Filmas "Homo Sovieticus" veidotāji skaidro, kāpēc joprojām tiek kultivēta padomju laika nostalģija (5)

Rita Ruduša norāda: "Interesants fakts, ka kopš pirmizrādes, kad es, protams, sociālajos tīklos esmu dalījusies ar dažādu informāciju par filmu un ir bijušas recenzijas, kurām esmu likusi klāt īkšķīšus, mans Facebook algoritms tagad sāk piedāvāt ar "padomju nostalģiju" saistītu saturu. Šodien, piemēram, Facebook man izmeta rakstu par to, cik brīnišķīga bija padomju bērnība un kā mēs paši mācējām olu uzcept un putru uzvārīt, bijām tik patstāvīgi, mierīgi palikām mājās vieni un neviens par to nesatraucās.

Spēcīgi padomju cilvēki mēs bijām – tāda tā raksta ideja. Katru dienu Facebook kaut ko izmet – tas ir gan smieklīgi, gan ļoti skumji, jo redzu, cik ļoti plaša spektra nostalģiskais saturs internetā ir pieejams.

Kāpēc tas tā ir? Es domāju, ka no tās pašas atsvešinātības un no ļoti straujām pārmaiņām. Pie tam sociālie tīkli, kur šodienas cilvēks pavada tik daudz laika, ir ļoti trauksmaina vide. Visu laiku ir jādomā, kaut kas notiek, viss mainās, nepārtraukti kaut kādas krīzes, migranti nāk utt. Tā ir nostalģija par patiesībā neesošu vidi.

Tādas Padomju Savienības, kāda ir nostalģiskajos tekstos un bildēs, nekad jau nav bijis, bet tas piedāvā patvērumu, ka viss bija sakārtots, tavā vietā izlemts un juties droši. Iespējams, iedomātā padomju realitāte piedāvā to šķietamo mieru."

"Neko apstrīdēt negribu un arī nevajag. Tieši tā, kā Rita saka, tā ir uzburta, iluzora drošības sajūta. Tieši tāpat ir arī sentiments pret nacistisko Vāciju. Zināmais izteiciens – bet vismaz Hitlera laikā vilcieni nāca un gāja laikā, bija kārtība. Ilgas pēc tēvišķās rokas.

Kino ir jātaisa par visādām tēmām un operatīvi jāreaģē uz izmaiņām pasaulē un valstī. "Homo Sovieticus" ir viens no mēģinājumiem," piebilst režisors Ivo Briedis.

Pilnu interviju ar filmas veidotājiem lasi tiešsaistes žurnālā Klik - šeit!