"Par citu cilvēku nekļūsiet, bet bremzes zaudēsiet." Kā smadzeņu traumas var pamudināt uz noziedzību (10)

Starp tiem noziedzniekiem, kas sirgst ar smadzeņu slimībām, ir 19 gadus vecais Ilnazs Gaļavijevs, kas Kazaņas skolā sarīkoja pamatīgu skolēnu un skolotāju apšaudi. Viņa precīza slimības diagnoze nav zināma, taču saskaņā ar medija "Komersant" pausto informāciju, ir runa par smadzeņu atrofiju, tas nozīmē, ka notiek šūnu pakāpeniska atmiršana.

Šī slimība noved pie atmiņas un kognitīvo funkciju zuduma - cilvēks zaudē spēju saprātīgi domāt, parādās apjukums. Laika gaitā sākas personības sabrukums un procesu var pavadīt daudzas garīgas patoloģijas.

Ir daudz iemeslu, kāpēc var attīstīties smadzeņu atrofija. Viens no visizplatītākajiem iemesliem - pastāvīgs stress, kura dēļ paaugstinās kortizola hormona līmenis asinīs. Problēma var būt iedzimta vai laika gaitā iegūta, piemēram, galvas smadzeņu traumu rezultātā.

Daudzu valstu zinātnieki saskata tiešu saikni starp smadzeņu bojājumiem, kas ir radušies fizisku traumu un slimību dēļ, un noziedzību.

Oksfordas universitātes pētījums parāda, ka cilvēki ar galvas smadzeņu traumām, kas gūtas agrīnā vecumā, izdarīs biežāk vardarbīgus noziegumus, nekā tie, kam šādu traumu nav bijis.

Zinātnieki pieļauj, ka traumas brīdī var tikt bojāta smadzeņu prefrontālā garoza, kas atbild par lēmumu pieņemšanu un mijiedarbību ar citiem cilvēkiem.

Vesela prefrontālā garoza veido attiecības starp cilvēka darbībām un to iespējamām sekām, prognozē rezultātu un nomāc domas, kas var novest pie sociāli neatbalstāmām darbībām.

Ja prefrontālajā garozā ir traucējumi, cilvēks var izrādīt pārmērīgu agresivitāti un impulsivitāti.

"Tam nevajadzētu neko mums maksāt"

Svonsī cietums ir Viktorijas laika ēka ar modernām piebūvēm Bristoles līča krastā Velsā. Šis ir vīriešu cietums - dažās kamerās jau notiesātie izcieš sodu, citās vēl tikai gaida tiesas lēmumu. Šā cietuma režīms nav stingrākais Lielbritānijā - šeit reti tiek turēti cilvēki, kuru soda termiņš pārsniedz pusotru gadu.

Kriss Alens vairākus gadus atradīsies Svonsī cietumā. Apsargi viņu nodēvējusi par "sarežģītu". Viņš pats atzinis: "Brīžiem man šķita, ka jūku prātu. Es nesapratu, kas ar mani notiek. Uzvedos ārkārtīgi agresīvi."

Svonsī cietumā runā, ka par galveno uzdevumu viņi izvirza, samazināt atkārtotu noziegumu risku.

2015. gadā Lielbritānijas labdarības organizācija "The Disabilities Trust", kas nodarbojas ar smadzeņu traumu guvušo cilvēku rehabilitāciju, nosūtīja valdībai ziņojumu - ar citu valstu kolēģu palīdzību eksperti aprēķināja, ka līdz 60% ieslodzīto ir galvas traumas, kas var ietekmēt viņu uzvedību un rezultātā - noved pie atkārtotiem noziegumiem. Organizācija piedāvāja savu palīdzību.

Tieslietu ministrijai patika šī ideja, tomēr viņi izvirzīja vairākus nosacījumus: "Tai vajadzētu būt programmai, ko ikviens cilvēks var īstenot. Mēs nepieņemsim darbā psihologus, neirologus un psihiatrus. Tām vajadzētu būt lietām, ko uzraugi var darīt paši. Tam ir jāizņem maz laika un mums nevajadzētu neko par to maksāt."

Organizācija "The Disabilities Trust" piekrita. Tā arī brīvprātīgo komanda no fonda ieradās Svonsī cietumā un pirmo reizi tikās ar notiesāto Krisu Alenu, kas ir no nabadzīgas ģimenes. Viņš uzaudzis pagalma draugu sabiedrībā noziedzīgā rajonā. Jaunībā viņš sāka "izklaidēties" ar sīkām zādzībām, kuru dēļ ne reizi vien nokļuva uz apsūdzēto sola.

Pirms pieciem gadiem Alens iekļuva autoavārijā, guva smagu galvas traumu, pēc kā iestājās koma. Viņu izglāba neiroķirurgs. Bet pēc negadījuma viss mainījās - Alens kļuva agresīvāks, bet viņa noziegumi - arvien cietsirdīgāki. Tajā pašā laikā viņš arvien vairāk aizmirsa savas dzīves detaļas.

"Kad viņi man pastāstīja, ko esmu izdarījis, es vienkārši nespēju tam noticēt. Lielāko daļu notiekošā vispār nesapratu. "

Slikti saprotot, kas ar viņu notiek, Alens nokļuva Svonsī cietumā. Tā kā viņa sods pārsniedza 18 mēnešus, viņu vajadzēja pārvietot uz citu cietumu, bet iesaistījās brīvprātīgie no "The Disabilities Trust".

"Viņi izskatās tāpat kā mēs"

Neiropsihologs Ivans Pitmans visu mūžu strādājis ar cilvēkiem, kam ir smadzeņu darbības traucējumi. Pēdējos gadus viņš palīdz ieslodzītajiem, cerot, ka kādu dienu viņi tiks atbrīvoti un varēs atgriezties normālā dzīvē.

"Manā darbā visgrūtākais ir noteikt, kas ir pārkāpums. Ja paskatās uz maniem pacientiem, jūs nekad nesapratīsiet, ka viņiem ir novirzes. Viņi izskatās tāpat kā mēs," saka Pitmans.

Sākot darbu ar ieslodzītajiem, Pitmans vairākus mēnešus sarunājās ar saviem pacientiem pa nelielu logu, kas atrodas kameras durvīs. Kamerā esošie vīrieši nebija noskaņoti sarunām un uzticība jāiegūst katru dienu.

Pēc vairākām nedēļām kameras durvis tika atvērtas. Pitmans stāvēja uz sliekšņa. Viņam abās pusēs atradās divi apsargi. Šādi pagāja vēl vairākas nedēļas. Pēc kāda laika Pitmanam izdevās izdalīt 15 cilvēku grupu, kas vairāk nekā citi bija gatavi sazināties un apstiprināja, ka viņiem ir bijušas galvas traumas. Cietums viņiem piešķīra atsevišķu nelielu istabu - tagad tikai galds atdalīja Pitmanu no ieslodzītajiem, bet pacienti vairs neizrādīja agresiju.

"Šajā posmā es jau zinu, ka viņu spēja iegaumēt informāciju un to apstrādāt, ir traucēta. Tāpēc laika gaitā mēs sākam darīt vienkāršas lietas - katru dienu tiekamies vienā un tajā pašā laikā, pēc tam seko 15 minūšu sarunas, tad piecas minūtes dzeram tēju, pēc tam ejam ārā un spēlējam bumbu 20 minūtes. Mans uzdevums ir likt viņiem justies droši, neizrādīt agresiju un vienmēr zināt, kas notiek. Kad mēs jūtam trauksmi? Tad, kad nespējam kontrolēt situāciju."

Kā saka Pitmans, šādā situācijā cilvēka sirdsdarbība palielinās, parādās sviedri un sāk izstrādāties adrenalīns. Vesels cilvēks bieži vien bez grūtībām atrod veidu, kā nomierināties. Bet ne Pitmana pacienti. "Ja viņi nervozē, viņi nonāk līdz robežai. Un ar lielu iespējamības procentu iesitīs tev."

Cik lielā mērā šajā uzvedībā ir vainīga galvas trauma? Tā nekādi neietekmē to, vai cilvēks izjūt agresiju, vai nē. Bet veicina šīs agresijas izpausmi.

"Smadzeņu traucējumi nekad nepadarīs jūs par citu cilvēku. Bet šie traucējumi var salauzt jums bremzes," saka Pitmans.

Luksofors vienmēr zaļš

Pols Vorens nesen tika izrakstīts no Liverpūles slimnīcas neiroķirurģijas nodaļas. Fiziski viņš jūtas labi, bet dzīvot kā iepriekš neizdodas. Katru dienu Pols iet uz veikalu, kas atrodas aiz stūra, kur viņu sagaida Āzijas izcelsmes pārdevēja. Pols viņu pazīst jau vairākus gadus, bet pēc traumas, satiekot pārdevēju, viņš katru reizi izsaka rasistiskus apvainojumus.

"Viņš nekad agrāk neko tādu nebija atļāvies. Bet tas nenozīmē, ka viņš nekad tā nebija domājis. Tikai tagad, ko viņš domā, to arī pasaka. Tā ir atšķirība starp cilvēka uzvedību pirms traumas un pēc tās," saka Pitmans.

Pēc eksperta domām, galvenais uzdevums darbā ar šādiem cilvēkiem, ir radīt viņiem ļoti paredzamu vidi.

"It kā jūs brauktu uz darbu un visi luksofori rāda zaļu. Sarkans vienkārši neiedegas jūsu ceļā. Jūs neapstājaties. Jūs neuztraucaties un nedusmojaties."

Lielbritānijā lielākajā daļā situāciju cilvēki labprātīgi dodas ārstēties pie psihiatra. Bet garīgās veselības likums dažos gadījumos pieļauj dažu pacientu piespiedu ārstēšanu.

Pirmais valstiskais dokuments, kas ieviesa šo praksi, tika pieņemts 1800. gadā pēc karaļa Džordža III slepkavības mēģinājuma. Izrādījās, ka noziedznieks ir bijušais militārists Džeimss Hedfīlds. Maija vakarā, kad teātrī skanēja valsts himna, Hedfīlds mēģināja nošaut karali, taču nošāva garām.

Tiesas procesā divi ķirurgi apstiprināja, ka Hedfīlds, piedaloties karadarbībā, guvis vairākas galvas traumas. Aizstāvis uzstāja, ka slepkavības mēģinājuma laikā, Hedfīlds bija nepieskaitāms. Toreiz par rīcībnespējīgiem pasludinātie noziedznieki tika atbrīvoti no soda. Lai tas nenotiktu ar Hedfīldu, parlaments steidzami pieņēma likumu, kas atļauj piespiedu ārstēšanu.

"Mēs vairākkārt esam redzējuši kā cilvēki, kas par saviem pastrādātajiem noziegumiem nonāk cietumā un pēc gadiem atklājas, ka viņiem ir nopietnas veselības problēmas. Problēma tāda, ka noziedzīga uzvedība var būt pirmā slimības pazīme," saka Zviedrijas ārstu asociācijas biedre Madlēna Lillegrēna.

"Piemēram, ierosinām, ka cilvēki, kas vecāki par 55 gadiem, un kuri pirmo reizi izdarījuši noziegumu, jāpārbauda attiecībā uz neirodeģeneratīviem traucējumiem. Esmu pārliecināta, ka neatkarīgi no sabiedriskās domas par morālo atbildību, neirozinātnes sasniegumi ietekmēs mūsu attieksmi pret noziedzīgu un sociāli nepieņemamu uzvedību nākotnē," viņa piebilst.

Madlēna Lillegrēna saka, ka ne tikai galvas traumas var ietekmēt cilvēka uzvedību. Viņa veica savu pētījumu un atklāja, ka noziegumus bieži izdara cilvēki ar frontotemporālo demenci, kas ir īpaša deģeneratīvas demences forma, kurai raksturīga smadzeņu puslodes frontālās un laika zonas atrofija.

"Šīm smadzeņu daivām ir izšķiroša nozīme, veidojot attiecības ar citiem cilvēkiem, kontrolējot impulsus. Vai mēs varam droši apgalvot, ka šie cilvēki pieņēma lēmumu, lai izdarītu noziegumu? Vai arī noziegums ir viņu slimības rezultāts? Domāju, ka patiesība ir kaut kur pa vidu.

Ir pamatoti uzskatīt, ka izmaiņas cilvēka smadzenēs, kas rodas frontotemporālās demences gadījumā, var būt noziedzīgas uzvedības cēlonis," saka Lillegrēna.

"Tajā pašā laikā cilvēkam ar psihopātiju, kura spēja just līdzi citiem cilvēkiem ir izslēgta, ir lielāks risks izdarīt noziegumu. Taču viņš var arī atteikties no šīs idejas, jo visbiežāk šie cilvēki ilgstoši lieto medikamentus," viņa norāda.

Tiesnesim ir skaidrāks smadzeņu audzējs

Ārstiem ir zināmi vairāki riska faktori, kas var izraisīt cilvēka antisociālu uzvedību. Kad eksperti runā par galvas traumām, tas nav tikai smadzeņu satricinājums, bet dažreiz pietiek ar nelielu sitienu.

Visbiežāk cilvēki, kas zaudējuši samaņu pēc traumas, nemaz neiet pie ārstiem, jo ir pārāk aizņemti ar saviem ikdienas darbiem un vienkārši, lai remdētu sāpes, lieto pretsāpju līdzekļus.

Ir zināmi arī citi riska faktori - garīgās slimības, kas ietekmē lēmumu pieņemšanu - šizofrēnija, bipolārie traucējumi (slimība, kurai raksturīgi mainīgi depresijas un mānijas periodi) un tikai depresija.

"Pētījumi, ko veic zinātnieki, liecina, ka šādas veselības problēmas aptuveni 10% gadījumu var palielināt antisociālas uzvedības iespējas. Tas ir ļoti mazs procents cilvēku.

Lielākajai daļai cilvēku nepietiek tikai ar galvas traumu - tā ir faktoru kombinācija," brīdina psihiatre no Oksfordas universitātes Sina Faizele.

"Piemēram, ja jūs uzaugāt ģimenē, kur tēvs bija vardarbīgs un cietsirdīgs, un nokļuva arī cietumā, palielinās risks," teic psihiatre.

Tajā pašā laikā daudzi pētījumi apstiprina, ka lielākā daļa cilvēku ar garīgās veselības problēmām nav vardarbīgāki par citiem. Un lielāko daļu vardarbīgu darbību veic cilvēki bez diagnosticētiem garīgiem traucējumiem.

Daktere Faizele atzīst, ka nekad nesaka, ka nozieguma cēlonis varētu būt noteiktas veselības problēmas.

"Par nelielu skaitu gadījumu mēs tā varam teikt. Piemēram, viens no maniem pacientiem uzbruka cilvēkam, jo domāja, ka viņu izspiego. Viņam likās, ka viņš neko sliktu nedaram, vienkārši aizstāvējās. Citos gadījumos diagnozes nedaudz samazina atbildības pakāpi, bet neatceļ atbildību," tā Faizele.

Kad lieta nonāk tiesā, tiesnesim ir daudz vieglāk saprast situāciju, ja runa ir par būtisku problēmu, piemēram, smadzeņu audzēju vai nopietnu galvas traumu.

Aizstāvība visbiežāk var tiesā uzrādīt magnētiskās rezonanses izmeklējumus un pamatojoties uz tehnoloģijām, vizuāli parādīt atšķirību veselu un bojātu smadzeņu darbībā. Bet daudzos gadījumos šie attēli nav informatīvi. Pat ar šizofrēniju un Alcheimera slimību bieži vien nav iespējams saskatīt būtiskas izmaiņas.

"Jāpaļaujās uz ārstu slēdzieniem, kuru pamatā ir sarunas ar pacientu, slimības vēsture un tas, kā citi cilvēki novērtē šīs personas uzvedību," saka Sina Faizele.

Britu klīniskās neiropsiholoģijas profesoram Hjū Viljamsam ir daudz stingrāki kritēriji. Viņš ir pārliecināts, ka tikai vienam, vai diviem cilvēkiem no simts, ir smadzeņu bojājumi, kas noved pie neatgriezeniskām sekām. Un viņš pilnībā piekrīt kolēģu viedoklim par šo faktoru savstarpējo saistību, kas liek personai izdarīt noziegumu - gan sociālo, gan ar veselību saistīto.

"Ja esat bērns, kas jaunāks par pieciem gadiem, un esat viens no 5% nabadzīgo rindām, jums ir lielāka iespēja gūt nopietnas galvas traumas apstākļu dēļ," saka profesors. Cilvēkus, kurus Viljamss novēro, viņš salīdzina ar paģiru sindromu, kas neapstājas.

Tieši tā savu stāvokli raksturo arī noziedznieks Kriss Alens no Svonsī cietuma. Tagad rehabilitācijā viņam palīdz brīvprātīgie, kuri māca Alenam elementāras lietas - tikt galā ar stresu, nomierināties, ievērot režīmu, lai notikumi vienmēr būtu paredzami, un uz ceļiem biežāk luksoforā iedegas zaļā gaisma.

Brīvprātīgie cer, ka vienkāršas metodes kādu dienu palīdzēs Alenam izkļūt no cietuma un vairs tajā neatgriezties.

"Es no viņiem daudz iemācījos. Pats foršākais ir izvairīties no konfrontācijas ar citiem cilvēkiem un spēt nomierināties," tā Alens.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!