14.oktobrī ir paredzēts Saeimai nodot 2022.gada valsts budžeta projektu. Budžeta deficīts nākamgad ir plānots 3,8% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Savukārt valsts parāds nākamgad plānots 50,9% apmērā no IKP. Budžeta pamatā ir makroekonomiskās prognozes par IKP pieaugumu 3,7% apmērā šogad un 5% IKP pieaugumu 2022.gadā. 2022.gadā valsts konsolidētā budžeta izdevumi plānoti 11,886 miljardu eiro apmērā, kas ir par 833 miljoniem eiro vairāk, nekā tika prognozēts iepriekš. Savukārt kopbudžeta nodokļu ieņēmumi 2022. gadā plānoti 10,225 miljardu eiro apmērā, kas ir par 236 miljoniem eiro vairāk, nekā tika plānots pērn, veidojot vidējā termiņa budžetu. Finanšu ministrs Jānis Reirs intervijā aģentūrai LETA saka, ka šis budžets ir vērsts uz valsts attīstību, jo ir paredzēti nopietni līdzekļi investīciju programmu turpināšanai. Savukārt nodokļu samazinājums pēc finanšu ministra domām nav pieļaujams ne augošo energoresursu cenu dēļ, ne jauniem pārtikas produktiem, ne viesmīlības un tūrisma nozarei.

Kā jūs raksturotu 2022.gada budžeta projektu - kas ir šī budžeta panākums, kam naudas pietrūka, kam būtu vajadzējis piešķirt vairāk?

Nav tāda budžeta, kas netiktu kritizēts. Nākamā gada budžetā pieprasīti tika līdzekļi 1,7 miljardu eiro apmērā, bet fiskālā telpa bija apmēram 300 miljoni eiro. Viennozīmīgi visas vajadzības nav tikušas apmierinātas, un laikam nav bijis neviena budžeta valsts vēsturē, kurā būtu apmierinātas visas vēlmes. Mēs uzskatām, ka šis budžets ir vērsts uz valsts attīstību, jo ir paredzēti nopietni līdzekļi investīciju programmu turpināšanai, ir iespēja arī piesaistīt Eiropas fondus, kā arī Atveseļošanās fonds gaida projektus. Tas viss papildinās investīciju sadaļu.

Budžeta bāze pārsvarā ir vērsta uz atalgojuma pieaugumu valsts pakalpojumu sniedzējiem veselības, izglītības jomā. Tāpat policijas darba pārstrukturizēšanai piešķirti papildu 20 miljoni eiro, kā arī citās nozarēs piešķirti līdzekļi mazākos apjomos, bet ne mazāk svarīgi.

5

Svarīgāks apstāklis ir tas, ka, pieņemot šo budžetu, valsts fiskālā situācija un finanšu sistēma ir stabila un tāda turpina būt. Starptautiskie reitingu vērtētāji turpina mums uzticēties, kas nepieciešamības gadījumā sniedz mums iespējas izdevīgi aizņemties. Tas ir rezultāts labai fiskālajai politikai, ko līdz šim esam īstenojuši. Šis budžets ir veidots pilnībā atbilstošs Eiropas rekomendācijām, turklāt izmantojot Eiropas sniegtās iespējas investīcijām. Budžets, manuprāt, ir sabalansēts, ņemot vērā tās iespējas, kādas mums bija.

Kas šajā budžetā ir veiksmīgākais, kam izdevies vairāk piešķirt līdzekļu un kam pietrūcis?

Veidojot šo budžetu, mūsu pieeja bija nedaudz citādāka nekā citus gadus. Šajā budžetā atsevišķi esam nodalījuši valdības prioritātes - nav vairs tā, ka veselība ir vienas partijas prioritāte, bet iekšlietas - citas partijas. Šajā budžetā ir kopējas valdības prioritātes, tādējādi no 380 miljoniem eiro 220 miljoni ir piešķirti valdības prioritātēm. Šādi veidojot budžetu, mums izdevās panākt veselības aprūpē nozīmīgāku piešķiramo summu, tai ir piešķirta gandrīz trešdaļa no pieejamiem līdzekļiem. Ar investīcijām no Eiropas Savienības līdzekļiem šī summa būs vēl lielāka.

Tāpat esam priecīgi, ka ir izdevies panākt risinājumu, kas neierobežos nākamos budžetus, jo atbildība par tiem jau gulsies uz citu Saeimas sastāvu. Lai nebūtu situācija, kāda bija mums, ka visas prioritātes jau bija sadalītas iepriekšējās valdības laikā. Tādējādi divus gadus jaunie līdzekļi bija jau sadalīti. Šim jautājumam mēs pieejam ļoti atbildīgi, un bāzes izdevumi pieaug tādā apjomā, lai nākamajai Saeimai nevajadzētu kādu programmu samazināt.

No otras puses to var risināt, ceļot nodokļus, bet nodokļu celšana ir ļoti nopietna lieta. Mēs līdz pēdējai dienai ar Eiropas Komisiju diskutējām par Atveseļošanas fondu, un viena no prasībām no viņu puses bija nodokļu palielināšana. Tagad mēs redzam aktīvas sarunas Eiropā - Vācija, Austrija, Francija, arī pārējā pasaule ir vienisprātis, ka to milzīgo finansējuma apjomu, kas šajā Covid-19 krīzē ir bijis, var segt tikai ar nodokļu celšanu. Mēs no tā izvairāmies, pieņemot šo atbildīgo budžetu. No budžeta liela daļa ir investīcijas, kas ir vienreizēji maksājumi, un neatstās iespaidu uz nākamo gadu budžetiem. Līdz ar to nākamais parlaments un valdība savu darbu varēs sākt ar sabalansētu budžetu un izvēlēties savas politiskās prioritātes un valsts attīstības virzienus. Šāda pieeja ir tikai godīga pret sekotājiem.

Domājams, ka no nodokļu celšanas tāpat kādā brīdī nevarēs izvairīties?

Mēs to neredzam.

Pat tuvākajos gados?

Vismaz tuvāko trīs gadu laikā vidēja termiņa budžeta ietvarā mēs nodokļu celšanu neredzam. Mēs ejam gluži pretēju ceļu. Jāatgādina, ka pagājušajā gadā samazinājām darbaspēka nodokļus par pusprocentu darbinieku un pusprocentu darba devēju pusē. Liekas it kā maz, bet valstij tas radīja par 87 miljoniem eiro mazākus ieņēmumus. No nākamā gada tiks palielināts neapliekamais minimums - no 1.janvāra tas būs palielināts līdz 350 eiro, bet no 1.jūlija līdz 500 eiro gan strādājošajiem, gan pensionāriem. Tas nozīmē, ka 90 miljoni eiro paliks cilvēku maciņos. Tas, manuprāt, ir nozīmīgs solis.

Samazinot par vienu procentu sociālās iemaksas, mēs mērķējām uz konkurētspējas celšanu produktīvās nodarbinātības pusē, kur algas ir virs 1400 eiro mēnesī. Samazinot arī ar nodokļiem neapliekamo minimumu, mēs jau esam cēluši konkurētspēju visā darba samaksas skalā un esam konkurētspējīgi ar pārējām Baltijas valstīm.

Vai papildu finansējums veselības nozarei ir pietiekams? Vai bija iespējams atrast veidu, kā piešķirt vairāk, jo speciālisti uzsver, ka līdzekļu trūkst, piemēram, onkoloģisko slimību ārstēšanai?

Tas būtu iespējams tikai uz nodokļu palielināšanas rēķina, piemēram, ceļot pievienotās vērtības nodokli (PVN) vai arī samazinot kādus citus izdevumus. Mēs ar izdevumu samazināšanas pārskatīšanu esam sākuši darbu pie katra budžeta. Pirmajā gadā tie bija gandrīz 40 miljoni eiro, bet šogad tie jau bija 170 miljoni eiro. 100 miljonus eiro no šiem līdzekļiem nozares novirzīja savām prioritātēm, tās pārvērtējot, bet 70 miljoni eiro tika kopējām prioritātēm, tostarp veselības aprūpes jomai.

Vai arī finansējums izglītības nozarei ir pietiekams, izpilda solījumus un ir maksimāli iespējamais lielākais?

Ar visu atbildību varu teikt, ka valsts no savas puses šajos piecos gados kopš notiek skolu tīkla reforma, no savas puses ir izdarījusi visu, kas bija jāizdara līdz pēdējam centam. Turpretim pārējie avoti netika iedarbināti vispār. Visa šī reforma ir notikusi uz valsts rēķina. Reformā bija paredzēti trīs avoti - skolu tīkla reforma, pašvaldību finansējums un valsts. Principā visus šos piecus gadus valsts ir pilnībā finansējusi reformu. Runājot par pedagogu algām, ja mūsu skolās proporcija skolēnu skaitā uz vienu skolotāju būtu tāda kā Igaunijā, algas mums būtu lielākas. Ņemot vērā, ka mums uz vienu skolotāju ir astoņi skolēni, bet Igaunijā - 12 vai 13, tas ir vienkāršs matemātikas uzdevums, kādēļ skolotāju algas mums ir, kādas ir.

Jums bijušas sarunas ar pašvaldībām. Vai pēc administratīvi teritoriālās reformas ir cerības, ka pašvaldību attieksme pret skolām mainīsies?

Cerības ir. Izglītības ministrija gatavo apmaksas reformu - nevis nauda seko skolēnam, bet nauda būs tām pašvaldībām, kurās skolēns mācās. Līdz ar to tiks likvidēta izlīdzināšana starp pašvaldībām, savstarpējās apmaksas utt. Teritoriālas reformas pamatā bija daudzi pētījumi, tostarp pētījums par izglītības tīklu jeb kā bērns nonāk konkrētā skolā. Piemēram, Valmieras reģions. Pārsvarā vidusskolēni no apkārtējām pašvaldībām mācījās tieši Valmierā, bet pamatskolās nē, jo katra pašvaldība savas pamatskolas centās saglabāt. Taču no tā cieš pats galvenais, jo kvalitatīvu apmācības procesu šādi nevar veikt. Tādēļ arī esam situācijā, ka vairāk nekā 50% no pamatskolas vai vidusskolas beidzējiem nevar atrast sev nodarbi, īpaši no skolām ar nepilnām klasēm. Vēl ir arī apvienotās klases, un tādās nav iespējama kvalitatīva apmācība. Mēs varam runāt par skolu tīklu, pedagogiem un visu pārējo, taču ir ļoti slikti, ka ilgu laiku esam pievēruši acis uz pašu galveno - bērnu apmācību kvalitāti. Ja ir gadījumi, kad bērns pēc pamatskolas beigšanas nezina pat elementāras lietas, tas nav pieļaujams. Domāju, ka teritoriālā reforma un skolu tīkla sakārtošana uzlabos apmācību kvalitāti. Tas gan nav izdarāms ar burvju nūjiņu uzreiz, process būs ilgstošs. Igaunija līdz tam gāja četrus piecus gadus, mēs esam tikai pašā ceļa sākumā.

Jau pieminējāt, ka nākamgad tiks palielināts ar nodokļiem neapliekamais ienākumu minimums, kas savukārt ietekmēs pašvaldību budžetus, samazinoties iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) ieņēmumiem. Kā tas tiks risināts?

Ieņēmumi samazināties ne tikai pašvaldībām, bet arī valstij. Viennozīmīgi, ka mēs meklējam veidus, kā to mainīt. Man gribas teikt, ka tik koleģiālu diskusiju par budžetu ar pašvaldībām es neatceros, un man šis ir jau sestais budžets. Mums ir bijušas tikšanās ar Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvjiem, pašvaldību pārstāvji ir tikušies arī ar premjeru. Mēs tiešām mēģinām rast risinājumus, saprotot, ka darbaspēka nodokļu samazināšana ir konkurētspējas, attīstības un labākas investīciju piesaistes jautājums, kā arī tas uzlabo finansiālo situāciju mazāk pārtikušajām sabiedrības grupām. Mēs ļoti konstruktīvi meklējam risinājumus, lai kaut daļēji kompensētu ienākumu samazinājumu pašvaldībām. Mūsu piedāvājumā un aprēķinos ir, ka pašvaldību budžeti esošajā situācijā vidēji pieaugs par 3,1%. Ir sešas septiņas pašvaldības, kurām pieaugums ir mazāks par 3% un kuru ieņēmumi no viena iedzīvotāja ir mazāk par 800 eiro. Šīm pašvaldībām mēs garantēsim 3% pieaugumu - tātad, ja ienākumi būs zemāki, tad piešķirsim dotācijas.

Tāpat pašvaldībām ir investīciju programma 100 miljonu eiro apmērā, no kuriem 30 miljoni būs grantu formā jeb valsts piešķirti, bet 70 miljoni aizdevumu finansēšanai.

5

Arī nozaru griezumā tiks piešķirts finansējums, piemēram, sociālajiem darbiniekiem un aprūpētājiem finansēsim daļu piemaksu. Esam paredzējuši vidēja termiņa budžetā no 2023.gada Garantēto minimālo ienākumu (GMI) finansēt 30% apjomā.

Es varu teikt, ka ar pašvaldībām ir ļoti konstruktīva sadarbība, bez demaršiem un asumiem. Ir cieņpilna uzklausīšana gan no vienas, gan otras puses. Protams, ka mēs budžetā nevaram iekļaut visas pašvaldību vēlmes, bet to, ko varam, par to konstruktīvi esam vienojušies.

Kādu jūs prognozējat budžeta ceļu Saeimā, jo pēdējā laikā ir bijuši gadījumi, ka arī koalīcijas deputāti lemj pretēji valdībā iepriekš pieņemtajam?

Budžets tika veidots, piesaistot arī Saeimas deputātus. Saeimā ir daudz diskutēts ne konkrēti par posteņiem, bet par budžeta politiku un principiem. Diskusijas bijušas koalīcijas sadarbības padomē, tāpat notikušas konsultācijas par budžetu ar frakcijām, kas ir iezīmējis to, ka no koalīcijas partijām nav bijusi kritika par budžeta posteņiem. Līdz ar to domāju, ka budžets Saeimā virzīsies pozitīvi un tam būs atbalsts. Situācija, ka parlaments nav "balsošanas mašīna", bet vērtē un analizē budžetu, tas nav slikti. Tas noteikti liek valdībai strādāt rūpīgāk.

Ja runājam par budžeta ceļu Saeimā, tad jājautā par tā dēvētajām deputātu kvotām. Ir pretrunīga informācija. Iepriekš esat pieļāvis, ka tomēr kādu summu deputāti savām vajadzībām varētu sadalīt, savukārt Saeimas "Stabilitātes" grupas vadītājs, Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Zakatistovs uzsvēris, ka deputātu kvotas 2022.gada valsts budžeta plānā nav iekļautas.

Par deputātu kvotām mums diskusijas nav bijušas. Savukārt mans personīgais viedoklis, analizējot situāciju arī daudzās citās valstīs, ir, ka deputātiem ir tiesības atbalstīt kādu sev vai saviem vēlētājiem tuvu projektu, kas ir mazāka apjoma, bet vietējai kopienai ļoti svarīgs. Piemēram, vēsturnieku pētījumi liecina, ka arī mūsu vēsturiskais skolu tīkls ir tapis tieši šādu kvotu rezultātā, jo 20.-30.gados skolas bieži būvēja tajos pagastos, kurus pārstāvēja valdību atbalstošie deputāti. Viennozīmīgi nav labi, ja deputāti naudu novirza, piemēram, sava pagasta skolas jumta remontam, bet, ja tās ir normālas programmas, piemēram, ir piešķirti līdzekļi cilvēku ar īpašām vajadzībām biedrībām "Sustento" un "Apeirons", smagu bērnu slimību ārstēšanai u.c. Tas ir ļoti labi, jo šādas lietas "lielajā budžeta" veidošanā var arī nepamanīt.

Mans viedoklis ir, ka, ja šie līdzekļi ir ne man vai kādam deputātam personīgi izdevīgam projektam, tad šādas lietas var būt, un ir valstis, kur tās tiek sauktas par "demokrātisko kvotu".

5

Taču šogad sarunas par kvotām šādā veidā nav bijušas un nekāda nauda tam nav iezīmēta. Ja šādas sarunas, vēlmes parlamentā būs, tad meklēsim tam risinājumus.

Vai risinājums varētu būtu uz budžeta deficīta rēķina?

Mēs jau varam arī nodarboties ar radošumu, mēģinot palielināt kādu nodokļu ieņēmumu prognozi utt. Šeit tas nav nepieciešams, jo Eiropas Komisijas ieteikums ir nākamā gada nodokļu prognozi balstīt uz iepriekšējo 10 gadu IKP izaugsmes tempu. Tie ir 3-3,8%, līdz ar to nav nekādā veidā nepieciešamība "piedzīt" nodokļus. Budžeta deficīts nākamajam gadam ir 380 miljoni eiro jeb 3,8% no IKP.

Tomēr arī koalīcijas deputāti, konkrēti no Jaunās konservatīvās partijas, ir pauduši, ka deficīts varētu būt lielāks, jo tad tas sekmētu attīstību.

Mēs Eiropā esam starp piecām valstīm ar vismazāko IKP kritumu un tagad ar straujāko izaugsmi, kā arī starp piecām valstīm, kuras šajā krīzes laikā ir visvairāk investējušas.

Mūs vairāk interesē eirozonas noteikumi un fiskālā disciplīna, kur budžeta deficīta limits attīstības laikos ir 1% no IKP. Taču šogad un arī nākamgad fiskālās disciplīnas normas ir apturētas un ir spēkā Eiropas Komisijas rekomendācijas. Viena no rekomendācijām ir, ka pastāvīgo izdevumu pieaugumu aprēķina pēc vidējā izaugsmes tempa pēdējos 10 gados.

2024.gadā eirozonā atkal būs spēkā fiskālās disciplīnas prasības?

Jā, pilnīgi noteikti. Citādāk tas jau ir jautājums par eiro devalvāciju, tas vairs nav jautājums, ka vienkārši gribam kaut ko papildus finansēt. Latvijas gadījumā 100 miljoni eiro, kas ir 0,3% no IKP, neko neietekmēs, bet, ja lielās valstis sāks iziet ārā no rāmjiem, tad tā ir devalvācija. Inflācija mums jau viennozīmīgi ir, un to mēs jūtam. Tās ir sekas dāsni dāļātajiem Covid-19 krīzes atbalstiem un pabalstiem. Ja politiķi to nesaprot, tad tas ir slikti, bet domāju, ka saprot gan. Turklāt, ja mēs kritērijos neiekļausimies tad, kad atkal sāks piemērot fiskālās disciplīnas prasības, tad būs vai nu jāsamazina izdevumi, vai jāceļ nodokļi.

Nākamais tomēr ir arī parlamenta vēlēšanu gads. Vai tādēļ nav bažu, ka Saeimā parādīsies dažādi radoši priekšlikumi, lai viena vai otra partija priekšvēlēšanu laikā varētu izcelties?

Es tieši gribētu uzsvērt, ka, neskatoties uz vēlēšanu gadu, visas četras valdošo koalīciju veidojošās partijas izturējās ar ļoti lielu atbildību, un tajos budžeta rāmjos, kurus Finanšu ministrija aprēķināja, izejot no Eiropas Komisijas rekomendācijām, praktiski esam iekļāvušies. Tas tiešām ir ļoti atbildīgs darbs no visu četru partneru puses.

Valsts parāds nākamgad sasniegs 50,9% no IKP, pirmo reizi pārsniedzot pusi no ekonomikas kopapjoma. Kā vērtējat šādu parāda līmeni? Kā tas mainīsies turpmākajos gados? Līdz šim tomēr Latvija salīdzinoši mazā valsts parāda dēļ starptautiskajos tirgos saņēma izdevīgākas aizņēmumu likmes.

Tā arī ir, un, sākoties krīzei, mēs jau no pirmās dienas spējām sniegt atbalstu, kamēr dažām valstīm vajadzēja trīs mēnešus, kamēr tās tika pie finansējuma. Pašlaik iecerētā proporcija ir tāda, ka nākotnē parāds varbūt nesamazināsies absolūtajos skaitļos, bet caur ekonomisko izaugsmi parāda īpatsvars pret IKP kritīsies. Tas ir arī svarīgi kredītreitingu aģentūrām, lai ir redzams, ka mūsu valsts parāds ir ilgtspējīgs. Svarīgi ir arī nevis tas, cik tu aizņemies, bet cik tu maksā par aizņēmumu.

Salīdzinājumam, 2011. un 2012.gadā, kad mūsu aizņēmums bija septiņi miljardi latu, mēs ik gadu maksājām 300 miljonus latu procentos, pašlaik mūsu aizņēmums ir 14 miljardi eiro un mēs maksājam 200 miljonus eiro. Tas nozīmē, ka mūsu parāds ir dubultojies, bet maksa par to ir uz pusi mazāka. Mūsu aizņemšanās struktūra ir sabalansēta, ir arī vērtspapīri ar 10, 15 un 30 gadu termiņu, tādēļ nav tādu bažu, ka pēc diviem trīs gadiem celsies likmes un tad vajadzēs maksāt vairāk. Nē, mūsu portfelis ir ļoti sabalansēts.

Vai nākamgad būs vajadzīgas apjomīgākas obligāciju emisijas?

Jā, un tādas mēs jau plānojam. Te ir jāatzīmē, ka pie budžeta pastāvīgajiem izdevumiem tieši Covid-19 seku mazināšanai būtu vajadzīgi vēl 200 miljoni eiro - gan vakcinācijas procesam, gan piemaksām slimnīcās strādājošajiem. Taču tās ir vienreizējas izmaksas.

Tieši Covid-19 dēļ, cik Latvija līdz šim ir aizņēmusies?

Salīdzinot ar pirms Covid-19 pandēmijas prognozēto aizņemšanās apjomu, kas bija nepieciešams valsts budžeta deficīta finansēšanai, valsts aizdevumu nodrošināšanai, kā arī valsts parāda atmaksai, 2020.-2022.gadā aizņemšanās apjoms kopumā ir palielinājies par aptuveni 4,3 miljardiem eiro, kas lielā mērā ir saistīts ar finansējuma nodrošināšanu Covid-19 seku mazināšanas un pārvarēšanas pasākumiem.

2020. gadā kopējais Covid-19 krīzes seku mazināšanai piešķirtais atbalsta apjoms veidoja 1,3 miljardus eiro jeb 4,4% no IKP. Atbilstoši aktuālām prognozēm 2021. gadā šī atbalsta apjoms varētu sasniegt 3,2 miljardus eiro jeb 10,2% no IKP.

Vai tālākie aizdevumi arī būs tikai Covid-19 dēļ?

To ļoti grūti nodalīt. Pagājušajā gadā arī bija samazinājums budžetā, mazāka ekonomiskā aktivitāte, tādēļ aizņēmāmies arī, lai finansētu valsts izdevumus.

Cik patlaban aizņemšanās finanšu tirgos varētu būt izdevīga? No vienas puses Latvijas valsts parāds ir pieaudzis, arī kopējais valstu aizņemšanās apjoms starptautiskajos tirgos ir krietni audzis, jo papildu izdevumi ir visiem. Mēs varam cerēt uz tik izdevīgām likmēm kā pērn, aizpērn?

Mēs domājām, ka jau šajā vasarā būs sarežģītāk, bet septiņu gadu obligāciju likme bija ļoti laba - 0,003%. No vienas puses, nekas neliecina, ka likmes varētu vēl mazināties. No otras puses, ir skaidrs, ka tik lielas invāzijas starptautiskajos tirgos vairs nebūs - tās būs mazākas summas, jo arī ekonomika aug un budžets pildās.

Vairākas nozares pašlaik aicina tām noteikt samazinātu PVN likmi. Grāmatniecība tikko saņēma atbalstu 5% likmei, bet arī viesmīlība, ēdināšana saka, ka tas viņiem palīdzētu. Cik tas ir reāli?

Šajā gadījumā būs strukturālas izmaiņas gan viesmīlībā, gan ēdināšanā, gan vairākās citās jomās. Līdz ar to mēs esam paredzējuši nozīmīgus līdzekļus cilvēku pārkvalifikācijai. Jo ātrāk šis process notiks, jo ātrāk cilvēki iesaistīsies, jo ātrāk varēs atrast labākās darbvietas. Arī pati nozare atzīst, ka atgriešanās pie tādiem apjomiem, kādi bija, iespējams, nenotiks vispār, jo cilvēki maina paradumus ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Tādēļ, piemēram, viesnīcām būs nepieciešami trīs, četri, pieci gadi, lai atkoptos.

Otra lieta - valsti uztur uzņēmējdarbība, nevis otrādāk, kad valstij jāuztur uzņēmumi. Tādēļ pārkvalifikācija un pārorientēšanās ir ļoti nepieciešama.

5

Tāpat, runājot ar daudziem ēdināšanas uzņēmējiem, tie saka, ka tik labu gadu kā šogad daudzi nemaz neatceras. Veidojas jauni uzņēmumi. Un nevis bankrotē, "nomet firmas" un pārveidojas, bet tiešām jauni uzņēmumi, kuri strādā ar peļņu. Līdz ar to nozarei tāds atbalsta veids nav lietderīgs arī no valsts pārvaldes viedokļa. Nozares daļā, kura attīstās un strādā ar peļņu, samazināt valsts ieņēmumus par 90 miljoniem eiro nebūtu pareizi. Līdz ar to šāds jautājums nav aktuāls.

Kādēļ samazinātā PVN likme tiks piemērota grāmatām un drukātajai presei? Tā ir mūsu identitāte. Preses gadījumā reklāmas nauda, kas bija liela sastāvdaļa preses uzturēšanā, arvien vairāk aiziet uz elektroniskajiem medijiem, un mums ir jāuztur mūsu identitāte arī caur drukātajiem medijiem. Tas pats attiecas uz grāmatām. Tā bija Valsts prezidenta iniciatīva, bija darba grupas, un mums arī bija ļoti godīga saruna. Godīgums izpaudās tajā, ka parasti nozares nāk un saka: "Dodiet mums mazāku PVN, un viss būs lētāk." Šeit skaidri un gaiši uzņēmēji teica, ka šī nauda paliks attīstībai un uzņēmumu izdzīvošanai. Ne grāmatas, ne avīzes un žurnāli tādēļ lētāki nebūs. Tas būs biznesa saglabāšanai, un tas ir ļoti svarīgi. Mēs jau gadus piecus te redzam samazinājumu. Paldies Dievam, ka tagad drukātie mediji ir stabilizējušies gan abonentu, gan pārdošanas ziņā, tomēr līmenis ir viennozīmīgi zems. Tāpat ir jāatceras hibrīdkarš un viss cits, kas notiek informatīvajā telpā, un tas, ka daļa Latvijas iedzīvotāju lasa drukātos medijus. Arī grāmatas ir jālasa. No personiskās pieredzes varu teikt, ka, ja es izlasu grāmatu vai izlasu tekstu datorā, ir pilnīgi atšķirīgi, kā šī informācija pēc tam turas galvā.

Ja turpinām par samazināto PVN, tad Saeimā jūs atkal gaida diskusija par plašāku samazinātā PVN piemērošanu pārtikas produktiem. Finanšu ministrija līdz šim pret to ir iebildusi. Netaisāties atkāpties no savas pozīcijas?

Mums jau ir samazinājums it kā Latvijā audzētiem Spānijas tomātiem un Holandes gurķiem. Es neesmu lasījis nevienu ekonomista atzinumu, ka tas būtu pozitīvi. Ir aprēķini par cenām, un visu ieinteresēto nozaru pārstāvji saka, ka būs zemākas cenas. Nē. Cenas nosaka pieprasījums un piedāvājums, nevis nodokļi. Izņēmums šajā ziņā ir tikai akcīzes nodoklis.

Es ilgi domāju par tiem dārzeņiem, kā konstatēt vai samazinātais PVN ir vai nav radījis cenu samazinājumu, un nolēmu aprunāties ar tiem, kuri vienu un to pašu produktu kategoriju iepērk ilgstoši, proti, ar ēdinātājiem. Viņi paņēma savus grāmatvedības dokumentus, un tiešām pirmajos mēnešos pēc PVN samazināšanas cena tam pārtikas grozam, ko viņi iepirka, gāja uz leju, bet pēc tam atgriezās. Tas bija īslaicīgs efekts, bet skaidrs, ka valsts budžetā ieņēmumi ir par trīs līdz pieciem miljoniem eiro mazāki. Interesants pētījums par PVN pārtikai bija Čehijā vēl 2014. vai 2015.gadā. Viņi arī domāja par samazināšanu un konstatēja, ka no samazinājuma ap 50% aiziet tirgotājiem, 20-30% - ražotājiem un patērētājs iegūst tikai ap 10-15%. Arī vērojot dažu tirdzniecības ķēžu aktivitātes, es ieteiktu viņiem no sākuma doties uz tām valstīm, kur ir viņu īpašnieki, parunāt par šo jautājumu un tad iet un runāt par samazināto PVN uz citām valstīm.

Izskan arī, ka, piemēram, Polijā PVN pārtikai ir tāds un tāds. Jā, Polijā pārtikai ir samazināts PVN, bet citām precēm tas ir 23%. Vai mēs gribam visam citam 23% PVN?

Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisija kritizēja Finanšu ministriju par darba pārtraukšanu pie valsts nodokļu politikas pamatnostādnēm 2021.-2025.gadam. Kāpēc tas tika pārtraukts? Kad varētu atsākt darbu pie šīs politikas?

Mēs divus gadus reizi nedēļā tikāmies ar visiem valsts pārvaldē iesaistītajiem par katru nodokli, gatavojām ziņojumu valdībai, un tad sākās Covid-19. Visi nolēmām, ka šis darbs ir jānoliek malā, un tā arī darījām. Covid-19 iezīmēja arī traģisko situāciju sociālo iemaksu jomā, par kuru es zināju jau no iepriekšējā darba Labklājības ministrijā. 40 000 strādājošo, kuru oficiālie ieņēmumi ir zem minimālās algas līmeņa, saņemot slimības lapu, bija šokā. Mazākais pabalsts slimības laikā laikam bija trīs eirocenti dienā. Valsts jau labticīgi uzskata, ka cilvēks ir dzīvojis ar to līdzekļu apjomu, par kuru nomaksāti nodokļi, un realitāte izrādījās smaga un katastrofāla. Tādēļ Covid-19 otrā viļņa laikā mēs visiem, kuru iemaksas bija zemākas, tās pielīdzinājām minimālajām algām, un pabalstus maksājām, izejot no šī līmeņa. Tas arī noveda pie sociālo iemaksu reformas - no vienas puses 650 000 strādājošo tika samazināts darbaspēka nodoklis, no otras puses - tiem, kuru iemaksas bija zem minimālā līmeņa, tās sāka iekasēt vismaz tajā.

Mums nav pārliecības, kad beigsies Covid-19 krīze, tādēļ citas nodokļu izmaiņas mēs pašlaik neplānojam.

5

Turklāt ir izpētīts, ka nav daudz valstu, kuras būtiski reformē nodokļus. Tas attīstās evolucionāri, un katrai valstij ir sava specifika. Arī mans uzskats ir, ka nav lietderīgi veikt plašas nodokļu reformas, izmaiņām ir jābūt evolucionārām. Arī tās izmaiņas, kuras gatavojām pirms Covid-19 krīzes, nebija radikālas.

Par sociālo iemaksu izmaiņām protestēja daudzu radošo profesiju pārstāvji, arī politiskie spēki, piemēram, "Progresīvie". Iniciatīva par šo normu atcelšanu ir nodota Saeimas Budžeta komisijai.

Jā, tas varētu būt viskuriozākais gadījums Eiropas politiskajā vēsturē, kad sociāldemokrātiska partija cīnās pret to, lai darbiniekiem vismaz minimālā apjomā būtu sociālās garantijas.

Visi eksperti atzīst, ka tieši tas ir pamats nodokļu optimizēšanai. Mums vairs nav plaisu PVN, vislielākā plaisa ir darbaspēka nodoklī. Es sāku politisko darbību 2002.gadā, un tad minimālo algu saņēma mazāk nekā 30 000 cilvēku. Tagad tie ir 300 000. Vai valsts ekonomika ir kļuvusi vārgāka? Nē, tie ir nodokļu optimizācijas mehānismi.

Tātad, pēc Finanšu ministrijas ieskatiem, nekas nebūtu jāmaina?

Mums ir izveidota darba grupa, kuru vada ministrijas parlamentārais sekretārs Zakatistovs, un tajā ir gan politisko partiju, gan nozaru, gan sociālo partneru pārstāvji. Vērtēs arī Valsts ieņēmumu dienests (VID). Mēs nekad neesam teikuši, ka mēs uzskatām, ka šī sistēma būtu perfekta.

Vienlaikus situācija no makroekonomiskā viedokļa nav tik bēdīga, kādu to dažkārt zīmē. Bezdarbs ir mazs, brīvo darbvietu skaits pieaug, un nav nekādas apokalipses, ar kādu tikām biedēti. Taču tas, kas ir, - ir pieaudzis sociālais nodrošinājums vairāk nekā 100 000 cilvēku. Tas ir ļoti nozīmīgi. Tas ir tāpat kā ar vakcināciju. Tie, kuri ir pret, tad, kad saskaras ar Covid-19, visi aiziet vakcinēties.

Arī šeit ir tāpat. It kā tev ir sajūta, ka tu strādā un pelni, bet, ja sākas slimība, piedzimst bērns, tad izrādās, ka tu paliec bez līdzekļiem.

5

Tādēļ daudzi cilvēki pēc šīm izmaiņām būs priecīgi un apmierināti. Tāpat ir svarīgi, ka visi valsts iedzīvotāji solidāri, proporcionāli saviem ienākumiem uztur medicīnu, drošības struktūras un citu valsts pastāvēšanai nepieciešamo. Savukārt mums ir izveidojusies situācija, ka vairāki desmiti tūkstoši iedzīvotāju, nemaksājot sociālās iemaksas, arī nemaksā pensijas saviem vecākiem. Es uzskatu, ka tas nav pareizi.

Kad darba grupa nāks ar saviem secinājumiem?

Lai izdarītu secinājumus, ir nepieciešami dati, un par pirmo ceturksni, kopš jaunā sistēma ir spēkā, dati būs pēc septembra. Tad dati, protams, vēl būs jāvērtē un jāanalizē.

Jaunais labklājības ministrs arī nāca klājā ar priekšlikumu par 2.peniju līmeņa iemaksu novirzīšanu 1.pensiju līmenim. Tas pēc plašās kritikas ir kaut kur "nogrimis"?

Par jebkuru priekšlikumu var diskutēt. Mums kaut kā parasti šķiet, ka, ja kāds izsaka kādu priekšlikumu, tad tas jau ir nolemts un tad to vajag apkarot. Mums ir jāpēta arī Igaunijas pieredze, mums ir jāpēta citu valstu pieredze. Pozitīvais bija tas, ka šis paziņojums tomēr izraisīja diskusiju un katram bija iespēja izteikt savu viedokli.

Valdībā pašlaik diskusijas par šo jautājumu notiek?

Valdībā diskusiju par šo jautājumu nav.

Saistībā ar pieaugušajām enerģētikas cenām ir izskanējis arī viedoklis, ka viens no risinājumiem, kā mazināt šo cenu triecienu, ir īslaicīgs nodokļu samazinājums - piemēram, uz apkures sezonas laiku. Ja šāds ierosinājums izskanētu oficiāli, kā uz to raudzītos Finanšu ministrija?

Par elektrības cenām mums ir mehānismi, kā palīdzēt mazturīgajiem, un šie mehānismi strādā. Ja būs nepieciešamība, tad tie tiks papildināti un darbināti intensīvāk. Bet nodokļu samazinājums… Mums, pirmkārt, ir jāpalīdz maznodrošinātajiem, un es nedomāju, ka pašlaik ir daudzas valstis, kuras palīdzību plānotu pilnīgi visiem. Esmu dzirdējis tikai par to, ka vienā valstī ir apturēts plānotais akcīzes nodokļa pieaugums - bet tas ir atlikts pieaugums, nevis nodokļa samazinājums. Ir informācija par Itālijas atbalstu līdz diviem miljardiem eiro, kas dažiem izraisa lielu sajūsmu. Taču, ja pārrēķina pret Itālijas IKP, tad tā ir ļoti maza summa. Turklāt šis arī ir ļoti mērķēts atbalsts mazturīgajiem.

Tātad, pēc jūsu domām, kāda nodokļa samazināšana vai atcelšana līdz pavasarim nav risinājums?

Tas nekādā gadījumā nav risinājums. Mēs arī nezinām, cik ilgi tas turpināsies, un eksperti uzskata, ka tā ir īstermiņa, spekulatīva parādība. Globalizācija noved pie tā, ka biržās var veidot šādas spekulatīvas lietas.

Viennozīmīgi šis jautājums ir valdības uzmanības lokā, un palīdzība maznodrošinātajiem būs.

Turpmākajos gados Latvijai būs pieejams apjomīgs finansējums no Eiropas Savienības gandrīz 8,5 miljardu eiro apmērā - kādas ir prognozes par šo līdzekļu jēgpilnu izmantošanu, un kā tas ietekmēs valsts attīstību?

Tas ir kopējais līdzekļu apjoms nākamajiem septiņiem gadiem - pieciem gadiem Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) nauda un septiņiem gadiem Eiropas Savienības fondu nauda ar vēl divu gadu pārnesi apgūšanai. Te ir ļoti pozitīvi jānovērtē premjera Krišjāņa Kariņa pagājušā gada iesaistīšanās sarunās valsts vadītāju līmenī par Eiropas Savienības fondiem. Ja atceraties, tad katra perioda sākumā tika izteiktas pesimistiskas prognozes, ka tik lielu naudu mēs vairs nekad nesaņemsim, bet perioda vidū eksperti sāka runāt, kā pēc tam valsts tālāk attīstīsies. Pagājušajā periodā bija vairāk nekā četri miljardi eiro, tagad ir septiņi miljardi eiro.

Tas ļoti palīdzēs valstij attīstīties. Arī tas, ka mēs būtiski mainījām fondu apguvi un mums vairs nav skandālu par Kombuļu lāzeršoviem un līdzīgām lietām.

5

99% projektu līdzekļi ir novirzīti tiešām vajadzīgām un labām lietām, un mums ir daudz labāka pieredze. Piemēram, ANM gadījumā ir jāsasniedz noteikti rādītāji, un tikai tad tiek atmaksāta nauda. Tātad ir jābūt ļoti mērķtiecīgai projekta realizācijai. Nevar vienkārši kaut ko izdarīt, rādītājus nesasniegt un naudu saņemt. Līdz ar to rezultātus ir iespējams uzlabot, arī daudz mērķtiecīgāk realizējot projektus, bet mums arī līdzekļu šoreiz ir daudz vairāk. Tas nozīmē, ka valsts attīstībai tas palīdzēs.

Vienlaikus Latvijas ANM plāns ir izpelnījies kritiku, piemēram, par to, ka salīdzinoši daudz naudas paredzēts ieguldīt "betonā" jeb būvniecības un infrastruktūras projektos. Vai ir pārliecība, ka fondu apguves laikā netiks "karsēta" būvniecība, kas tālāk cels inflāciju un citādi veicinās nesabalansētu attīstību?

Mēs monitorejam situāciju. Viennozīmīgi, ka spiediens ir, un es nevaru teikt, ka situācija ir ļoti vienkārša, bet mēs tai sekojam. Piemēram, Lietuva jau ir sākusi ierobežot būvniecības aktivitāti, kas pagaidām gan pamatā attiecas uz privātmāju celtniecību. Mums pagaidām saskaņā ar Ekonomikas ministrijas ziņojumu cenu pieaugums pamatā ir saistīts ar ārējiem faktoriem, kas ir energoresursu un būvmateriālu cenu pieaugums.

Turpinot par būvniecību, būvnieku kartelī minētie uzņēmumi ir uzvarējuši arī Finanšu ministrijas pārziņā esošo "Valsts nekustamo īpašumu" (VNĪ) konkursos. Visas kompānijas ir Konkurences padomes lēmumu pārsūdzējušas, un līdz tiesas nolēmumam tas spēkā nestāsies un attiecīgi neierobežo šo uzņēmumu darbību, tostarp iespējas piedalīties jaunos konkursos. Ko VNĪ šādā situācijā darīt?

Pirms aptuveni gada Finanšu ministrija iesniedza grozījumus Iepirkumu likumā, kas ļauj no iepirkuma izslēgt uzņēmēju šādu veida reputācijas risku dēļ. Proti, ja nav tiesas sprieduma, bet par uzņēmumu ir negatīva informācija, paredzot arī mehānismu, kā šo informāciju pārbaudīt. Tad vēl nebija parādījusies informācija par karteli, un mūsu motivācija bija VID, kur arī nācās saskarties ar gadījumiem, kad notiesājoša sprieduma nav, bet ir diezgan skaidrs, kas uzņēmumos notiek. Taču šie grozījumi ļoti labi attiektos arī uz šādiem karteļiem. Tā ir mūsu pozīcija. Diemžēl toreiz šis priekšlikums netika apstiprināts, bet tagad izskatās, ka likuma grozījumu otrajā lasījumā šādu normu tomēr apstiprinās. Tātad mēs uz to tomēr virzāmies.

Mans uzskats ir, ka būtu vajadzīga valsts un pašvaldību kopīga nostāja, kā mums visiem rīkoties, un šī nostāja būtu jāizstrādā par būvniecības nozari atbildīgajai Ekonomikas ministrijai.

Tomēr pagaidām nevienu no kartelī pieminētajiem uzņēmumiem konkursos noraidīt nevar, jo tad uzņēmums var tiesāties un arī, visticamāk, uzvarēt.

Jā. Tas negatīvi ietekmē arī investīcijas, jo, cik zinu, tad daudzas pašvaldības šī iemesla dēļ pašlaik vienkārši ir apturējušas iepirkumus. Līdzekļi ir, bet investīcijas nenotiek. Tādēļ mums pēc iespējas ātrāk būtu nepieciešama kāda kopēja nostāja.

Kā pašlaik vērtējat VID un tā vadītājas Ievas Jaunzemes darbu?

Es nevaru izteikt vērtējumu par tiešo darbu, jo gada sākumā tika aizturēti vairāki duči muitnieku, un vismaz es neesmu informēts, ka tur būtu kāds vainīgais. Izskatās, ka tas viss tā no gaisa nokrita. Atbildīgo personu nav. Pēc mana norādījuma tika uzsākta dienesta pārbaude, bet es domāju, ka tā ir formāla.

Vienlaikus ir jāuzsver, ka VID Covid-19 laikā veica sev neraksturīgu funkciju, maksājot dīkstāves pabalstus. Šis darbs bija ļoti liels un nozīmīgs, tādēļ gribētos pateikties katram VID darbiniekam. Gan tiem, kuri nodarbojās ar šo pabalstu izmaksām, gan tiem, kuri viņus aizvietoja tiešo darba pienākumu veikšanā. Tā bija arī ļoti apzināta rīcība, veidot pabalstu sistēmu konkrētām personām, nevis uzņēmumiem, un VID darbinieki ar to tika ļoti labi galā un strādāja arī nedēļas nogalēs. Tādēļ jāsaka paldies arī viņu ģimenes locekļiem, kurus arī tas ietekmēja.

Vai muitnieku gadījumā no Finanšu ministrijas sekos kāda reakcija, ja jums saglabāsies pārliecība, ka dienesta pārbaude ir formāla?

Mēs pagaidīsim pārbaudes formālo termiņu. Tomēr jautājumā par sabiedrības informēšanu par VID un bijušo VID darbinieku pārkāpumiem nekas nav uzlabojies. Ir svarīgi, lai mediji zinātu, ka šādas situācijas ir un tām sekotu līdzi, nevis VID šo informāciju "saburzītu" un "sačammātu".