Baltijas jūras dzelme ir ar koka kuģu vrakiem bagātākā vieta pasaulē. Tie vēsta par konkrētu vēstures periodu un kuģiniekiem, kā arī katram no tiem ir īpašs stāsts. Portāls "Apollo.lv" apkopojis pēdējo gadu interesantākos atradumus Baltijas jūrā.
Kā iepriekš intervijā portālam "Apollo.lv" norādīja Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālists, arheologs Jānis Meinerts, ir vairāki svarīgi aspekti, kāpēc Baltijas jūra ir ar koka kuģu vrakiem bagātākā pasaulē.
Pirmkārt, Baltijas jūras krastos cilvēki ir dzīvojuši jau kopš akmens laikmeta. Ir zināms, ka jau kopš bronzas laikmeta šie cilvēki ceļo ne tikai ar mazām laivām krasta zonā, bet brauca arī pāri jūrai, tādēļ ir bijis ļoti ilgs laiks, kad koka kuģu vraki ir varējuši uzkrāties.
"Otrkārt, ir labi saglabāšanās apstākļi. Baltijas jūras ūdens ir īpaši piemērots tam, lai koka kuģu vraki varētu saglabāties. Jūra ir auksta, tumša, ūdens nav pārāk sāļš, un Baltijas jūrā nedzīvo kokgrauzēji, kā, piemēram, kuģu tārpi, kas principā iznīcina visas koka detaļas siltākos ūdeņos, kas atrodas virs smilšu līmeņa. Ja zem smiltīm būtu kaut kas iegrimis, tas varētu saglābties, bet virs smiltīm tas pāris gadu laikā izzūd," sacīja arheologs.
Arheologs norādīja, ka Baltijas jūrā šādu tārpu nav. "Kuģu vraki saglabājas tādi, kādi tie ir. Lai gan Baltijas jūra nav pārāk dziļa, šeit nav pārāk stipras vētras, kādas, piemēram, ir Dānijas piekrastes jūrā.
Šajās stiprajās vētrās ir tik liela ūdens kustība, ka koka kuģu vraki tiek samalti. Baltijas jūrā šāda situācija nav novērojama, ir gan bīstamas lokālas parādības, piemēram, sēkļi, kuri pārvietojas," stāsta Meinerts.
Ir vietas, kas ir bagātākas ar koku kuģu vrakiem, ir vietas, kas ir nabadzīgākas. Kā norādīja arheologs, no vienas puses, tas ir atkarīgs no vietas, kur ir bijusi intensīvāka kuģniecība. No otras puses, tas ir atkarīgs no tā, kuras vietas ir labāk apzinātas. Tās ir vietas, kur koka kuģu vraki jau ir atrasti. Arheologs stāstīja, ka
Zviedrijas ūdeņi ir gan labāk apzināti, gan ir bijusi ļoti aktīva kuģniecība tajā laikā, kad visvairāk notika kuģu katastrofas.
Par koka kuģu vraku klasifikāciju Meinerts sacīja: "Koka kuģu vraki ir ļoti dažādi. Jautājums ir par to, vai mazas laivas arī var pieskaitīt pie šīs kategorijas. Zemūdens arheoloģijā tomēr ir pieņemts uzskatīs, ka laiva ir pilntiesīgs vraks. Attiecīgi dažādās statistikās par koka kuģu vrakiem tiek ņemtas vērā arī laivu vraki.
Un koka kuģu vraku izmēri ir dažādi, sākot ar viena cilvēka laiviņām, kas ir izcirstas no bluķa vai akmens laikmetā izveidotas drīzāk no smalkākām koka konstrukcijām, kas ir apvilktas ar ādu, līdz pat ļoti lieliem un iespaidīgiem kara kuģiem un transporta kuģiem no 19. gadsimta, kas ir lieli un iespaidīgi kuģi."
Arheologs norādīja, ka koka kuģu vraki ir tas unikālais, ar ko Baltijas jūra atšķiras no citām jūrām. Arī tā iemesla dēļ, ka cilvēki šeit ir dzīvojuši ļoti ilgi un ir bijuši specifiski apstākļi.
"Skandināvijas pusē zemes reljefs ir cēlies uz augšu, savukārt Baltijas jūras dienvidu krastā tas ir grimis uz leju. Attiecīgi teritorijas, kas agrāk Baltijas jūras dienvidu krastā bija sauszeme, mūsdienās ir zem ūdens.
Un tur ir saglabājušās akmens laikmeta apmetnes, apbedījuma vietas, unikāla vide, kurā saglabājušies priekšmeti, kas uz sauszemes nesaglabātos tādā kvalitātē.
Jūras dzelmē ir labi apstākļi, lai saglabātos dažādi koka objekti un organiskas lietas," stāstīja Meinerts.
Vaicājot par to, kādi vēl interesanti objekti atrodami Baltijas jūras dzelmē, arheologs sacīja, ka ir dažādi citi objekti, kas nav tik populāri, bet, kas, iespējams, savā veidā ir iespaidīgāki.
Par citiem atradumiem Meinerts sacīja: "Tās ir ostu vietas, tiltu vietas starp mazām saliņām. Īpaši Skandināvijas valstīs, visvairāk Dānijā ir kuģu aizsprosti, iedzītas pāļu rindas, pāļu lauki, dažādas kuģošanas barjeras. Tur ir ieguldīts milzīgs darbs, lai tās izveidotu, un tās ir ļoti interesantas liecības."
Precīzs koka kuģu vraku skaits Baltijas jūrā nav droši zināms, bet, kā norādīja speciālists, tie noteikti ir vairāki desmiti tūkstoši gan koka, gan metāla kuģu vraki. 2006. gadā tika veikts apkopojošs pētījums par visām Baltijas jūras reģiona valstīm, kas robežojas ar Baltijas jūru, un to, kas to ūdeņos ir apzināts. Pētījumā fiksētais skaitlis bija aptuveni 16 000 reģistrēti dažādi zemūdens kultūrvēsturiskā mantojuma objekti.
"Kopš tā laika šis skaitlis ir audzis un šobrīd varētu arī būt ap 20 000, bet ir jāņem vērā, ka tos dažādi uzskaita - dažās valstīs pie šiem objektiem ir pieskaitīts arī akmens laikmeta apmetnes, dažas valstis šajā statistikā iekļauj arī vraku vietas, kas ir zināmas no vēstures avotiem, piemēram,
mēs zinām, ka ir nogrimis kāds kuģis, mēs to neesam atraduši, bet tas ir ierakstīts šajā statistikā un citos gadījumos tas nav darīts. Tas kopējas cipars tādēļ ir plūstošs.
Tur arī nav izdalīti tikai koka kuģu vraki, bet, loģiski spriežot, aptuveni puse vai vairāk varētu būt koka kuģu vraki," vēstīja arheologs.
Visvairāk koka kuģu vraki atrasti no posma, ko dēvē par "buru kuģu zelta laikmetu" - aptuveni no 16. līdz 19. gadsimtam. Par šo laika periodu Meinerts stāstīja: "Kuģu bija ļoti daudz, kuģu satiksme bija ļoti intensīva, attiecīgi arī daudzi no tiem nokļūst kādās nelaimēs un nogrimst.
Tie bija arī tie kuģi, kas ir vizuāli visai iespaidīgi un kuri līdz mūsdienām nereti saglabājušies gandrīz pilnā apjomā.
Vecākie koka kuģu (laivu) vraki ir no akmens laikmeta. Tos gan parasti neatrod atklātā jūrā. Tos atrod piekrastes zonā vai vietās, kurās senāk ir bijis ūdens vai līcis un vēlāk tas ir aizsērējis."
Eksperts norādīja, ka, raugoties no mūsdienu skatu punkta, tā parasti ir lauksaimniecībai atgūta teritorija un laivas atliekas tiek atrasta sauszemē, taču reiz tās nogrima dzelmē.
Tas, ka iespējams atrast tik senu laivu atliekas, ir pateicoties labajiem saglabāšanās apstākļiem, ko zinātniski dēvē par anaerobo vidi. Īpaši mālainā slānī, kurā vraki iegrimst. Dzelmē nav skābekļa un tur dzīvo ļoti maz mikroorganismi, kas var kaitēt koka detaļām, tādēļ vraki labi saglabājas.
