"Jums ir pagalms un mēs noskaidrosim, vai tajā var pastaigāties ar bērniem, kam ir īpašas vajadzības," tā kāda Sanktpēterburgas iedzīvotāja norādīja projektu centra "Kāda atšķirība" audzinātājai, kura tobrīd parkā pavadīja bērnus ar invaliditāti, un pieprasīja atstāt rotaļu laukumu, vēsta raidsabiedrība BBC.

Lai arī centra darbiniece mēģināja iebilst sievietei, viņa asi atbildēja: "Nē, jūs nevarat šeit palikt. Sakārtojiet savu laukumu, un tur arī staigājiet."

26. jūlijā Sanktpēterburgas biznesa klases dzīvojamā kompleksa "Baltic Pearl" grupā sociālajā vietnē "ВКонтакте" tika publicēts video par konfliktu bērnu rotaļu laukumā. Kompleksa iedzīvotāja Natālija Lipska apgalvoja, ka bērni ar autismu rotaļu laukumā nobiedējuši viņas bērnu.

Sieviete pieprasīja, lai audzinātājas, kas pavadīja bērnus ar invaliditāti, vairs neatgrieztos šajā laukumā. Pretējā gadījumā Lipska draudēja, ka panāks, ka centram atņems telpas, kas tiek īrētas.

Šādi konflikti jau vairākkārt radušies starp darbiniekiem un šo sievieti, pastāstīja centra direktore Valērija Katajeva. Centrs uzrakstīja iesniegumu policijai, jo konflikta laikā Lipska vairākas reizes audzinātājai bija iesitusi pa roku, mēģinot pārtraukt filmēšanu ar tālruni, toties turpināja filmēt pati.

Jau vēlāk televīzijas kanāls "ЛенТВ24" publicēja sievietes atvainošanos. Lipska atzina, ka viņas uzvedība bijusi rupja, taču piebilda, ka viņa neuzsvēra bērnu invaliditāti un viņu neapvainoja.

Sieviete taisnojās, ka var mazmeitai izskaidrot cita bērna īpatnības, ja viņš rotaļu laukumā ir viens. "Lai gan viņa vēl nesapratīs, jo ir četrus gadus veca," sacīja Natālija Lipska.

"Taču, kad tev apkārt ir apmēram desmit šādi bērni, turklāt skolas vecumā, kuri skrien un izdod dažādas dīvainas skaņas... Es izgāju, lai aizstāvētu savu bērnu, lai viņi iet pastaigāties savā pagalmā," tā Lipska.

7

"Rādīja ar pirkstiem un komentēja"

Jana Kučina ir fonda "Veicināšana", kas strādā pie tā, lai ikvienam ir pieejama vide, pilnvarotā pārstāve. Šā fonda darbinieki palīdz savākt naudu to bērnu vecākiem, kam nepieciešami invalīdu ratiņi, kas domāti aktīvam dzīvesveidam. Šādus ratiņus nesen nogādāja bērnam uz Himki pilsētu. Janu Kučinu pārsteidza kā apkārtējie reaģēja uz meiteni, kurai ir cerebrālā trieka.

Jana jau ilgu laiku dzīvo Maskavā un nav pieradusi, ka tiek apspriesti bērni ar invaliditāti. "Bērni tūlīt pat novērsās no savām spēlēm un sāka komentēt, bet pieaugušie sāka apspriest šo situāciju un rādīt ar pirkstiem to cilvēku virzienā, kas bija atveduši ratiņus," stāsta Kučina.

Pēc viņas teiktā, šobrīd reakcija uz īpašiem bērniem rotaļu laukumā var būt atšķirīga atkarībā no vietas un vides, taču pietiek, ka viens no 10 līdz 15 cilvēkiem uzvedas savādāk, tā arī citi kopē šādu uzvedību.

"Noraidīšana nenāk no ļauna, bet nezināšanas dēļ," viņa secina.

7

Pirms vairāk kā 20 gadiem Janas vecāki lūdza meitu nereaģēt uz garāmgājēju komentāriem, jo arī Janai bija veselības problēmas. Vecāki ieteica pieklājīgi pasmaidīt, atbildot uz komentāriem, bet ekstremālos gadījumos "nepieklājīgi" paskatīties. Vēlāk meitene saprata, ka šādā veidā situāciju mainīt nav iespējams, tāpēc nolēma runāt ar tiem, kas viņu apsprieda.

"Es jautāju, kāpēc viņi tā reaģē, kas tieši cilvēkus interesē," viņa saka.

"Bērni uzdod tikai divus jautājumus - vai nesāp un kas notika. Bērns redz cilvēku, kurš nestaigā vai pietiekami ātri neskrien un mēģina saprast, vai ar viņu notiks tas pats? Aiz šīs intereses neslēpjas nekas bīstams, rupjš vai nievājošs. Pēc vienkāršajiem jautājumiem sākas parasta komunikācija."

7

Ar pieaugušajiem situācija ir citādāka. Jana atzīmē: "Ir vairāk jautājumu, reakciju un stereotipu, kurus nevar pārvarēt - bet bērni tikai atspoguļo pieaugušo attieksmi."

Naktī dodas pastaigā ar bērniem un baidās satikt cilvēkus

Autisma problēmu centrs tika atvērts pirms desmit gadiem un tā speciālisti uzzināja, ka daudzi vecāki kopā ar bērniem dodas pastaigā tikai nakts aizsegā.

"Bērnu ar invaliditāti nevarēja pat sastapt viņa dzīvesvietas pagalma rotaļu laukumā," stāsta centra prezidente Jekaterina Mena. Ģimenes slēpa savus īpašos bērnus un tā dzīvoja gadiem ilgi.

Klīniskā psiholoģe, fonda "Kailās sirdis" eksperte Tatjana Morozova apstiprina, ka viņa bieži strādājusi ar šādām ģimenēm.

Savukārt ģimenes, kuru bērni ar īpašām vajadzībām, dzimuši pēdējos piecos līdz septiņos gados, vairs nav gatavas slēpt savas atvases.

"Vecāki pat nedomā par bērna slēpšanu, lai izvairītos no traumatiskiem stāstiem," saka Jekaterina Mena. "Radīsies konflikti, pārpratumi un bailes. Taču sabiedrībai pamazām veidosies ieradums - ir šādi bērni - rotaļu laukumā, transportā, skolā - un var visur būt. "

"Bērns neatsakās spēlēties tikai tāpēc, ka viņš ir ratiņkrēslā."

"Mums visiem ir vajadzīgs laiks, lai saprastu, kā izturēties pret to, ko iepriekš neesam redzējuši. Arī sabiedrībai ir vajadzīgs laiks," saka centra "Komunikācijas telpa" dibinātāja Irina Dolatova.

7

"Tiklīdz cilvēki vairāk uzzina, viņi pieņem citus," piekrīt labdarības fonda "Dzērvīte" prezidente Olga Žuravska.

"Komunikācijas telpa" apvieno bērnus un jauniešus ar garīgās attīstības traucējumiem, autismu, ģenētiskām un citām slimībām, vecākus un profesionāļus. Šis centrs attīsta bērnu sociālās prasmes. Viņi kopā dodas uz muzejiem, kafejnīcām un veikaliem, organizē piknikus parkos, spēlējas bērnu rotaļu laukumos.

"Centrs apmācīja kafejnīcu un restorānu darbiniekus, kā apieties ar cilvēkiem, kuriem ir īpašas vajadzības - ko darīt, ja cilvēks pie galda skaļi kliedz vai slikti sarunājas," stāsta Irina.

"Dažreiz, kad lielā kompānijā, ierodamies bērnu rotaļu laukumā, pieaugušie mazliet baidās," atklāj Irina.

7

"Bet mums vienmēr ir patīkams "tusiņš" - daudz parastu jauniešu kopā ar bērniem, kam ir invaliditāte. Mēs aicinām kopā spēlēties un vecāki, kam sākotnēji liekas, ka tas ir bīstami, jau vēlāk paši pievienojas. Parasti bērni mums vaicā, kāpēc zēns neatbild uz jautājumiem, kāpēc viņš nevar staigāt? Izstāstām, ka tas ir saistīts ar slimību, bet bumbu viņam var tāpat pasniegt ratiņkrēslā - un spēle turpinās."

"Lielākoties bērniem ir vienalga, ar ko spēlēties," uzskata divu adoptētu bērnu ar kustību traucējumiem māmiņa Fatima Medvedeva. Viņa novērojusi, ka bērns neatteiksies spēlēties ar citu tikai tāpēc, ka viņš atrodas ratiņkrēslā vai nerunā - bērni šajā gadījumā, gluži pretēji, izrāda lielu interesi.

"Kāpēc jūsu bērns ir tik slikti audzināts?"

Fatima ir pieradusi, ka par viņas bērniem runā sabiedrībā. 15 gadus vecajam dēlam Goram gan tas nepatīk. Piemēram, kad viņi dodas uz teātri, Gors, ja dzird, ka tiek aprunāts, lūdz vecākiem izskaidrot saviem bērniem, ka cilvēki mēdz būt dažādi. "Gors var pajautāt vecākiem: "Kāpēc jūsu bērns ir tik slikti audzināts, ka rāda uz mani ar pirkstu?" saka Fatima.

"Es viņam nekad neesmu teikusi, kā uzvesties, bet uzskatu, ka viņš rīkojas pareizi. Vecāku pienākums ir runāt ar saviem bērniem. Un mani bērni nav vizuāls palīglīdzeklis kādas tēmas apspriešanai. Jums ir jāpaskaidro saviem bērniem jau iepriekš, lai nerastos neērtas situācijas."

7

Reiz metro Goram priekšā stāvēja sieviete, kas savu bērnu aizsedza ar muguru, lai viņš neredzētu zēnu ratiņkrēslā. Goru šī situācija ļoti sāpināja.

Fatima pat atteicās apmeklēt pilsētas poliklīniku, redzot ārstu bailes. "Šīs bailes neizraisīja vēlme nekaitēt, bet tikšanās ar īpašu bērnu un izbrīns par diagnozi," teic zēna māmiņa.

Kas ir "resursu klases" un kāpēc tās vajadzīgas

Pirms 15 gadiem Fatima bieži sastapās ar bērnu ar cerebrālo trieku, kas visur devās mammas pavadībā. Viņi ieradās Lefortova skolā, kur Fatima strādāja, vēlu vakarā, kad lielākai daļai bērnu nodarbības bija jau beigušās. Likās likumsakarīgi, ka bērns ar attīstības traucējumiem nedrīkst apmeklēt nodarbības kopā ar citiem skolēniem.

"Es bieži atceros šo epizodi," teic Fatima. "Kāpēc bērnu, kam nav intelektuālās attīstības traucējumi, nevarētu vest uz skolu?

2013. gadā Krievijā stājās spēkā jauns likums "Par izglītību". 79. pants ir veltīts bērnu ar invaliditāti izglītības procesa organizēšanai. Skolās var ieviest pielāgotas un individuālas programmas, izmantot īpašas metodes un mācību grāmatas, vadīt korekcijas nodarbības, teikts šajā likumā," stāsta Fatima.

Līdz tam Krievijā jau bija izveidots izglītības modelis bērniem ar autismu. Autisma problēmu centrs ierosināja izmantot strukturētas mācīšanās metodes un resursu tehnoloģiju, lai kopā mācītu bērnus ar dažādām spējām. Bērniem ar autismu, kurus vēl nesen nepieņēma izglītības sistēma, tika dota iespēja pilnvērtīgi attīstīties līdzās parastajiem skolēniem.

Resursu klases darbība

Pēdējos gados resursu klases skolēni un citi skolēni ir pieraduši viens pie otra.

"Ja jūs jautājat klasesbiedriem, vai viņi baidās būt kopā ar bērniem ar īpašām vajadzībām, viņi smejas," saka Autisma problēmu centra prezidente Jekaterina Mena.

"Parastie bērni vienkārši nesaprot, kāpēc šāds jautājums – vai tad šie bērni ir biedējoši? Vai kas? Daudzu gadu līdzāspastāvēšanas pieredze attur mītus, ar kuriem dzīvo citi," tā Mena.

Autisma fonda "Izeja Belgorodā" dibinātāja Natālija Zlobina saskārusies ar vecāku pārpratumiem.

"Pārpratuma iemesli bija bailes no noraidīšanas, zemapziņā nevēlēšanās iegūt tādus pašus bērnus, bailes inficēties," saka Natālija.

7

"Tie visi mīti ir radušies nezināšanas dēļ. Vecākiem liekas, ka īpašie bērni izglītības procesu vilks tikai uz leju un viņu bērni nevarēs būt veiksmīgi. Bet tas nav jautājums bērniem ar īpašām vajadzībām, bet gan skolai, kurā var radīt komfortablus apstākļus," tā Natālija.

Atverot resursu klasi, ir svarīgi sagatavot skolu, bērnus un skolotājus, atzīmē Olga Žuravska: "Būs pieredze kopīgās ielu spēlēs, palīdzot viens otram, abpusēji izdevīgā sadarbībā. Resursu klasē katram bērnam ir audzinātājs – nekas nepatīkams nevar notikt, ja pieaugušie ir atbildīgi par drošību."

"Mēs tikai sākam redzēt, ka ir arī citi."

Aprīlī fonds "Kailās sirdis" kopā ar Krievijas sabiedriskās domas izpētes centru iepazīstināja ar aptaujas rezultātiem, kā sabiedrība uztver autismu. Uzskats par sabiedrības nevēlēšanos mijiedarboties ar šiem cilvēkiem dominēja visās pārbaudītajās situācijās - skolas klasē (63% respondentu nav gatavi, ka viņu bērni mācītos kopā ar bērniem ar autismu/ 25% ir gatavi), bērnudārza grupās (58% ir nav gatavs / 28% ir gatavi), darba kolektīvā (51% nav gatavi /32% ir gatavi), atrodoties bērnu rotaļu laukumā (46% nav gatavi / 41% ir gatavi).

Divas trešdaļas respondentu atbalsta bērnu ar īpašām vajadzībām un normotipisku bērnu kopīgu izglītību (66% pozitīvi / 16% - negatīvi). Bet vairāk nekā puse baidās no konfliktu, agresijas un izsmiekla.

Pēdējos gados attieksme pret bērniem ar īpašām vajadzībām gandrīz nav mainījusies, saka fonda "Kailās sirdis" eksperte Tatjana Morozova. Ir pienācis laiks sabiedrībai spert nākamo soli - sākt domāt par reālu iekļaušanos un radīt vidi bez šķēršļiem.

Mēs centāmies iekļaut sabiedrībā šos bērnus, apejot integrāciju, stāsta Tatjana Morozova. "Ideja, ka pietiek tikai būt kopā, piemēram, ka cilvēks ar kustību traucējumiem dodas pa ielu kopā ar citiem cilvēkiem, saskārās ar šķērsli. Personai ir nepieciešama pieejama vide - viņš nevar pārvietoties ratiņkrēslā bez rampām. Tagad atrodamies šī ceļa sākumā, integrācijas līmenī, kad tikai sākam redzēt, ka ir arī citi - viņi pārvietojas citādi un sazinās citādi. Mums ir jāpieņem šīs atšķirības."

Krievijā tikai sāk attīstīties specialitātes, kurā ir šī iekļaušana - piemēram, ergoterapija, kas palīdz cilvēkiem ar kustību traucējumiem justies ērtāk, vai uzvedības analīze, kas palīdz izprast personas motīvus un pielāgot šo modeli, lai tas būtu sociāli pieņemams.

Kā izturēties pret bērniem ar īpašām vajadzībām?

Bērnus ar īpašām vajadzībām nevajag žēlot. Tas var sāpināt, pazemot vai aizskart cilvēku.

Fatima Medvedeva: "Mans bērns nepieņem cilvēku žēlastību. Iedomājieties - viņš ir lielisks pusaudzis ar rozā matiem un T-kreklu, ko rotā dziedātājas Billijas Eilišas portrets, viņš brauc ar bērnu ratiņkrēslu uz skolu - un tad pēkšņi: "Ak, Dievs, nabaga zēns, redz kā tu esi slims."

Protams, ne visas ģimenes dzīvo tik komfortablos apstākļos kā mēs. Bet es nevaru iedomāties ģimeni, kas vēlētos, lai tiek žēloti."

7

Bērni un vecāki vēlas, lai pret viņiem izturas vienlīdzīgi.

Fatima Medvedeva: "Īpašajos bērnos vispirms ir jāsaskata cilvēki un jāsaprot, ka mums visiem ir nepieciešami pilnīgi atšķirīgi apstākļi un atbalsts."

Vecāki neprasa, lai sabiedrība mīlētu viņu bērnus. Viņi lūdz ko citu – būt korektiem publiskajā komunikācijā.

Jana Kučina: "Neviens neprasa dziļu pieņemšanu, bet lūdz saprātīgu ignorēšanu. Jūs, iespējams, varat nepieņemat, bet jūsu uzdevums nav izrādīt agresiju un nezināšanu. Vienkārši ļaujiet īpašiem cilvēkiem atrasties kopīgā vidē. Ja jūs nevarat izrādīt labestību, tad neizrādiet agresiju un nediktējiet savus nosacījumus!"

Pirms mēģiniet palīdzēt, noskaidrojiet, vai ir nepieciešama palīdzība.

Bērna ar autismu māte Jeļena Žuna teic: "Ja arī ir nepieciešama palīdzība, tad uzziniet kāda veida palīdzība.

Bērni ir atšķirīgi, un, ja cilvēks pazīst vienu autistu, tas nenozīmē, ka otrs bērns ir tieši tāds pats. Dažus nedrīkst aiztikt, ar dažiem nevar skaļi sarunāties, citus nevar apgrūtināt ar informāciju. Ja jūs sastopaties ar cilvēku, kam ir smaga invaliditāte, viņš, visticamāk, būs kopā ar pavadoni. Jūs varat palīdzēt atrast atbildīgu pieaugušo un ziņot par problēmu."

Atcerieties, ka īpašu bērnu vecākiem ir daudz grūtāk nekā citiem.

Jeļena Žuna: "Mans dēls autobusa pieturā kliedza, jo bija noguris pēc skolas. Pie mums pienāca cilvēki, kuri solīja viņu aizvest, ja viņš turpinās slikti izturēties - daži pat mēģināja to darīt. Parasti es atvainojos par sagādātajām neērtībām, paskaidroju, ka mans bērns ir garīgs invalīds un viņa uzvedībā nav nekā personīga. Viņš šādi uzvedas nevis tāpēc, ka ir slikti audzināts, bet gan tāpēc, ka nevar savādāk. Taču šī situācija vienalga iegūst briesmīgu kopainu. Ar parastiem bērniem jau ir grūti, bet, jo īpaši grūti ir ar tādiem kā mūsējie. Vecāki, iespējams, līdz galam paši nesaprot, kas jādara, piedzīvo noliegšanu vai dusmas, ne visiem pietiek morālā spēka.

Mēģiniet to saprast un pārvarēt bailes no sadursmes ar citu pasauli."

7

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!