Cēsnieks Vladimirs Gorbunovs ar Covid-19 inficējās janvārī, slimības gaita bija ļoti smaga. Joprojām viņš braukā uz rehabilitācijām un nezina, kā būs tālāk. Tagad ir jau pirmās jeb smagākās pakāpes invalīds. Jau bērnībā piedzīvotās problēma darījušas savu, taču vīruss pielika punktu, ziņo ReTV.
Vladimira Gorbunova neveiksmes stāsts ar Covid-19 sākās janvārī, kad viņa sieva, būdama medmāsa, inficējās darba vietā un saslima. Vēlāk saslima arī viņš pats un viņa mamma.
Viss notika ātri, sākumā nekā nav, bet pēc tam nevar ievilkt elpu - tā Vladimirs raksturo saslimšanu ar Covid-19.
“Paliek tik slikti, ka jābrauc uz slimnīcu. Tu nevari nebraukt, tev ir vienalga, ko ar tevi darīs, lai tikai ved. Es jau sapratu, ka nakti nepārdzīvošu.
Es gulēju nevis gultā, bet uz krēsla pussēdus. Apgulties tieši nevar, gaisa nav. Viena sāna, uz otra sāna nevar, uz vēdera nevar. Ja drusku tā paguli un celies, nezini - ko. Tad panika, apjūk.”
Aizvedot uz slimnīcu, Vladimiram uzreiz tika pieslēgts skābekļa balons, jo 50% plaušas bija bojātas. Kopā ar viņu palātā atradās vēl trīs cilvēki. Tad, kad Vladimirs atradās reanimācijā, viņš pats nebija spējīgs paēst, tāpēc viņu baroja.
“Tev labi dod to gaisu, bet pēc tam jau sāk atradināt no tās gumijas maskas, tad jau sāka ar plastmasa masku, cik ilgi vari. Nostāties nevar, uzreiz nokritās svars - tas jau būtu labi, bet nokritās muskuļi.
Es pie gultas nostāties nevaru, kājas sāka drebēt, rokām spēka nav, visa muskulutūra atrofējās. Tu guli kā baļķis, elpo, esi pieslēgts pie visiem aparātiem, gan pulsu mēra ik pēc pusstundas vai pēc 20 minūtēm.
Visu laiku durstīja, vēderā durstīja špricītes, viss vēders bija zils - asins sarecēšanā, lai asinis būtu šķidrākas. Vēnās, tad cirksnī ielika, tad mazāka bija durstīšana, lika sistēmu caur cirksni.”
Vladimirs no reanimācijas daudz ko neatceras, jo visas dienas bija vienādas, kad nācās cīnīties par savu dzīvību, ko palīdzēja izvilkt Vidzemes slimnīcas mediķi. “Tur ļoti labs personāls. Viss personāls, ne tikai dakteri, sanitāri. Gultas veļu mainīja katru rītu, apkopa, baroja. Māsiņas labas, dakteri. Vienīgi - es viņas sejās nezinu, viņas maskās bija, tiem cilvēkiem “paldies” jāsaka.
Jāaizbrauc, jāpasakās viņiem, ka izvilka, jo, pateicoties viņiem, es arī esmu dzīvs, tikai. No manis tur nekas nebija atkarīgs. Sākumā domā - oo, es tur varenais, es tur varētu. Tu tur guli un viss, un paldies Dievam, ka tā atnākusi.”
Pagājuši ir desmit mēneši. Vladimirs vēljoprojām cīnās ar Covid-19. Apmeklē vairākas rehabilitācijas iestādes. Mājās pie gultas stāv stacionārais skābekļa balons. Vladimirs uzsver - dzīve vairs nebūs tāda, kāda bija pirms saslimšanas.
“Tagad man arī ir vairākas reizes tas Covid-19, mani viņš pilnībā nav atlaidis. Man uznāk, kad paliek sliktāk, nākas vairākas reizes zāles padzert, tā uzreiz mazāk varu kaut ko darīt, atkal uz otro stāvu grūtāk. Tu nevari fiziski kaut ko darīt pie slodzes, bet slodze tāda elementāra - pa trepēm kāpt, kalnā uzkāpt, pat lēzenā ir grūti, aizdusa, elpas trūkst.
Ja kārtīgi esi noskrējies, maksimumu izlādējies krosā, tad pasaka, vēl vienu aplīti uztaisi, bet tu vairs nevari, bet ir jāskrien. Lūk, tāda ir tā sajūta.”
Kad Vladimiram palika labāk, viņš devās vakcinēties. Kaut gan šobrīd viņš cīnās ar Covid-19 sekām, nepamet doma, ka varētu kādu dienu atgriezties darbā, bet nezina, vai tas būs iespējams. Ja varēs, viņam nav ne jausmas, kāda veida darbu varēs darīt, jo ir pirmās pakāpes invalīds.
VIDEO: ReTV sižets
