/nginx/o/2021/09/13/14064904t1h0654.jpg)
Lielbritānija pagaidām ir vienīgā valsts, kas atļāvusi šāda veida pētījumu par Covid-19. Tā ietvaros apmēram 50 cilvēki ļāva sev degunā ievadīt nelielu daudzumu koronavīrusu, lai zinātnieki stingri kontrolētos apstākļos varētu novērot organisma reakciju. Medicīnā šādiem eksperimentiem ir sena vēsture, un līdzīgiem pētījumiem visā pasaulē pieteikušies desmitiem tūkstoši cilvēki, neskatoties uz strīdīgo ētisko pusi, vēsta izdevums "Politico".
Viens no pētījuma mērķiem - noskaidrot, cik neliels vīrusa daudzums ir pietiekams, lai inficētos. Līdz šim iegūtie dati liecina, ka Covid-19 gadījumā nepieciešamais daudzums varētu būt līdz pat miljons reizēm mazāks nekā gripas gadījumā, norāda britu uzņēmuma "hVIVO" galvenais pētnieks Endrū Kečpols. Vairums no pirmajiem desmit dalībniekiem saslima pēc pavisam niecīgas vīrusa devas saņemšanas, kas pētniekiem bija "negaidīts" atklājums.
"hVIVO" pēta cilvēkus, kuri iepriekš nav bijuši inficēti, savukārt Oksfordas Universitātes pētījumā analizēti cilvēki, kuri pirms tam jau bijuši inficējušies.
Otrā pētījuma mērķis ir noskaidrot, kāpēc daži cilvēki inficējas atkārtoti, bet citi ne.
Pandēmijas sākumā Pasaules Veselības organizācija (PVO) sapulcināja ekspertus, lai spriestu par šādu pētījumu noderīgumu, kā arī praktiskajiem un ētiskajiem apsvērumiem. Lielbritānija bija vienīgā valsts, kura ar valsts finansējuma palīdzību apņēmās īstenot pētījumus, kuros dalībnieki tīšuprāt inficēsies ar jauno koronavīrusu. Pētījumos piedalās dalībnieki vecumā no 18 līdz 30 gadiem, kuriem ir statistiski neliels risks smagi saslimt. Dalībniekiem tika veiktas rūpīgas veselības pārbaudes, lai izslēgtu nepamanītu hronisku slimību iespējamību.
Pēc tīšās inficēšanas pētījuma dalībniekiem bija jādzīvo karantīnā, divas reizes dienā nododot Covid-19 testu un asins analīzes.
Viņi arī valkāja īpašas maskas, kas spēj noteikt vīrusa daļiņas izelpā. Pētnieki arī testēja virsmas istabās, kurās dzīvoja pētījuma dalībnieki, lai noskaidrotu, vai uz tām atrodams vīruss.
Pētījuma dalībnieki izolētajās istabās aizvadīja divas līdz trīs nedēļas. Netika konstatēts neviens smagas saslimšanas gadījums. Pēc tam katrs dalībnieks saņēma atlīdzību 4500 sterliņu mārciņu apmērā. Kečpols norāda, ka lielākā mērā brīvprātīgos tomēr motivējis altruisms un vēlme dot ieguldījumu slimības pētniecībā, nevis nauda.
Ir "ļoti, ļoti sarežģīti samērot" potenciālos ieguvumus ar iespējamajiem riskiem, skaidro pensionētais pediatrs un PVO ekspertu komitejas loceklis Hjū Deiviss. Īpaši spraigas diskusijas izvērtās par diviem jautājumiem - kādu informāciju pētījuma autoriem jāsniedz tā dalībniekiem, lai tie pilnībā saprastu, uz ko parakstās, un kāda ārstēšana tiks sniegta saslimšanas gadījumā.
Atšķirībā no iepriekšējiem šāda veida pētījumiem, kas tika veikti ar labi zināmām un izpētītām slimībām, Lielbritānijā veiktie pētījumi ir pirmie, kas norisinās pandēmijas laikā, norāda Kečpols.
Iegūtās zināšanas pētnieki grasās pielietot jaunu medikamentu un vakcīnu izstrādē.
Arī Nīderlande izrādījusi interesi par līdzīga pētījuma veikšanu, taču pagaidām vēl tikai izvērtē ekspertu grupas viedokļus par ētiskajiem apsvērumiem.
