Šajā gadā atzīmējām gan augusta puča 30-mit gadi, gan atcerējāmies kā pirms 30 gadiem Rīgā tika celtas barikādes. Un traģiskā janvāra vakarā apšaudes laikā pie Iekšlietu ministrija mira vai tika ievainoti vairāki cilvēki. Tajā skaitā kino operatori Gvido Zvaigzne un Andris Slapiņš, vēsta raidījums "Nekā personīga".
Raidījums ir apzinājis daudzus viņu kolēģus, kuri izmeklēšanas vajadzībām toreiz atdeva savus safilmētos materiālus ar tās nakts notikumiem.
Daži bija paguvuši izgatavot kopijas, bet daži prokuratūrai uzticēja traģiskajā apšaudes naktī tapušus orģinālos video materiālus. Viņu vēlme bijusi palīdzēt pēc iespējas ātrāk noskaidrot, kas un kā nošāva kolēģus. Bet vēlāk, kad izmeklēšanas OMON lietā beidzās, interesējoties, kas ar šiem materiāliem noticis, atklājies, ka video ir pazuduši.
Piemiņas akmeņi 1991. gada 20. janvāra naktī nošautajam Andrim Slapiņam, un smagi ievainotajam Gvido Zvaigznem Bastejkalnā atrodas tikai dažu metru attālumā viens no otra. Nekrologā, ko Slapiņam trīs dienas vēlāk laikrakstā "Latvijas Jaunatne" velta kino kolēģi teikts: "Varbūt no tāluma Tu arī uz savu slepkavu spēsi noraudzīties ar rāmu nožēlu, kā uz cilvēku, kas nezina, ko dara. Bet Tu taču saproti, ka mēs nekad nevarēsim piedot. Tev vairs nesāp. Mums sāpēs vēl ilgi. Kamēr vien būs Latvija un latviešu kultūra."
Fragments no krimināllietas materiāliem - epizode par uzbrukumu LR iekšlietu ministrijai 1991. gada 20. janvārī.
"Turpinot darbības, kuru mērķis ir Latvijas Republikas Valsts varas vardarbīga gāšana, speciālo uzdevumu militārās vienības (SMUV) darbinieki 1991. gada 20. janvārī izdarīja bruņotu uzbrukumu Latvijas republikas Iekšlietu ministrijai Rīgā, Raiņa bulvārī 6. Nolūkā sagraut vienīgo Latvijas Republikai uzticīgo, likumīgi izveidoto bruņoto formējumu, lai tādējādi nodrošinātu varas pārņemšanu, plkst. 21.09 speciālo uzdevumu militārās vienības darbinieki (tālāk uzskaitīti 63 uzvārdi), lietojot šaujamieročus, iebruka ministrijas ēkā un pārņēma to savā kontrolē.
Operatori Kristians Luhaers, kuram tobrīd ir 20 gadi un viņa kolēģis Romualds Pipars 91.gadā strādāja Vecrīgā Mazajā ģildē. Tur pat blakus tā saucamajā "kaķu mājā" darba vieta bija Jurim Podniekam, Andrim Slapiņam, Gvido Zvaigznem. Tehnika visiem bijusi kaujas gatavībā. Baterijas uzlādētas, Gvido un kino filmas kamerās. Kad sākās uzbrukums Iekšlietu ministrijai, atlika skriet un filmēt.
Operators, 1991. gada 20. janvāra apšaudes aculiecinieks, Romualds Pipars norādīja: "Te bija četri prettanku "eži", stāvēja cilvēku rinda, bet tā kā mēs mitinājāmies pagrabā, mums nebija informācijas. Tad ieskrēja viens puisis un teica - šturmē Ministru kabinetu."
Operators, 91.gada 20.janvāra apšaudes aculiecinieks, Kristians Luahers teica: "Mēs izskrējām jau ārā tur uz stūra, kur tagad "Mc'Donald", toreiz tur bija grāmatnīca , tad sapratām, ka tas tomēr ir Bastejkalna tajā pusē, kur šauj. No tā brīža, kad es tur ienācu ārā, pašķīrās tur tie puiši, kas tur stāvēja, turēja to ierindu - tur bija ļoti daudz cilvēku tajā brīdī.
Tad ieslēdzu kameru un burtiski no tā brīža, tātad 3 stundu kasete bija iekšā VHS kamerā, un tas pasākums non-stop tika filmēts praktiski neizslēdzot kameru. Bija lielā baterija plecā.
Mēs mēģinājām kaut kādā veidā gar to kanāla maliņu līst uz priekšu, bet tad sapratām, ka tā nav laba doma, tad līdām atpakaļ. Un tad jau, kad pierima tā šaušanu, tad mēs nokļuvām blakus prokuratūrai, tagad franču vēstniecībai, kur arī OMON bija un tad tur jau es satiku atkal režisoru Romualdu Piparu, kurš kurš bija ar kinokameru turpat, bet viņa filma bija beigusies. Bet man vēl turpinājās, kasetē vēl bija vieta. Praktiski tas viss pasākums šajā kastē bija nofilmēts."
"Bija tā, ka daudzus gadus ar Andri Slapiņu mēs mitinājāmies vienā kinostudijas istabiņā. Un iedomājieties, kāda bija mana reakcija, kad pa to mazo radio aparātiņu, kas man bija kabatā, rokā kino kamera, es dzirdu, ka Andris ir nošauts," teica Pipars.
Rita Aksenoka padomju gados strādāja LPSR prokuratūrā, kur pavēles nāca no Maskavas. Bet, kad sākās barikāžu laiks, Kalpaka bulvārī jau bija izveidojusies Latvijas republikas prokuratūra, kur pārnāca strādāt vairāki padomju laiku izmeklētāji.
Arī Aksenoka, kura kļuva par OMON uzbrukumu lietas izmeklētāju. Viņa atceras, ka nākamajā rītā pēc apšaudes Bastejkalnā Latvijas radio ēterā lūgts visiem lieciniekiem sniegt liecības. Tajā skaitā izmeklētājiem nogādāt safilmētos video. Aksenoka ar šādu aicinājumu uzstājusies arī televīzijā. Atsaukušies daudzi profesionāli operatori un arī amatieri.
"Tiešām mēs aicinājām cilvēkus, es diezgan daudz biju medijos tajā laikā - televīzijā un radio. Un lūdzam liecības dot, vai arī lietiskos pierādījumus, kas pierādītu OMON vainu, jo viņi paši jau pie mums nenāca. Mums vajadzēja kaut ko sameklēt, un cilvēki nāca un nesa," teica Aksenoka.
"Mums nebija divu domu, ka kasete jānogādā prokuratūrā. Tā bija pirmā lieta, ko mēs arī nākamajā rītā darījām. Aiznesām uz prokuratūru kopā ar Romualdu Piparu un nodevām kādam no izmeklētājiem," norādīja Luhaers.
Pipars sacīja: "Varat iedomāties - mēs trīs profesionāļi rīkojās nejēdzīgi stulbi. Tai vietā, lai nokopētu to trīs stundu kaseti un aiznestu kopiju, mēs taču rikšiem aiznesām uz prokuratūru. Un mums tas ļoti svarīgi bija, jo es saku, manas istabas biedrs, kolēģis, režisors, operators Andrītis ir nošauts. Saprotat, kādas sajūtas ir?"
"Tas bija vienīgais eksemplārs. Tā ir lielākā kļūda manā profesionālajā dzīvē, kad netika uztaisīta kopija no šī materiāla un to joprojām sev nevaru piedot," bilda Luhaers.
10 dienā kopš izmeklēšanas sākuma seko Augstākās padomes un ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa lēmums lietu nodot izmeklēšanai PSRS prokuratūrai Maskavā. Kā atceras Aksenoka - tur nosūtīta virkne ar lietiskajiem pierādījumiem, arī pēc apšaudes savākto ložu čaulītes. Bet video liecības paturētas Rīgā. 92.gada janvārī lieta atsūtīta atpakaļ uz Latviju, bet daļa dokumentu un pierādījumu bija pazuduši.
"Bijusī LR ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece Ja nodeva mums, tad viņiem vajadzēja būt pie lietas un viņus varētu atrast. Bet kāda ir tā prakse tādās vecās lietās, kas jau sen izskatītas? Tos lietiskos materiālus iznīcina? Viņus iznīcina. Pēc zināma perioda. Šajā situācijā viņus varētu neiznīcināt, ja būtu visa lieta kopā un viņas tiešām tiesātu nu pēc attiecīga panta, kur tolaik bija līdz 15 gadiem brīvības atņemšana. Tad var gadīties, ka tas viss… Iespējams, tas viss ir aizgājis nebūtībā. Drīzāk tas tā ir," norādīja Aksenoka.
Kino operatori interesējušies, kas ar viņu nodotajiem video materiāliem noticis tālāk. Saņemtas ziņas, ko tie vairs nav atrodami.
"Uzreiz pēc tam nē, bet vēlāk jau, kad mēs mēģinājām saprast, vai mēs varam dabūt to, kaseti atpakaļ… Tas jau bija, man liekas, jau stipri tur pagāja mēneši, man liekas, līdz vispār kāds mums sniedz atbildi par to, ka "jā, bet notiek izmeklēšana, tāpēc jūs nevarat to dabūt".
Tas ir kā lietiskais pierādījums. Bet tad jums bija ziņas par to, ka tā kasete ir noderīga un ir iekšā izmeklēšanā? Vai viņa ir noderīga, tad to, protams, neviens mums neatklāja. Katrā ziņā nebija tā, k viņa bija iedota, bet pazudusi? Bet viņa bija lietā?
Tajā brīdī – nē. Bet pēc tam jau tad, kad mēs tajā brīdī centāmies noskaidrot, nu tad tagad jau kaut kādi tur tie procesi notiek, un tad varbūt mēs tagad varam dabūt šo kaseti atpakaļ? Teica, ka tādas kasetes vairs nav," sacīja Luhaers.
"Un tas arī ir viss. Nav vairs tās kasetes. Ir tikai atmiņas palikušas," norādīja Pipars.
Luhaers teica: "Es nepateikšu, kad, bet pagāja diezgan dūšīgs laiks pēc tam.
NP: Tad jums ir skaidra atbilde, ka to materiālu vairs nav?
Luhaers: Jā. Ka tādas kasetes nav bijis.
NP: Pat tā?
Luhaers: Jā.
Raidījums lūdz Latvijas republikas ģenerālprokuratūrai noskaidrot, kas ar 1991. gada janvārī izmeklētājiem nodotajām vēsturiskajām video liecībām noticis. Iesniedzām arī oficiālu vēstuli.
Kā mums ziņoja prokuratūras pārstāvji - meklēšana ir sākusies. Ja traģiskās nakts videokadri brīnumainā kārtā tomēr kaut kur atradīsies, mēs par to noteikti jums pastāstīsim.
