Covid-19 pieredzes stāsts ⟩ "Sirds dauzās, miegs nenāk." Jauna, vesela, vakcinēta, bet nevarēja ievilkt elpu (66)

Viņa ir 36 gadus veca bez hroniskām saslimšanām. 2. jūnijā pabeigusi vakcinācijas kursu ar "AstraZeneca" ražoto "Vaxzveria" vakcīnu.

"Nekad neesmu domājusi, ka "labāk pārslimot nekā vakcinēties". Ievēroju noteiktos ierobežojumus un darba ietvaros daudz lasīju, rakstīju un runāju par koronavīrusu. Šķita, ka visu par to jau zināju. Taču oktobra beigās man ar Covid-19 nācās iepazīties personīgi," stāsta Ērika.

Sākums. Visi plāni jāatliek

"Koronavīruss mūsu mājās ieradās pēkšņi. Vīrs bija apaukstējies, taču skaidroja to šādi - pēdējā airsofta spēlē pirms mājsēdes viņš salija. Izmirka, skraidīja apkārt mitrās drēbēs. Rudenī. Viss loģiski. Taču iejaucās vīramāte, kura strādā pirmsskolas izglītības iestādē un ir pieradusi pie regulāras testēšanas. Viņa vīram iedeva eksprestestu - katram gadījumam jāpārbaudās," atceras Ērika.

Tests mazliet atgādinājis grūtniecības testu, tikai uzrādīja vienu svītriņu, nevis divas - iekrāsojusies bija tieši Covid-19.

"Dīvaini," nodomāja viņas vīrs un katram gadījumam aizgāja uz testu laboratorijā. Naktī uz piektdienu pienāca rezultāts. Pozitīvs.

"Mana pirmā reakcija bija dusmas. Kaut kāda saaukstēšanās izjauc visus plānus.

Ārkārtējās situācijas laikā kontaktpersonām, arī vakcinētām, ir jādodas karantīnā. Piektdien atceļu visu, ko varu, - jaunākā bērna vizīti Stomatoloģijas institūtā (uz kuru tik ilgi gaidījām rindā), vecākā bērna vizīti pie zobārsta (kaut arī viņam sāp zobs), savu vizīti pie podologa, jauna raidījuma filmēšanu, pārraides "Kas jums maksā?" ēteru un tā tālāk," stāsta Ērika.

Ģimene atcēla visu ieplānoto un karantīnu sāka ar suši. "Vīram iesnas jau pārgājušas, visa ģimene jūtas labi. Tikai es tāda miegaina. Nodomāju - droši vien nogurusi," to vakaru atceras Ērika. 

Drudzis un puļķis degunā

Sestdien viņai paaugstinājusies temperatūra ļoti straujā tempā.

"Es drebu, man ir ļoti auksti. Protams, zinu, ka temperatūru līdz 38 vai pat 38,5 grādiem nevajag nosist, organisms cīnās. Jāuzņem daudz šķidruma,"

stāsta Ērika. Viņa dzēra tējas ar ingveru, ar citronu, zāļu, ar medu. Un arī paracetamolu. Tomēr tas nelīdzēja.

"Es svīstu. Slauku sviedru lāses, bet, tikko kā uzvelku sausas drēbes, es salstu. Uz neilgu laiku temperatūra nokrīt līdz 37 grādiem, bet pēc tam atkal atgriežas līdz 38 grādiem. Pāreju uz ibumetīnu. Sāpes mazinās uz sešām stundām, un es jūtos labāk," atceras Ērika.

Svētdien slims pamodās jaunākais dēls - piecgadnieks. 39 grādu temperatūra, bet citu simptomu nebija.

Laboratorija un sāpes krūtīs

Pirmdien viņa sazinājās ar ģimenes ārstu.

"Mēs esam kontaktpersonas, un diviem no mums ir simptomi. Norunājam, ka trijatā (es un abi bērni) veiksim testu laboratorijā. Man pastāsta, ko darīt drudža gadījumā," stāsta Ērika.

Otrdien viņi devās veikt Covid-19 testu, kas nebija visai viegli izdarāms augstās temperatūras dēļ.

"Mājās atgriežos nosvīdusi un saprotu, ka parādījušās problēmas ar elpošanu," tā Ērika.

"Taču man ieelpojot parādījušās sāpes krūtīs. Dziļi ieelpot nevaru. visbriesmīgāk tas ir tad, ja gribas nožāvāties. Rit piektā slimības diena, temperatūra ir augsta."

Atbilde no laboratorijas - testa rezultāts ir pozitīvs. Turpretī bērniem tas ir negatīvs.

"Ģimenes ārsts man iedod pulsa oksimetru, lai varu izmērīt skābekļa piesātinājumu asinīs, un izraksta antibiotikas (doksiciklīnu) un pretiekaisuma zāles. Ir aizdomas par plaušu karsoni. Joprojām nespēju noticēt, ka tas notiek ar mani," atceras Ērika.

Četri no rīta. Kas ar mani notiek?

"Lūk, jau pieminētie četri no rīta. Visas iepriekšējās naktis esmu briesmīgi svīdusi. No rīta pie gultas mētājas kaudze slapju kreklu. Sākumā tie bija manējie, pēc tam vecākā dēla un vīra krekli. Nebiju paspējusi tos laikā izmazgāt un izžaut, un ceturtdienas naktī gulēju, ietinusies vannas dvielī. Nosusināju sviedrus un mēģināju gulēt. 

Dzēru ļoti daudz šķidruma. Šķidrums, šķidrums, D vitamīns, antibiotikas, pretiekaisuma līdzeklis. Klausīju visiem ārsta norādījumiem, bet elpošana tik un tā sagādāja velnišķīgas sāpes. Sāku prātot - kāpēc es saslimu, kāpēc tieši es?

Kāpēc vīram parastas iesnas, bērnam pāris reizes pacēlās temperatūra, bet es guļu un nespēju dziļi ievilkt elpu?

Nekad neesmu bijusi slimīga un nemaz neatceros, kad pēdējoreiz būtu slimojusi. Pietiekami daudz kustos, normāli ēdu, nekad mūžā neesmu smēķējusi, dzīvoju parastu "vienkāršā statistiskā" latvieša dzīvi. Bet, lūk, es izrādījos vājākais posms.

Vai vakcīna savu darbu padarīja? Noteikti. Man nebija jābrauc uz slimnīcu. Man nebija nepieciešams skābekļa balons. Skābekļa saturācija asinīs nenoslīdēja zemāk par 97%, un tas ļāva cerēt, ka tikšu galā. Brīžos, kad uzmācās panika, doma par vakcīnu mani mierināja. Uztvēru to kā pēdējo aizsardzības bastionu. Frontes līniju. Savā prātā iztēlojos, kā antivielas satiek vīrusu un dod triecienu."

Pēc piecu dienu antibiotiku kursa Ērikai kļuva labāk. Sāpes krūtīs bija mazinājušās. "Bet pēkšņi sāka sāpēt zem ribām. Tā arī nesapratu, vai tās ir ribas, vai arī nieres. No rītiem bija sajūta, ka pa nakti kāds mani nospārdījis un visu muguru klāj zilumi," tā Ērika.

Viņa visu laiku jutās nogurusi, un nāca miegs. Dienas laikā viņa varēja paveikt pavisam maz.

"Ja sajūtu kaut nelielu vēsumu, iekšēji saraujos - "nē, tikai ne to, tikai ne temperatūru".

"Atdodiet man atpakaļ mani" - doma, kas mani nepamet visas šīs dienas.

Izmisuma brīžos īpaši amizanti bija klausīties šādos vārdos: "Tu esi pirmais cilvēks, ko pazīstu, kurš tā saslimis ar koronavīrusu. Tu droši zini? Vienkārši ir rudens vīrusu laiks, tu apaukstējies, neizdomā." Nopietni? Un vēl kāds populists-jurists cepurē visiem iesaka iet pirtī, lai nesaslimtu. Sanāk, ka es vienkārši par maz gāju pirtī, tāpēc koronavīruss mani uz divām nedēļām "noņēma no trases".

Priekšā vēl plaušu rentgens, datortomogrāfija, un kas to lai zina, kas vēl atklāsies. Protams, noteikti vajadzēja tikai iet pirtī. Kāds jau šādos spriedelējumos arī ieklausās. Nevaru izturēt!" savā piedzīvotajā dalās Ērika.