"Es nezinu, kas notika, bet mūzika vienmēr uzvar. Tā ir spēcīgāka. Tas emocionālais piesātinājums, tas ceļš, kas tev ir kā komponistam - to es astoņpadsmit gadu vecumā noteikti jau zināju," radījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni" stāsta Krists Auznieks.

Sveiks, Krist!

Sveiki!

Te jau ir redzams fonā, mēģinājumā, ka tūliņ ies vaļā. Mums te tā izdevās iespraukties.

Jūs pēc 11 gadu prombūtnes Amerikā un Holandē esat atgriezies ar jaunu skaņdarbu. Jautājums, vai jūs esat atgriezies uz šīm pirmizrādēm? Vai esat atgriezies uz ilgāku laiku, varbūt pavisam uz dzīvi Latvijā?

Tas ir lielisks jautājums. Bet es īsti nevaru pateikt atbildi. Es noteikti esmu atgriezies uz šīm pirmizrādēm un noteikti uz ilgāku laiku. Vismaz uz nākamo gadu man būs nevis Ņujorkas, bet Rīgas adrese. Bet, kas notiks pēc tam, to es gan nevaru jums pateikt.

Kaut kādi plāni taču ir?

Jā, jā, bet tas ir ļoti atkarīgs no tiem projektiem, ar kuriem es strādāju. Šajā gadā ir sakritis tā, ka kādi astoņi projekti no deviņiem ir Latvijā. Loģiski, man jābūt šet šobrīd.

Kā jūs nonācāt Amerikā un kāpēc?

Es iestājos Jēlas universitātē, lai dabūtu maģistra grādu kompozīcijā. Pēc diviem gadiem es iestājos arī doktorantūras nodaļā, esmu finiša taisnē, lai pabeigtu savu doktora grādu. Tas varētu būt šī gada beigās, kovida dēļ dažādi eksāmeni ir pārcelti.

Kā šī doktorantūra ir profilēta?

Patiesībā Jēlas universitātē doktorantūra mūzikā ir unikāla, tā ir atšķirīga no visām pārējām līdzīgām nodaļām pasaulē. Pirmie divi gadi doktorantūrā tiek pavadīti rezidencē, kas nozīmē, ka es joprojām eju uz lekcijām un kursiem, gan arī pats pasniedzu visu to laiku. Esmu pasniedzis gan kompozīciju, gan orķestrāciju, kontrapunktu un arī mūzikas analīzi.

Trīs gadus pēc tam Jēla dzen ārā tevi pasaulē, kas manā gadījumā nozīmēja pārvākties uz Ņujorku. Tad tev jāmāk savu karjeru paplašināt gan muzikāli, gan ģeogrāfiski. Domāt, ar kādiem mūziķiem sadarboties, padziļināt sevi.

Lai tavas mūzikas trajektorija šajos trīs gados ir arī redzama, ka tu tiešām esi attīstījis kaut kādu ideju. Pēc šiem trim gadiem tev pilnībā ir jadokumentē sava karjera. Es varu pateikt, ka man bija kādas 300 – 400 lappuses ar recenzijām, koncertu bukletiņiem, līgumiem, kur esmu strādājis, intervijas. Dokumentācija, ka tu esi strādājis. Un tas spiediens no skolas ir ārkārtīgi liels.

Tagad ir trīs gadi aizvadīti, maijā es saņēmu apstiprinājumu, ka mans portfolio ir pieņemts. Tas bija zobens, kas karājas virs tavas galvas, tas sagādāja ļoti lielu stresu. Bet tagad man ir pēdējais posms. Novembrī būs jāveido gala koncertu ar 90 minūšu mūziku. Tā ir tā vieglā daļa. Tad nākamā dienā jāiet pie piecu profesionāļu žūrijas, kura tavā lauciņā iztirzās – kā tu vari mūzikas vēsturē ievietot savu darbu, vai tu esi spējīgs atsaukties uz visu mūzikas vēsturi, sākot no viduslaikiem un beidzot ar mūsdienu mūziku. Un tev jamāk arī runāt.

Un tas patiešam ir labi, tā ir skola, tas nav vienkārši "papīrs".

Viens būtisks process būs beidzies.

Divi - es vairs nebūšu students, un man būs doktora grāds.

Kas ir jūsu vecāki?

Daila un Aivars. Viņi ir brīnišķīgi, viņi mani ir atbalstījuši ļoti, ļoti daudz. Mamma ir logopēde, tēvs ir mūzikas terapeits, viņš ir strādājis dažādās iestādēs, kas saistītas ar palīdzēšanu cilvēkiem. Sākot ar palīgskolu, tā to sauca padomju laikā, tad viņš ir strādājis sociālās aprūpes centrā, tagad viņš strādā vidusskolā, vienmēr tādā administratīvā līmenī.

Kas jūs tajās mūzikas sliedēs ievirzīja? Vai tie bija vecāki? No kurienes tie impulsi nāca?

Nu, tur ir sarežģīti. Mans tēvs bija mūzikas skolotājs, flautas pasniedzējs, bet viņš pārtrauca to darīt, pirms es biju piedzimis. Līdz ar to es nezinu, kā viņa muzikalitāte izpaudās. Bet es spēlēju flautu ļoti agrīnā vecumā.

Bet ar stibu jūs neviens nedzina?

Nē. Vecāki man ļāva darīt, ko vien es vēlējos. Viņi stāsta to tā – kaut kad agrā manā vecumā mēs esam aizgājuši uz orķestra koncertu. Man tas esot bijis liels pārdzīvojums. Man pašam šādu atmiņu nav, tomēr orķestris, lielu mūziķu daudzums mani iespaido. Tad uz piekto klasi – es izaugu un dzīvoju ne tieši Krimuldā vai Raganā, ārpus abām šīm pilsētām, nu gandrīz meža vidū.

Es pats pieteicos Rīgas Doma skolā, es pats biju izpētījis visus dokumentus, pats zvanījis un jautājis.

Es tur iekļuvu un no 10 gadu vecuma dziedāju Rīgas Doma zēnu korī. Tad bija viss tas skaistais – ar pasaules apceļošanu. Tas bija liels pirmssākuma solis šim visam.

Kad jūs, visnotaļ jauns cilvēks būdams, apbraukājis neskaitāmas valstis koncertējot, radījis daudzus darbus, kurā brīdī jūs sapratāt – jā, es to darīšu? Vai jums šaubu nebija no paša sākuma?

Tur ir vairāki momenti jāmin, kas ir svarīgi šajā ceļā. Pirmais – jau Doma kora skolā mani sāka ārkārtīgi interesēt džezs. Un jau tad es biju pārslēdzies būt vairāk pianists nekā flautists. Un es izveidoju savu džeza kvartetu ar domubiedriem.

Tas bija pirmais moments, kad man bija skaidrs, ka es gribēšu būt komponists.

Kā tas notika? Jūs jau varat iedomāties, kā tas ir džezā, kur liela loma ir improvizācijai, darbi, ko es rakstīju kvartetam, bija aizvien sarežģītāki. Tas bija transformācijas posms, kurā man bija skaidrs, ka es gribu rakstīt visu mūziku. Es negribu, ka tur ir kāds brīdis, kad kāds var ko izvēlēties. Nevis tāpēc, ka esmu autoritārs pēc savas dabas, bet ...

Jūs esat autoritārs?

Absolūti nē.

Komponista darbs kādā brīdī pieprasa būt pārliecinātam par savām izvēlēm, bet ne autoritārā veidā. Protams, ir komponisti, kas tā dara, bet esmu rūdīts demokrātijas piekritējs. Atgriežoties pie šī transformācijas brīža, kad man jau bija astoņpadsmit gadi un bija pagājuši vēl vairāki svarīgi posmi kā Valsts 1. ģimnāzija. Tas bija varbūt vienīgais posms, kad man bija kaut kādas šaubas. Pirms tam nē un pēc tam arī nē. Posmā, kad man bija Valsts 1. ģimnāzija, mani ārkārtīgi interesēja dažādas lietas. Mani tiešām interesēja matemātika, programmēšana. Nevis tā modernā programmēšana kā tagad, bet ar ārkārtīgi vienkāršu programmēšanas valodu. Mani fascinēja, ka var no kaut kā tik vienkārša kā pāris burtu kaut ko uzprogrammēt.

Es atceros, ka uzprogrammēju spēlīti ar vizuāliem elementiem. Ārkārtīgi vienkāršu un primitīvu. Nekā tāda, par ko būt lepnam, bet tas process mani ārkārtīgi fascinēja.

Es nezinu, kas notika, bet mūzika vienmēr uzvar. Tā ir spēcīgāka. Tas emocionālais piesātinājums, tas ceļš, kas tev ir kā komponistam, to es astoņpadsmit gadu vecumā noteikti jau zināju.

Un tad es biju Hāgas Karaliskajā konservatorijā. Tas bija brīdis, kas tiešām iecirta akmenī uz mūžīgiem laikiem, ka šis ceļš ir pareizais, fascinējošs un ka tas ir paredzēts tiešām man. Es tā jutos no tā brīža līdz šai baltai dienai, un es neredzu, ka tas mainīsies.

Mākslas cilvēki bieži neidentificē sevi ar nacionalitāti. Kā jūsos sadzīvo latviskais ar amerikānisko? Mākslas cilvēki biežāk sevi identificē ar mākslu.

Es noteikti pievienojos šai kategorijai.

Manā kā mūziķa identitātē ārkārtīgi svarīga bija arī Holande, jo tas bija tāds brīdis no astoņpadsmit līdz divdesmit diviem gadiem, kad es savu "valodu" apzināti pulēju. Un ne tikai pulēju. Tas bija tāds radīšanas sākums.

Daudzas idejas es mācījos no holandiešu meistariem. Tā bija mans skolotājs Luijs Andrīsens (Louis Andriessen). Es viņu sajutu kā savu.

Tajā pat laikā man mūzikā ir svarīga latviskā kora dziesma.

Bet tas nav gluži mans darbības lauks. Es rakstu kora mūziku, bet es nekad neapstājos pie tradīcijas. Man ir svarīgi izkāpt no vilciena un pavērot, vai es varu ko jaunu pienest šai tradīcijai vai man jāskatās pilnīgi citā virzienā.

Atgriežoties pie jautājuma par nacionālismu, kā filozofija nacionālisms man ir absolūti svešs. Ja mēs runājam, kā es rīkojos politiski, tad nacionālisms nav manā dienas kārtībā. Kāpēc tā? Esot daļai no tik dažādām kultūrām, es redzu pirmkārt to, ka cilvēks kļūst tikai bagātāks, ja viņš var apmainīties idejām ar pilnīgi atšķirīgiem cilvēkiem. Piemēram, tādā vietā kā Ņujorka, kur visas nacionalitātes ir pārstāvētas, visas pasaules valodas ir pārstāvētas, tu vari dalīties ar savu pieredzi. Nacionālisma ideoloģijai nāk līdzi šī pārākuma apziņa. Pārākuma apziņa ne tikai nacionālismā, bet jebkādā citā izpausmē man nav saprotama. Es to noteikti nosodu visās tās izpausmēs.

Es gan nebiju domājis nacionālismu, bet vienkāršāk: jūs domājat, sapņojat latviski vai angliski?

Pārsvarā viss mans darbs ir angļu valodā. Esmu apguvis daudzas tehniskas lietas tikai un vienīgi angļu valodā. Tās nav iztulkotas un iztulkojamas latviešu valodā.

Nav tādas terminoloģijas.

Tieši tā. Īpaši kaut kāda mūzikas analīze. Tur ir ļoti daudz lietu, kas vienkārši neeksistē mūsu valodā. Tai pat laikā mani ārkārtīgi interesē latviešu valoda kā fenomens. Dzeja, tās skaniskums, tā man vienmēr būs interesanta. Es to centīšos kultivēt.

Man nepatīk, ja es aizmirstu kādu vārdu latviešu valodā. Man interesē to paturēt dzīvu.

Tagad par to aktuālo, kas te mums notiks. Nupat kopā ar režisoriem Kristu un Reini Dzudzilo, Normundu Šnē, "Simfonietta Rīga" un Jāni Šipkēvicu junioru jūs gatavojat, mēģināt jūsu jauno kameroperu "Tagadne". Jūsu skaņdarbs "Uguns un Roze" ir daļa no "Tagadnes". Šoreiz muzikālajā daļā būs vairāki elementi. Būs arī jauns darbs "Ir viens". Kas tur ir muzikāli iekodēts?

Darbs "Ir viens" ir ceļš no klusuma līdz operai. Operas dzimšana. Ir četras daļas. Pirmā daļa ir "Klusums". Otrā daļa ir "Vārds". Trešā daļa ir "Mūzika", un ceturtā daļa ir "Opera" – visu šo elementu sintēze. Pirmajās divās daļās mūzika neeksistē, tās ir Reiņa un Kristas Dzudzilo izsapņotas. Trešā daļa "Uguns un roze" ir darbs, ko es uzrakstīju 2017. gadā. Tas kļūst par daļu no šīs operas. Tas tiek konceptuāli vizualizēts. Un tad ceturtā – jaunā daļa, kas tika speciāli rakstīta, “Ir viens”, tā ir mūzika orķestrim, kontrtenoram un elektronikām. Tie būtu tie tehniskie elementi. Tad jāmin Eliota dzeja, kas bija visa šī darba sākumā.

Kāpēc esat fokusējies uz jēdzienu "tagadne"?

Lielisks jautājums!

Jūs arī esat teicis, ka no tagadnes nevar izbēgt. Bet visi bēg. Bet visi bēg.

Eliots ir teicis, ka cilvēce nevar izturēt pārāk daudz realitātes. Jūs esat uzķēris kaut ko, kas 1955. gadā bija jau saprotams. Tas ir pēckara laiks, un var sajust šīs vēsmas Eliota dzejolī arī. Kāpēc "Tagadne"?

Tāpēc, ka viens, ko es vēlētos izdarīt kā komponists, ir paIīdzēt cilvēkiem kļūt apzinātākiem, viņiem apzināties šo tagadnes mirkli.

Un ko tad tas nozīmē? Tagadne tāpēc, ka gan pagātnei, gan nākotnei ir kāda vieta, kur šī satikšanās notiek.

Par jauno kameroperu runājot, režisori Dzudzilo par uzveduma būtību izteikušies tā - jaunā darba centrā ir doma par laiku un tā vienlaicīgumu. Par laika izplešanos uz abām pusēm. Bet jūs kā komponists noformulētu šī darba būtību vai vēstījumu?

Mēs ar Kristu un Reini domājām gana ilgi, kur tas viss iestiepjas, tas ir vārds "mīlestība". Mīlestība ir tas spēks, kas kustina lietas. Tas ir pateikts gan Eliota dzejolī, gan mūsuprāt, kā mēs to redzam. Tas ir nekustīgs impulss, kas stāv pāri laikam, bet caur to tiek iekustināts viss. Mīlestība kustina mūziku, kustina laiku, kustina deju, vārdu, valodu un kustina cilvēkus.

Šis nav tikai muzikāls uzvedums. Tur ir sintēze: teātris, kustība, video. Tas ir tapis kopā ar režisoriem, videomāksliniekiem un vspār plaša profila māksliniekiem. Var redzēt, ka ar režisoriem Dzudzilo jums saskan. Kas jums saskan?

Tur jums ir pilnīga taisnība. Ir ārkārtīgi liels retums, kad tu vari sastapt līdzīgi domājošus māksliniekus. Un turklāt ārpus tava lauka. Ar Reini un Kristu Dzudzilo mēs satikāmies pirms trīs gadiem, kā viņiem patīk teikt, pazemē. Tas bija Lielās Ģildes pagrabs. Viņi atnāca uz koncertu, kur "Uguns un roze" tika atskaņots.

Viņi man pienāca klāt un atzinās muzikālā mīlestībā. Tas mani tik ļoti aizkustināja.

Protams, bieži cilvēki nāk klāt un saka, ka viņiem ļoti patika un viņi sajuta šo darbu, bet tas, kā viņi to pateica... es sapratu, es varēju redzēt viņu acīs, viņu ķermeniskajā būtībā kaut kādu lielu atklāsmes mirkli vai transformāciju, kas bija tik ļoti uzrunājoša. Un tā ir sajūta, ko es meklēju visā mākslā. Kopš tā brīža, lai gan mēs dzīvojam dažādos kontinentos, esam kļuvuši par ārkārtīgi labiem draugiem, mēs komunicējam regulāri un bieži vien virtuāli dzeram vīnu sešu stundu garumā. Runājam par mūziku un mākslu. Tā ir tāda dzīvelīga mentāla vieta, kur mēs kopā atrodamies. Un viņu mūzikas izjūta, cik mūzika ir trausla, ir liels retums. Viņu laika izjūta.

Jā. Viņi saskatīja turpinājumu.

Jā. Tas turpinājums jau patiesībā ir šis darbs. Mēs esam jau pirms tam vienu mazāka mēroga darbu kopā taisījuši. Mums ir nākamajā vasarā vēl viens kopdarbs. Sadarbība ir bijusi tik auglīga visās iespējamās ziņās. Augšana, ko mēs varam kopā darīt ne tikai šī darba, bet visas dzīves ietvaros, ir kaut kas unikāls. Es domāju, ja tu dzīvē satiec šādus cilvēkus, ir ārkārtīgi paveicies.

Jūs ieminējāties par matemātiku. Acīredzot jums ir ietekmes no literatūras. Borhess, tur ir ļoti daudz matemātikas. Tos varētu nosaukt par matemātikas īsstāstiem. Jūsu skaņdarbs "Uguns un roze" ir tapis Eliosa "Četri kvarteti" ietekmē. Tad jūsu darbam "Sirds katedrāle" impuls ir nācis no Hermaņa Hesses "Sikla pērlīšu spēlas", Raiņa un Aspazijas darbiem. Starp citu, interesanti, jums ir skaņdarbs "Ir viens". Imantam Ziedonim ir grāmata "Es skaitīju un nonācu pie viena". Es gan nezinu, vai jūs to esat lasījis. Man ir aizdomas, ka jums ir zināšanas par literatūru. Jautājums: ko jūs pats rakstāt? Vai esat mēģinājis?

Kad biju mazs, pavisam neveikli mēģināju rakstīt dziesmu vārdus. Tas ir viens. Otrs, kur šī rakstīšana izpaužas, ir akadēmiskā rakstīšana, protams, kaut vai uzrakstot disertāciju, es redzu, ka man noteikti interesē rakstīt par mūziku. Un šobrīd tā mana disertācija nav vispārējai publikai lasāma. Un man būtu sāpīgi publicēt kaut ko, ko nevar lasīt cilvēks, kam nav priekšzināšanas. Bet citā žanrā, teiksim, dzeja... Esmu kādreiz pamuļķojies un rakstījis kādas rindas, bet tas nav nekas nopietns, un es domāju, ka pats savus libretus kā Vāgners es nerakstīšu.

Es iedomājos, vai nebūtu vareni, ja doktora disertāciju kāds uzrakstītu literārā formā? Vai "Sikla pērlīšu spēles" jau nav tuvu disertācijai?

Jā! Man ļoti patīk, ka jūs to jautājat. Jo, ejot cauri šim doktora grāda procesam, gan arī dzīvei, man arvien vairāk šķiet, ka daudzas šīs kategorijas ir ārkārtīgi mākslīgas. Arī akadēmiskajā literatūrā var būt ārkārtīgi daudz skaistuma, un tai pat laikā neakadēmiski rakstītie teksti var būt ārkārtīgi tehniski.

Es noteikti piederu pie komponistiem, kuriem interesē tradīcija, viss, kas jau ir uzrakstīts. Tas nenozīmē, ka es to gribu atkārtot. Es gribu būt par to informēts, lai varētu efektīvāk komunicēt ar klausītāju.

Jūs ieminējāties par cilvēku attieksmi, par to, ka ir, kas skatās uz mūziku kā uz troksni. Man ir jautājums: pasaulē ir daudz skaistu trokšņu, dabas trokšņi, vides, matērijas trokšņi. Interesanti, kāpēc un kā cilvēki izdomāja, ka viņiem ir jārada savi mākslīgi trokšņi, mākslinieciski trokšņi, ko sauc par mūziku? Kur tie pirmsākumi meklējami?

Ir vairāki elementi, bet es sākšu ar pirmo. Tas būtu rituāls, kur mēs to redzam pirmatnēji. Otrs būtu reliģiskas ceremonijas. Kas šiem abiem ir kopīgs: tas, ka mūzika tiek lietota, lai pastiprinātu - es negribu lietot - emocijas. Tās nav tikai emocijas, bet arī doma, ko paspilgtina. Kaut kāda stāvokļa paspilgtināšana. Tā, man šķiet, ir pirmā muzikālā funkcija - mēs sapratām, ka, balsi lietojot, skaņas augstumam ir nozīme. Un mūzika it kā izolē šīs primitīvās izjūtas, piemēram, ka bērns raud, vai, kad es saucu "palīgā", es lietoju augstu, skaļu un spalgu balsi. Šie visi ir mūzikas pirmavoti.

Daudzi ietekmīgi, ne tikai kultūras izdevumi, tai skaitā "The New York Times", jums ir izteikuši komplimentus. Pārsvarā tiekat definēts kā modernists un eksperimentētājs. Manu uzmanību pievērsa viens jūsu mūzikas vērtējums laikrakstā "Herald Tribune" - "Old fashioned elegance." Kā to tulkot? Vecmodīga elegance? Eleganta vecmodība? Es tā pēkšņi domāju, kā tas saskan? Vai tā vecmodīgā elegance nav kaut kas augstāks par modernismu? Vai tā ir modernisma augstākā pakāpe? Vai te nav kāda pretruna? Kā jūs to vērtējat? Un vai jūs jūtaties piederīgs kādai skolai?

Brīnišķīgs jautājums. Vecmodīga elegance. Tā laikam bija recenzija, par kuru man bija vislielākais prieks. Jo, redziet, kad cilvēki iet uz koncertiem, viņi sagaida, ka tur kaut kas būs jādomā. Bet manā pieredzē šie pretstati neeksistē. Es tos neredzu kā pretstatus, es redzu vienkārši kā turpinājumu. Es redzu, kā tu kā komponists vari dozēt vairāk šo elementu un vairāk šo. tTiklīdz tu pavelc vienu mazliet malā, tā cilvēkiem liksies, ka tas ir sarežģīti. Un tiklīdz tu pārdozēsi vairāk citu, tā liksies - tas ir pārāk vienkārši.

Patiesībā jau tas princips nav tik vienkāršots. Recenzijā jau to nevar noķert, bet to recenziju par šo darbu jau jūs nekur neatradāt. Recenzijā par šo darbu izteicās kā ļoti sarežģītu un diezgan grūti arī klausāmu. Un tajā pat laikā recenzijā par šo pašu darbu teica – "vecmodīga elegance". Katra cilvēka satikšanās ar šo darbu ir kaut kas cits un jauns. Un tāpēc tu vari dabūt pilnīgi dažādus cilvēkus, kas tev saka pilnīgus pretstatus.

Palika jautājums, vai jūs esat ar mieru, ka jūs iekļauj kādā stilistiskā skolā?

Nu, iekļauts jau esmu visur kaut kur.

Kad uzzina, ka esmu no Latvijas, mēģina saklausīt to kora skaņu, to elpas elementu.

Elpas elements tur noteikti ir. Tradicionālā kora skaņa - ne tik daudz. Citkārt cilvēkiem svarīgāk ir sajusties, ka viņi kontrolē situāciju: ja jau tu esi no Latvijas, tad noteikti piederi tai neatkarīgi no nekā. Līdzīgi esmu vairākkārtīgi nosaukts par holandiešu komponistu, par amerikāņu komponistu – kā nu kuram medijam tas ir izdevīgāk. Jūs varat sajust, gribētos teikt, tādu romantisma elpu, lai cik tas banāli neskanētu. Ir tik viegli uzrakstīt romantisku darbu, kas izklausīsies banāli.

Nu te tūlīt ies vaļā, tāpēc pēdējais jautājums: kas sagaidāms? Varbūt par tuvākajiem koncertiem?

Jā. Varbūt vispirms jāmin tos koncertus, kas būs Latvijā. Septembrī būs Ventspils koncertzālē jauns skaņdarbs 40 minūtes. Citreiz saka - klavierkoncerts vai vijoļkoncerts, šajā gadījumā būs koncerts pieciem solistiem, kas tiks "lidināti" no visas pasaules. Tad tālāk - decembrī "Sinfonietta Rīga" būs ģitārkoncerts, kas vairākkārt tika atcelts. Cerams, ka šoreiz tas piedzīvos savu pirmatskaņojumu. Un tad oktobrī Karnegi zālē Ņujorkā atskaņos manu jauno darbu. Novembrī Atlantas simfoniskais orķestris ir pasūtījis jaundarbu, kas tiks atskaņots. Decembrī Vīnē ir jaundarbs - arīdzan kamermūzikas ansamblim. Tas tad arī piepildīs šo gadu līdz decembra beigām. Tie ir tie tuvākie, ko es uzreiz varu minēt.

Paldies jums par sarunu! Lai visi procesi jauki notiek!

Paldies par domīgiem, pārdomātiem un tiešām stimulējošiem jautājumiem! Tas padara manu darbu vieglāku.

Paldies!

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!