Ekskluzīvi "Apollo.lv" ⟩ Pirmā mūziķe no Latvijas, kas iekaros Brodveju. Saruna ar topošo skatuves mākslinieci Emīliju Pavlovsku (1)

Kas ir mūzikli?

Emīlija savas gaitas mūzikā jau sākusi kopš pirmās klases – Jelgavas 4. viduskolas mūzikas novirzienā. Paralēli mācībām, meitene spēlēja klavieres, apguva mūzikas teoriju un pēc pamatskolas absolvēšanas sapratusi, ka mūzika ir tā joma, kur noteikti vēlas būt. Emīlija smejoties stāsta, ka arī viņa, tāpat kā daudzas citas mazas meitenes, bērnībā sapņojusi kļūt par popzvaigzni. Akadēmiskā dziedāšana viņu neinteresēja, taču pamanīja, ka Rīgas Doma kora skolā pirms gada bija izveidota mūziklu nodaļa.

"Man nebija ne jausmas, kas ir mūzikli. Es tikai lasīju komponentus – dziedāt, jā, tas ir tas, ko vēlos darīt. Aktiermeistarība – teātris man patīk un kaut kādi runas pulciņi ir bijuši. Dejošana – to es neesmu darījusi, bet man gribētos pamēģināt," saka Emīlija.

Četru mācību gadu laikā meitene arī iemīlēja šo žanru. Brauciens uz meistarklasēm Londonā un iespēja noskatīties pāris mūziklus, raisīja papildu interesi.

"Mani pārsteidz tas, sēžot zālē sajūtu to, ko man stāsta. Varbūt nesaprotu katru angliski izteikto frazeoloģismu vai mazo izteikto jociņu, bet man tāpat ir skaidrs, jo tā ir tāda sajūta. Kad mākslinieks saprot, ko viņš grib pateikt un to skatītājiem iedot. Es sapratu, ka tā arī gribu darīt," tā Emīlija.

Meiteni uzrunāja tas, ka mūzikli nevar apnikt, lai gan visi mūziķi tāpat ar laiku sastopas ar rutīnu. Izrādes spēlē astoņas reizes nedēļā, taču tā kā stāsts vienmēr ir mainīgs, tad to var katru reizi izstāstīt mazliet citādāk.

Uz Meku!

Amerikāņi pēc skolas absolvēšanas mēģina iestāties no 14 līdz pat 20 dažādām mācību iestādēm. Kad Emīlija cilvēkiem stāstīja, ka mēģināja stāties divās iestādēs, jaunie amerikāņu draugi uz brīdi pārsteigumā apstājās. Otrpus okeānam ir pierasts veidot trīs līmeņu sistēmu, pēc kurām sarindot vēlamās skolas – pirmajā līmenī ir mērķskolas, tad ir atbilstošās skolas un tad ir drošības skolas, ja netiek nevienā no iepriekšējos līmeņos esošajām vietām.

Pētot mācību iestādes, meitene saprata, ka vēlas mācīties tieši Ņujorkā, jo tā ir mūziklu meka, kur piedzīvot kultūru un aiziet uz Brodveju. Lai gan topošā skatuves māksliniece sekmīgi iestājās divās skolās, taču izvēle krita par labu tieši Manhetenas mūzikas skolā, jo šī mācību iestāde sniedz bakalaura grādu. Tas nepieciešams, jo meitene pieļauj domu, ka nākotnē vēlētos kļūt par pasniedzēju.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by emīlija pavlovska (@emilija_pavlovska)

“Ja es braukšu pusglobusu prom, lai mācītos, man gribētos, lai kāds mani tur sagaida un kādam rūp, ka es tur esmu.”

Izvēloties skolu, tika vērtēts komunikācijas veids, piemēram, atbildes uz e-pastiem. Tā kā Manhetenas mūzikas skola atbildēja uz tiem veikli, neskatoties uz septiņu stundu atšķirību laikā zonās starp Ameriku un Latviju, kā arī deva atbildi ne tikai uz uzdoto jautājumu, bet papildus uzrakstīja vēl kaut ko, kas varētu interesēt tālāk, tad meitene saprata, ka tā ir īstā vieta.

"Kārums" sieriņi Ņujorkā

Emīlija atceras savu pirmo vakaru Ņujorkā, kā brīdi no kādas filmas.

“Es pirmo reizi izkāpu ārā no metro Kvīnsas rajonā, visa pilsēta bija izgaismota un bija nenormāla kustība visur. Tas bija Ņujorkas tipiskais skats, bet tajā pašā brīdī pieturā dzīvojas bezpajumtnieks, viens kaut kur iet un klaigā, jaunieši ārdās pa pilsētu. Tu redzi to un tev ir tāds: “O, Ņujorka!””

Pilsēta ir ļoti dažāda. Nesen meitene bija nelielā rajonā ar nosaukumu "Little Russia" (tulkojumā no krievu valodas "Mazā Krievija"), kur, izkāpjot ārā metro stacijā, pēkšņi atrodies kā Rīgas Centrāltirgū. Turpat okeāna krastā ir kafejnīca "Volna" (tulkojumā no krievu valodas "vilnis"), tad ir vieta ar nosaukumu "Tatjanas ķēķis".

"Stāvu okeāna krastā un nevaru noticēt, ka neesmu izbraukusi ārā no pilsētas. Tā ir tā pati pilsēta, kur ir Brodveja, Taimskvērs un daudzstāvu debesskrāpji. Man patīk tas, ka vari atrast savu mazo pasaulīti, mazo ekosistēmu, stundas attālumā no jebkuras vietas," piebilst Emīlija.

Tagad lieta, ko Emīlija atzīst, ka darīs biežāk – dosies uz "Mazo Krieviju", jo tur atrodas viens maģisks veikals, kur iespējams iegādāties kāruma sieriņus. Emīlijas mazā ekosistēma Ņujorkā ir vienā skolas pusē esošā kultūrvēsturiskā džeza un Apollo teātra mājvieta Hārlema un otrpus skolas Kolumbijas universitātes studentu pilsētiņa, kur var piedzīvot nemitīgu jauniešu kņadu.

Kad paliek skumji

Garlaikoties ikdienā Emīlijai nenākas. Katru dienu parasti ir četras pusotru stundu lekcijas un vakaros no pulksten septiņiem līdz desmitiem notiek mēģinājumi pirmā kursa koncertuzvedumam ar nosaukumu "Freshmen Hello" (tulkojumā no latviešu valodas "Pirmkursnieka sveiciens").

Turklāt tam visam pa vidu jāpaspēj izpildīt visi mājasdarbi. Pat dejošanā ir jāraksta pārspriedumi un jāveic pieraksti, taču Emīlija saka, ka slodze ir pietiekama un viņai patīk, ka nav daudz laika atslābšanai. Kā vēl vienu grūtību viņa min mācību procesā iekļautās atsauces. Lai gan šeit mācās daudz ārzemju studentu, taču Amerikai ir sava vēsture un tradīcijas, uz kurām pasniedzēji atsaucas. Viens no šādiem notikumiem ir Vjetnamas karš.

"Jā, es zinu, ka tāds bija. Lielos vilcienos zinu, kas tur notika, taču man tas neko neizsaka, jo Latvijai ar šo notikumu nebija nekāda sakara, taču amerikāņiem tas ir liels atskaites punkts vēsturē," saka Emīlija.

Kad meitene sailgojas pēc mājām, viņa izmanto iespēju ar videozvana palīdzību parunāties ar mammu un paskatīties uz sunīti, kurš savu saimnieci uzticīgi gaida mājās. Skumjas pēc mājām pāriet, apzinoties brauciena mērķi.

"Ne vienmēr tas, kas patīk un ko mīlam, ir viegli. Mums ir ārkārtīgi grūti tajā, kas mums rūp," piebilst Emīlija.

Kā ir Latvijā?

Emīlija uzskata, ka Latvijai ir liels potenciāls muzikālā teātra jomā. Viņa skaidro, ka šeit ir spēcīgs dramatiskā teātra žanrs.

"Latvijā, man šķiet, mēs mazliet baidāmies no mūzikliem, it īpaši, no nosaukuma mūzikls, jo operetes – jā, rokoperas – jā, dziesmu spēles – jā, bet mūzikli – nepazīstu, nepatīk, neinteresē. Kaut gan tās lietas ir ļoti, ļoti tuvu viena otrai," domā Emīlija.

Topošā māksliniece cer, ka tuvā nākotnē mūziklu žanrs Latvijā kļūs populārāks, jo arvien vairāk iestudē muzikālās izrādes gan valsts finansētie teātri, gan neatkarīgi projekti. Valstī trūkst zināšanu par šo mākslas jomu, tādēļ ir nepieciešami vairāk cilvēku, kas mūziklu žanru studē.

Jaunības maksimālismā meitene redzēja, ko paveikuši pāris gadus vecākie Rīgas Doma kora skolas absolventi, tādēļ vēlējās izdarīt vēl labāk un paveikt vairāk. Tagad jaunieši, kas ir dažus gadus jaunāki par Emīliju, domā, ka arī varētu tāpat kā viņa un jautā meitenei pēc padoma.

"Aplauzties" kategorismā

Emīlija saka, ka 20 gadu īsajā dzīvē ir "aplauzusies ar savu kategorismu", tādēļ viņa cenšas atstāt vietu domu plūdumam un pārlieku nekoncentrēties uz nākotni. Šobrīd vienīgais plāns ir turpināt būt mūziklu pasaulē un tajā darboties, nedomājot, vai tas būtu Ņujorkā, Latvijā vai kaut kur citur. Atskatoties pagātnē, meitene nespēj noticēt, kā "caur dažādām pamēģināšanām" nonāca Ņujorkā. Viņa saka, ka pat ja nesanāk ar pirmo reizi - ir 99 citi veidi, kā mēģināt citādāk.

Meitene novērtē, ka māksla uz laiku sniedz iespēju izrauties no ikdienas un izjust dažādu emociju gammu. Divu stundu laikā ir iespējams gan izsmieties, gan izraudāties. Emociju cirkulāciju viņai ir grūti izskaidrot, taču tas veido mākslas esenci. Meitene saka, ka "mēs katrs jūtam, tikai nedaudz citādāk, bet jūtam. Tā ir tā mākslas jēga – vienkārši just. Tas ir tas, kas mūs padara dzīvus".