beigās man izdevās somu atbrīvot no dažiem kilogramiem.

Latvijā un Lietuvā Agnesei bija jāorganizē pārtika dienu iepriekš, jo nereti nebija veikali, kuros iepirkties. Reizēm pa ceļam var būt tikai viens veikals, reizēm neviens, tāpēc bija vēl daži kilogrami klāt somas saturam.

Līdzi ņēmu divus apavu pārus. Man bija arī sandales, lai varētu vakaros atbrīvot kājas no botēm. Vakaros staigāt vairs galīgi negribas, bet aiziet uz veikalu vai dušu gan ir nepieciešams. Līdzi ņēmu garās pārgājiena bikses, divus šortus un piecus kreklus. Sākumā ņēmu līdzi arī divas jakas, taču Rīgā no vienas atbrīvojos, jo sākās karstuma rekordi, paturot tikai lietus jaku. Tāpat līdzi bija arī pāris higiēnas lietas, taču no kosmētikas neko neņēmu. Protams, Latvijas karodziņš un Santjago ceļa simbols - gliemežvāks- bija neatņemamas sastāvdaļas."

Foto: Agnese 44 dienās mēroja vairāk nekā 1000 kilometrus no Igaunijas līdz Vācijai

Piesūkušās ērces, karstums un ēdiena nepieejamība

Agnese atzīst, ka vislielākie izaicinājumi bija karstums, ūdens un ēdiena trūkums. "Iespējams, ja es būtu zinājusi, ka būs tādi karstuma rekordi, izlemtu Santjago ceļu. 33 grādu karstumā ēnā jau bija grūti, nemaz nerunājot par sauli. Tāpat izteikta problēma šajā ceļā ir ar ūdens uzpildi. Ja Spānijā ir iespēja uzpildīt un nomainīt ūdeni pa dienu vairākās vietās, tad Latvijā pārsvarā tādas iespējas nebija.

Lielākoties bija jāiztiek ar to ūdeni, kas bija līdzi uzpildīts no paša rīta. Reizēm 33 kilometru ceļā bija jāiztiek ar 1,5 litru ūdeni, jo vairāk nevarēju panest. Arī ēdiens bija problēma. Ēdiena pieejamība nebija, kā Spānijā, kur varēju jebkur aiziet paēst.

Visu laiku bija jādomā uz priekšu, kur būs veikals un vai būs ko ēst. Mazajos lauku veikalos nav ko nopirkt. Pie šādas slodzes nepieciešams labs, ar uzturvielām bagāts ēdiens."

Agneses noietais Santjago ceļš bija ne tikai cēls, bet arī skarbām izjūtām apveltīts. Ceļojumu blogerei nācās iet pa nātrēm, iekrist upes attekā, vilkt ārā piesūkušās ērces un cīnīties ar odiem.

Akcija #pastumagnesi un lēciens nezināmajā

Kādu dienu aizvadītajā gadā, kad Agnese runāja ar dzīvesbiedru par pārgājieniem, radās ideja par akciju #pastumagnesi – viens kilometrs par katru sekotāju sociālo tīklu vietnē "Instagram". Atsaucība izrādījusies negaidīti liela, tāpēc šobrīd svētceļnieces kontā ir daudz "nākotnes kilometru".

Līdz ar šo ideju Agnese atskārta, ka vēlas noiet Latvijas Santjago ceļu. "Es pati esmu organizācijas biedrs un nebiju nogājusi visus posmus. Es atskārtu, ka būtu lieliski mērot visu Santjago ceļu Latvijā. Es atcerējos par šo akciju, un es nolēmu, ka iešu nedēļu un vērošu, vai cilvēki vēlas mani "pastumt tālāk". Ja cilvēkiem būs interese ar to, ko dalos, es iešu tālāk. Man ir svarīgi, ka cilvēkiem interesē ceļošana vienatnē, grūtības, naktsmājas Latvijā un Santjago ceļš kopumā.

Manā gadījumā tā bija misija popularizēt Latvijas Satnjago ceļu. Man tas arī izdevās, jo cilvēki bija ļoti ieinteresēti manā piedzīvojumā. Daudz cilvēki nemaz nezināja, ka tāds Santjago ceļš Latvijā vispār eksistē.

Ceļojuma sākumā es cerēju, ka mani pastums cauri Latvijai. Kad es pirmo nedēļu veicu šo ceļu, atsaucība bija milzīga. Mani jau tad aizstūma līdz Polijai.

Es sapratu, ka es nevaru tikt līdzi visiem sekotājiem. Pirmajā dienā man bija tik liels stress, jo es pakoju somas, bet vairāki simti cilvēku sāka piesekot "Instagram". Es vēl esmu mājās, bet cilvēki tik pieseko," atceras Agnese.

Sākotnēji Agnese nebija plānojusi doties Santjago ceļā līdz Polijai, taču līdz ar šo akciju, ceļojumu blogere pieņēma lēmumu doties tālāk. Par spontāni pieņemto lēmumu Agnese stāsta: "Man atvaļinājums gandrīz bija beidzies, taču es sapratu, ka man ir nepieciešama vēl viena nedēļa, lai tiktu līdz Polijai. Es sarunāju ar darba devēju, man iedeva papildus nedēļu, un es turpināju ceļu tālāk.

Brīdī, kad pateicu, ka man ir nepieciešama papildus nedēļa, es sapratu, ka man ir jāatgriežas mājās. Taču tad es atskārtu, ka to nevēlos.

Es nevēlējos to sajūtu, ka konkrētā dienā un laikā ir jāatgriežas mājās. Es divas dienas gāju un raudāju, jo tas bija lēciens nezināmajā. Un es izlēmu, ka došos prom no darba.

Esot uz ceļa, es kārtoju formalitātes ar darba devēju, tāpēc pa ceļam man bija daudz ko darīt.

Kad es to nokārtoju, man iestājās miers. Ceļā es sapratu, ka piecus mēnešus viena pati es nevēlos iet. Mani tomēr mājās gaida draugs, mīļie cilvēki un kaķi. Es gribu piedzīvot dzīvi kopā ar viņiem. Un pieci mēneši uz ceļa vienai ir daudz no dzīves."

Agnese saņēma īpaši lielu atsaucību no cilvēkiem sociālajos tīklos. Bija pat reizes, kad Agnesei atveda ēdienu. "Cilvēki Latvijā man pievienojās ceļā, nesa gurķus, arbūzus, zemeņu zupas. Lauku veikalos es nevarēju atrast daudz, ko veselīgu nopirkt. Es biju neēdusi, taču smagos augļus panest nevarēju. Vienu dienu ar mani kopā gāja meitene, kurai bija tikpat smaga mugursoma, jo tur bija liels trauks ar zemeņu zupu, arbūzs un mellenes. tKatru dienu pateicos par tik labiem cilvēkiem sev apkārt."

Agnese atzīst, ka katru gadu nedotos Santjago ceļā, jo tas ir liels piedzīvojums un ir tik daudz valstu, ko Agnese vēl vēlas apceļot.