Covid-19, nevienlīdzīgā izglītība ⟩ "Derēja jebkurš ass priekšmets – šķēres, žiletes." Pandēmija un attālinātās mācības

Vispirms viņa sāka graizīties. Derēja jebkurš ass priekšmets – šķēres, žiletes. Lai mamma neredzētu, uzadīja sev aproci, ar kuru noslēpt griezuma vietu. Fiziskās sāpes palīdzēja novērst uzmanību no emocionālajām. Silvija* tobrīd mācījās 7. klasē. Viņai sāpēja, ka labākās draudzenes viņu atstūma. Trīspadsmit gadus vecai meitenei tas var nozīmēt pasaules galu. Viņas visas trīs bija klases teicamnieces un arī līderes.

Tad nomira omīte. Silvija ļoti pārdzīvoja, pirmo reizi sāka iet pie psihologa. Tas pateica, ka nespēj palīdzēt. Pusaudze ar viņu manipulējot. Mamma sameklēja psihiatru, viņš izrakstīja antidepresantus.

"Nekad neesmu sapratusi, cik daudz tā ir slimība un cik – alkas pēc uzmanības,"

 "Re:Baltica" saka Silvijas mamma. "Viņai jau no zīdaiņa vecuma ir izteikta vajadzība pēc uzmanības. Visu laiku bada sajūtā par uzmanību."

9.klasē Silvija mēnesi noslimoja, iekavēja mācības, pasliktinājās atzīmes. Viņa pārdzīvoja. Kādā sevišķi sliktā decembra dienā Silvija aizgāja mājās un mēģināja izdarīt pašnāvību. Sekoja diena reanimācijā un pēc tam divi mēneši Bērnu psihiatrijas klīnikā Rīgā. Pēc iznākšanas viņai nozīmēja ārstēšanos slimnīcas dienas stacionārā, bet rindā bija jāgaida pusgadu. Viņām nebija laika gaidīt, tādēļ mamma meklēja palīdzību no malas.

Silvija nomainīja skolu. Pamatskolu pabeidza lauku skolā, pēc tam iestājās profesionālās izglītības koledžā citā pilsētā. Sākums bija labs. Viņa bija kursa teicamniece. Jau pirmajā semestrī viņa arī sāka tikties ar skolas algotu psiholoģi, kas ikdienā strādāja pilsētā. To skola piedāvāja valsts apmaksāta projekta PUMPURs ietvaros.

Un tad nāca pandēmija.

Pirmajā pandēmijas ierobežojumu vilnī visvairāk cieta tieši jaunieši, kam jau iepriekš bijušas mentālās veselības problēmas. Savā rakstā Satori par piedzīvoto pandēmijas laikā pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs raksta:

"Tie, kas graizījās, sāka graizīties vairāk. Tie, kas daudz sēdēja pie datora, vairs no tā nepiecēlās. Tie, kas bija trauksmaini, atteicās iet ārā no mājām, dzīvojot paniskās bailēs no saslimšanas."

To, ka problēma bija, rāda arī dati. Bērnu slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikā pirmajā pandēmijas vilnī sāka pieaugt akūto pacientu skaits. Tie bija jaunieši, kuri sev radīja veselības un dzīvības briesmas. Gadu iepriekš akūtie pacienti klīnikā bija 35% no visiem, tad pirmajā pandēmijas gadā jau vairāk nekā puse – 55%.

Silvija lietoja antidepresantus un pirmo ierobežojumu vilni pārdzīvoja salīdzinoši labi. Bija mājās, mācījās attālināti.

Otrajā jau bija daudz grūtāk. Līdzīgi kā daudziem vienaudžiem, arī viņai zuda motivācija. Bija grūti ilgstoši koncentrēt uzmanību pie datora. Skolā uzdotie patstāvīgie darbi likās par daudz. Kad viņa ar klases biedriem par to runāja ar audzinātāju, kāda skolotāja apvainojās. Kā pierādījumu Silvija «Re:Baltica» rāda šīs skolotājas vēstuli, kurā viņa aizrāda, ka "sūdzēties nav smuki". Skolotāja vēstulē arī pauž aizdomas, ka skolēni esot nevis noguruši no mācībām, bet "vienkārši vēlaties, lai skolotāji neuzdod mājas darbus."

Tad Silvija padevās un pārstāja cīnīties par labām atzīmēm. Atkal uzmācās pašnāvnieciskas domas. Viņa lūdza konsultāciju skolas algotajai psiholoģei, ko bija apmeklējusi klātienē, bet saņēma atteikumu. Viņa attālināti konsultācijas nesniedzot.

Silvija lūdza "Re:Baltica" ar skolu nesazināties, lai neatklātu viņas identitāti, tādēļ nevaram pajautāt viedokli skolai. Publiski pieejama informācija rāda, ka konkrētajā koledžā šī gada sākumā štatā nebija neviena no tā dēvētajiem atbalsta speciālistiem – psihologa, sociālā pedagoga vai skolotāja palīga. Katastrofāla aina bija arī pārējās koledžās. Psihologs kā štata vienība bija tikai vienā no kopumā astoņām koledžām Latvijā.

Lai arī psihologi min, ka pandēmijas laikā pieauga jauniešu skaits, kam uzmācās pašnāvnieciskas domas, labā ziņa ir, ka pašnāvību skaits nav audzis. Vai pieaudzis pašnāvību mēģinājumu skaits, noskaidrot nav iespējams.

Silvijai palīdzēja psihologs Cēsīs. Konsultācijas notika Skype. Par tām maksāja mamma, jo nemācēja atrast bezmaksas valsts palīdzību. Drīz vien Valmierā atklāja Pusaudžu resursu centru, kas sniedz bezmaksas konsultācijas visai ģimenei, bet Silvija turpināja strādāt ar Cēsu psiholoģi. Bija izveidojies labs kontakts. Mammai žēl, ka šāda centra nebija jau pirms diviem gadiem, kad meita mēģināja sev atņemt dzīvību un psiholoģisko palīdzību toreiz vajadzēja visai ģimenei.

"Es vēl ilgi pēc tam nevarēju pagulēt. Slēpu šķēres, žiletes, zāles," atceras mamma. Meklējusi palīdzību, bet visur bija "nežēlīgas rindas".

Uzsākot jauno mācību gadu, pati Silvija ir optimistiska. Mūsu sarunas laikā viņa nav vakcinējusies, bet plāno to darīt. Gribot ievākt vairāk informācijas. Rudenī viņa atgriezīsies koledžas kopmītnēs un ļoti cer, ka stundas notiks klātienē. Ja tomēr atkal atsāksies attālinātās mācības, viņa plāno palikt dzīvot kopmītnēs.

"Lai vismaz apkārt man būtu mani skolas biedri. Tad būs vieglāk," secina Silvija.

* Pusaudzes vārds pēc viņas lūguma mainīts.