Mēs, Latvijā dzīvojošie, ar Andi Briģi varam lepoties un mācīties no viņa dzīves mīlestību un darboties gribu. Ar apbrīnojamu degsmi viņš dodas pretī visam jaunajam, protams, bijuši arī brīži, kad ir nolaidušās rokas, bet viņš nekad nav padevies, lai kādi arī bijuši likteņa triecieni. Andis reiz armijā, sprāgstot lādiņam, zaudēja kreisās rokas plaukstu un redzi.

Aizvadītajā nedēļā viņam tika pasniegtas trīs spožas zelta medaļas Zemgales Olimpiskā centra stadionā, kur tika aizvadītas Latvijas Neredzīgo sporta savienības (LNSS) 2021. gada vasaras vieglatlētikas sacensības.

1989. gadā Andis Briģis pārcēlās no Rojas uz dzīvi Rīgā, jo šeit neredzīgiem cilvēkiem bija iespēja strādāt Neredzīgo biedrības uzņēmumā. Tiesa gan, uzņēmums tika ar laiku slēgts, bet Andis palika dzīvot Rīgā. Raksturojot sevi, viņš teic: "Esmu rīdzinieks ar kurzemnieka akcentu!"

Viņš ir Latvijas Neredzīgo biedrības biedrs un rūpējas, atbalsta un interesējas arī par citu redzes invalīdu sadzīves lietām. Protams, ir ļoti daudz finansiālu problēmu un amatpersonas ir izdomājušas jaunus likumus, tādējādi samazinot naudu, ar kuru neredzīgi vai vājredzīgi ļaudis iepriekš varēja apmaksāt savus pavadoņus. Tagad tas ir liegts un daudzi no mums tā arī neiziet no mājas, jo nevar atļauties apmaksāt pavadoņus. Ir ļoti daudz sāpīgu un problemātisku jautājumu, bet šoreiz saruna par pašu Andi un viņa milzīgo gribasspēku....

Invaliditāte nav veselības problēmas

Savulaik paralēli darba gaitām Andis arī sāka apmeklēt Neredzīgo biedrības vingrošanas zāli.

"Jau vēlāk uzzināju par tādu spēli kā golbolu (ar golbolu var nodarboties tikai tie sportisti, kam ir redzes traucējumi;- red.piez.), ko spēlē sporta zālē. Savulaik mums uzņēmumā bija fizorgi, kas ar mums darbojās un pa vakariem divas reizes nedēļā gājām spēlēt golbolu. Aiz uzņēmuma, kur strādāju, bija sporta skola, kuru savulaik bija uzcēlusi Neredzīgo biedrība.

Jau vēlāk sāku nodarboties ar vieglatlētiku – tāllēkšanu. Latvijas Neredzīgo biedrības ciematā bija mači, kuros tad arī piedalījos. Ļoti labi nostartēju tāllēkšanā un lodes grūšanā. Mani ievēroja. Teica, ka esmu perspektīvs un piedāvāja darboties izlasē. Sākās treniņi un tad tas pasākums izvērtās daudz nopietnāks. Sporta instruktoru pavadībā varējām trenēties dažādās nometnēs. Pirms sacensībām bija pat iespēja doties uz Murjāņiem trenēties. Tad jau naudas netrūka! Neredzīgo biedrība bija bagāta. Pārējā laikā divas līdz trīs reizes nedēļā gāju trenēties uz Neredzīgo biedrības sporta zāli, ņemties ar dzelžiem, bet vakaros divas rizes nedēļā pēc darba bija golbola treniņi," savas pirmās sporta gaitas atceras Andis Briģis.

FOTO: Nikola Sergejeva

Sportam sācis pievērsties, lai ikdienā ieviestu korekcijas, nevis tikai mērotu ceļu – darbs, mājas.

"Kad sāku sportot, mani iesaistīja arī vīru ansamblī dziedāt. Ansambli vadīja savulaik slavenais televīzijas diktors Valdis Čukurs. Pāris gadus nodziedāju ansamblī jeb precīzāk būtu teikt - norūcu kā lācis! Tolaik starp Neredzīgo biedrības uzņēmumiem bija koru un ansambļu skates, kur piedalījāmies. Neredzīgo biedrībai bija četri uzņēmumi – Cēsīs, Liepājā, Daugavpilī un Rīgā. Bija arī dažādas uzstāšanās, koncerti. Es biju tenors. Dziedāt pārtraucu, jo tas nav mans. Kopā dziedot vēl tā, bet viens nevarēju meldiņu noturēt," kritisks ir Andis.

Sports tomēr uzvarēja. Vienīgā pauze sporta aktivitātēm bija 90. gadu vidū, kad pasaulē nāca Anda meita. Viņš palika mājās auklēt mazuli. Taču, kad meita paaugās, Andis atgriezās sporta zālē. Vaicājot, ko viņam dod šie nemitīgie treniņi un fiziskās aktivitātes, Andis teic, ka viennozīmīgi veselību: "Es pie dakteriem nebiju bijis gadiem, jo nebija vajadzības. Pat ilgu laiku nezināju, kur mans ģimenes ārsts atrodas. Pēdējā lielākā problēma bija, jo pietupos un piecēlos, un sāka sānos spiest. Izrādījās, tie ir nierakmeņi. Aizveda uz slimīcu, neko jau nedarīja, tikai pateica, ka pats tikšu galā. Tā arī bija. Viss ir kārtībā un dzīvoju tālāk! Veselība turās, nevar sūdzēties. Paldies Dievam!

Tas pārējais jau nu tā... invaliditāte. Tie jau ir defekti nevis veselības problēma."

2

Trīs zelta medaļas 2021. gada vasaras vieglatlētikas sacensībās

Reiz, dienot armijā, sprāga lādiņš, kā rezultātā Andis palika bez kreisās rokas plaukstas un zaudēja arī acu gaismu. Taču viņš nevienu nevaino šajā traģēdijā. "Biju pats vainīgs, ka iebāzu degunu tur, kur nevajag! Lādiņš eksplodēja..."

Anda Briģa trenere, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas 4. kursa studente Nikola Sergejeva stāsta, ka ar Andi ir ļoti viegli sadarboties, jo treniņu laikā allaž abi izdomā jaunas aktivitātes. Viņa teic, ka reizām pat aizmirst, ka Andis ir neredzīgs, jo viņš ar apbrīnojamu precizitāti izpilda visus vingrinājumus un fiziskās aktivitātes. Tāpat arī viņa teic, ka Andis nekad nesūrojas un nečīkst par dzīvi, bet mērķtiecīgi darbojās.

"Reizēm jau, ja ir sagurums, vajag sevi aiz ausīm izvilkt. Taču, kad aizej pavingrot un pēc tam ieej dušā, ir patīkams gandarījums. Tas dod motivāciju iet un darboties tālāk. Sports jau man kļuvis par dzīvesveidu.

Ja reizēm neaizeju uz kādu treniņu, tad jūtos sev parādā. Ir arī vēl kāda problēma, man ļoti garšo kūkas un šokolādes. Nu tā kā tāda dāmīte!

2

Man katru dienu jākāpj uz svariem un jāskatās, vai tikai nav liekais svars. Vingrošana par laimi visu nodedzina. Ir liels prieks ar savu treneri sadarboties, jo Nikola mūs māk pareizi motivēt, un jūtu, ka atkal ir progress," viņš nosaka.

Aizvadītās nedēļas nogalē Andis Briģis LNSS 2021. gada vasaras vieglatlētikas sacensībās senioru konkurencē ieguva trīs uzvaras. Viņš savā vecuma grupā bija labākais 100 metru distancē, lodes grūšanā un arī diska mešanas sektorā. Tiesa gan, Andis ir kritisks par iegūto rezultātu: "Protams, ka rezultāts nav tik izcils, ja salīdzinu ar saviem jaunības gadiem."

Laika gaitā Andis apprecējies arī otrreiz un viņš saka savai sievai lielu paldies, jo arī viņa motivē nenolaist rokas.

"Ziniet, manā dzīvē ir arī bijis tāds periods, kad sēdēju ārā uz soliņa un pavasarī gaidīju, kad pienāks rudens un rudenī gaidīju, kad pienāks pavasaris. Bezmērķīgi.

2

Liels nopelns ir manai otrai sieviņai. Viņai nav redzes problēmas. Mēs daudzas lietas daram kopā. Tik daudz uz teātriem savu mūžu nebiju bijis. Pirms pandēmijas ierobežojumiem regulāri ar sievu gājām uz izrādēm," viņš stāsta.

Allaž dodas ceļā Mango pavadībā

Ikdienā, dodoties ārpus dzīvokļa, Andi pavada suns – pavadonis. Andim labradora šķirnes suni Mango sarūpēja servisa suņu biedrība "Teodors". Raksturojot savu mīluli, Andis pastāsta, ka viņš ir sarkanās krāsas labradors – rūsgans. 

"Jāteic, ka suns laikam mani paglāba Covid -19 pandēmijas ierobežojumu laikā. Trīs līdz četras reizes dodamies pastaigā. Ejam pat līdz divām stundām pastaigā līdz mežam un atpakaļ. Kad sporta zāle vīrusa dēļ bija slēgta, tad likām sunim iemauktus un ātrā solī gājām līdz Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam un atpakaļ. Kad Mango tiek uzlikti iemaukti, solis uzreiz izmainās un kļūst raitāks," stāsta Andis.

Viņš saka, ka Mango ir laimīgākais suns pasaulē.

"Viņš ir 24 stundas kopā ar saimnieku. Protams, ka esam viņu izlutinājuši. Vēders gaisā, un čubinu.

2

Mani jau kinoloģe rāja, ka par daudz esam Mango nobarojuši. Meklēju, kur visiem Neredzīgo biedrības suņiem barību iegādāties, lai ir lētāka piegāde. Es gan iepērku šo barību centralizēti, gan saņemu to un tad arī izsniedzu tiem, kam tā nepieciešama," Andis stāsta.

Vēl arī Andis ir aizrāvies ar audio grāmatu lasīšanu: "Ja naktīs nenāk miegs, tad lasu. Uzlieku austiņas un klausos audio grāmatas. Man telefonā ir aplikācija un tad nav jāiet uz bibliotēku. Lasu krieviski, jo nav pieejamas latviešu autoru grāmatas. Lielākoties lasu detektīvus, lai nav jādomā. Tagad sāku lasīt Viktora Igo "Nožēlojamos"."

Tāpat arī viņš ir sajūsmā par visiem jaunajiem gadžetiem, moderno tehnoloģiju aktualitātēm un jaunumiem.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!