Ievas stāsts: Es neteicu mammai, ka patēvs mani aiztiek, jo viņš man solīja, ka dos paēst

Ievai ir mazliet virs 30. Viņa spilgti atceras savas dzīves sāpīgākos mirkļus - pusaudzes gadus - it kā tas būtu noticis vakar. "Tad, kad mamma mani iepazīstināja ar savu draugu, man jau bija 13 gadi. Tā bija vasara. Es biju atgriezusies no internātskolas, un viņi abi mani sagaidīja autoostā. No sākuma mēs viņu ģimenē itin nemaz negribējām pieņemt, jo mēs esam liela ģimene - mammai esam četri bērni. Tad jau likās, ka mums viņš nepatīk, vienīgi viņš atrada kopīgu valodu ar mūsu vienīgo brāli. Mēs jau tad - meitenes - centāmies pārliecināt mammu, lai dzen viņu projām," stāsta Ieva.

Nudien, mamma paklausīja savas atvases un viņš piekrita izvākties, bet tikai uz laiku. "Pēc tam mamma nāca pie mums un lūdzās, lai pieņemam viņu. Jau toreiz mums visiem bērniem domu gājiens bija pareizs, ka no šī cilvēka ir jātiek vaļā. Bet tā nu sanāca, ka mamma stipri pārdzīvoja, un gribējām, lai mamma jūtas laimīga, tāpēc mēs lūdzāmies viņu, lai viņš paliek."

Bērniem vīrietis nepatika, jo "viņš visur esot līdis pa vidu, uzstājis, ka viņš ir viņu patēvs".

"Pats izdomāja sev šo nosaukumu, un līdz ar to mamma audzināšanā sāka mazāk piedalīties, viņš visur ņēma virsroku, pat skolas aktivitātēs," stāsta Ieva, pieminot, ka tolaik viņas mammai arī bijušas veselības problēmas, kādēļ viņa arī pavisam maz pārvietojās, tāpēc mammas draugs kļuva par ģimenes galvu.

"Pati mazākā māsa pārcēlās pie omītes dzīvot, un tā arī sanāca, ka mēs ar brāli palikām ar viņiem. Ar brāli viņš draudzējās, kā jau vīrieši savā starpā, un es pie mammas paliku vienīgā meitene. Mūsu ģimene jau bija sociālā dienesta uzraudzībā, bet nu... Cik tad tas dienests varēja palīdzēt, neko tas nepalīdzēja," noteic Ieva.

"Viņš aizvien trakāk sāka līst pie manis..."

"Vistrakākais dzīves posms man sākās, kad man palika 14 gadi, es gāju astotajā klasē. Es nomainīju skolu, man vēl vasaras darbi bija, sāku slikti mācīties... Visu laiku viņš veda mani uz skolu. Bija ļoti traki," stāsta sieviete.

"Mamma ar viņu visu laiku fotografējās, baudīja dzīvi. Man kā pusaudzei nekādas daļas gar viņiem vairs nebija, bet mājās dzīve pasliktinājās aizvien trakāk un trakāk..." stāsta sieviete un viņas balss jūtami izmainās. "Viņš aizvien trakāk sāka līst pie manis, veltīt man uzmanību, man tas galīgi nepatika. Bieži vien mājās nebija naudas, citreiz pat elektrība tika atslēgta, un tā kā viņš bija vienīgais pelnītājs ģimenē... Mamma mums visu laiku bija tāda, ka nevienu no mums īsti neaudzināja."

Sieviete atklāj, ka vien pēdējos gados viņas mammai ir diagnosticēta šizofrēnija. "Likās tāda jocīga visu mūžu, bet mēs nedomājām, ka tas ir kas nopietns. Patiesībā mamma dominēja visu mūžu tikai kā cilvēks ar nosaukumu "mamma", visu laiku mēs paši ar sevi tikām galā."

Ieva ļoti spilgti atceras savu 14. dzimšanas dienu. Ar draudzenēm bija aizgājušas uz karuseļiem, un tur bija arī Ievas patēvs. "Karuseļi bija pilsētas centrā, un es tur biju ar savām divām draudzenēm, un tas cilvēks [patēvs] skaļi viņu priekšā sāk klaigāt: "Ievai šodien ir dzimšanas diena, apsveiksim viņu visi kopā!" un pasniedz man tualetes papīra rullīti, kas maksāja četrus santīmus. (Aizlūst balss.) Viņš to tik skaļi pateica, lai visi to redzētu, lai varētu vēl vairāk mani pazemot. Tik šausmīgi mani pazemoja."

Vaicāta, vai Ieva kādu reizi bija stāstījusi mammai par patēva izdarībām, viņa stāsta:

"Tad es pati daudz ko nesapratu... Viņš tanī laikā saņēma algu un pirka ēdienu mājās, viņš arī citreiz cepa mums pankūkas un omletes, ko es vēl aizvien nevaru ciest.

Viņš katru vakaru, it kā labu gribēdams, nāca novēlēt ar labu nakti, apsēdās citreiz blakus gultā un jautāja, kā man pa skolu iet, kā man ar draugiem... Un tad kaut kā pakāpeniski, pakāpeniski viņš sāka kļūt ļoti agresīvs un neapmierināts, ka nespēj daudz ko kontrolēt manā dzīvē.

Viņš necieta, kā es ģērbjos, viņš bija ļoti neapmierināts, ka es pēc skolas ar draugiem kaut kur gāju, sākās dažādi mājas aresti. Mamma tikai lika viņu klausīt. Bija viena tāds ļoti smaga epizode, ko es spilgti atceros, kad viņš ienāca manā istabā un sāka bļaut man virsū, ka viņam ir apriebies, kā es izskatos un kā es ģērbjos, ka es guļot kā lops, jo es visu laiku velku pidžamu," savos pārdzīvojumos dalās Ieva.

"Bija arī viens vakars, kad viņš man uzbruka un sāka plēst visas drēbes nost un kliedza man virsū. Es saucu mammu, viņa nenāca. Es šausmīgi bļāvu... Uz kakla palika rēta. Un mamma pienāca tad, kad viss bija beidzies, nostājās pie manas istabas atvērtajām durvīm, paskatījās un noteica: "Meitiņ, klausi!" Un tas bija vienīgais, ko viņa pateica...

Mammai laikam nebija nekādas nojausmas, ka viņš līda pie manis. Viņš solīja, ka es tad dabūšu paēst, jo ēdiens visu laiku tika turēts aiz atslēgas skapī. Patēvs vakaros mums arī atslēdza ūdeni, lai es netiktu padzerties, jo bija jāsēž visu laiku istabā. (Aizlūst balss.)

Kad man palika 15 gadi, viņš man neļāva pat iet uz skolu, man pirms tam vajadzēja iztīrīt māju, un, ja viņš atrada kaut vienu netīru stūrīti, man tika uzlikts mājas arests.

Es nedrīkstēju nekur iet. Skolā arī neviens nezināja, protams, skolotāji sāka interesēties, kāpēc es tik bieži kavēju, es nevarēju nevienam pateikt taisnību. Man mājās nedeva ēst, un neviens nevarēja palīdzēt, jo tad, kad brauca sociālā dienesta pārstāvji, tad jau skapis tika atslēgts, lai redz, ka ir pilns ar ēdienu. Sociālais dienests ticēja viņam, nevis man," stāsta Ieva, un viņas balsī ir dzirdami šņuksti.

"Es tā arī mammai neteicu, ka viņš mani aiztiek, jo viņš man solīja, ka dos paēst. No sākuma es mēģināju pretoties, bet tad es ļoti gribēju ēst... Kad es kaut ko teicu pretī, viņš mani žņaudza un teica, lai es nesaucu vairāk mammu." (Raud.)

Klaiņošana, nepareizās kompānijas - labāk ir visur, kur nav mājas

Pārdzīvojumi mājās bija tik lieli, ka Ieva 15 gadu vecumā sāka pastāvīgi bēgt no mājām, nakšņot pie draugiem un dažreiz arī palika uz ielas. "Tad es sāku arī šausmīgi dzert visādus točkas šņabjus un pīpēt, lai mani pieņemtu apšaubāmās kompānijās, tikai lai man nebūtu jāatgriežas mājās.

Visu savu dzīvi un veselību es tādā veidā sabendēju."

Ieva stāsta, ka viņu nepalaida pat uz izlaidumu, jo viņai bija kārtējais mājas arests. "Visu laiku es bēgu no mājām, jo man mājās visu laiku bija jāsēž istabā. Kad mammai bija atslēga, tad viņa mani izlaida. Citreiz es pat nedēļām nenācu mājās."

Ieva nekad nevienam nestāstīja, ko viņa patiesībā pārcieta mājās, pusaudzei bija pārāk liels kauns. Pirmais cilvēks, kam viņa izvairīgi pastāstīja par saviem pārdzīvojumiem, bijusi psiholoģe krīzes centrā, kur Ieva nonāca, kad viņai bija 16 gadu.

"Es atradu vietu pie vienas sievietes ar vīru un bērniņu, kur dzīvot. Mamma bija izsludinājusi meklēšanā mani. Sanāk, ka es trīs nedēļas nebiju pārradusies mājās.

Es skaidroju policijas pārstāvei, cik man mājās ir slikti, un beidzot kāds iestājās par mani un teica, ka man ir jau 16 gadu un es drīkstu dzīvot tur, kur es gribu dzīvot. Tad es nonācu krīzes centrā, tur es arī kaut kā mēģināju pateikt, kas ar mani tika darīts, bet es nevarēju pateikt, ka mani visu laiku aiztiek, čamda un drēbes rauj nost... (Aizlūst balss.)

Es centos tai psiholoģei izskaidrot, kāpēc es bēguļoju, es tiešām centos. Un tad man iedeva siltu zupu, tas bija laimīgākais brīdis manā dzīvē tolaik!" (Raud.)

Kad Ievai palika 16 gadi un viņa oficiāli beidzot varēja sākt lemt par savu dzīvi, tad arī vardarbības apburto loku izdevās pārraut. "Pēc sastapšanās ar policijas pārstāvi arī sociālajam dienestam bija skaidrs, ka mājās kaut kas īsti nav kārtībā. Atbildīgās instances piespieda patēvu izvākties, un mamma arī piekrita šķirties ar viņu, lai es varētu atgriezties mājās, jo tas taču nav normāli, ka 16 gadus vecs bērns neiet uz skolu un dzīvo pie svešiem cilvēkiem.

Citādāk viņš būtu palicis, kaut viņš arī pret mammu bija vardarbīgs, pārstāja viņai dot ēst, visu laiku bļāva uz viņu. Atceros vienu epizodi, kad viņš meta mammai virsū kafijas krūzi, kura turpat blakus viņai izšķīda. Viņam vajadzēja seksu visu cauru dienu, un mamma tam arī ļāvās.

Cik es zinu, tad tas vīrietis vēl aizvien ir uz brīvām kājām, viņam tagad ir sieva un divi bērni. Un daudzus gadus vēlāk es arī uzzināju, ka viņš iepriekš, pirms sagājās ar mammu, bija sēdējis aiz restēm par 13 gadus vecas meitenes izvarošanu," sieviete stāsta.

Uz jautājumu, vai Ieva ir domājusi vērsties policijā pret savu pāridarītāju, viņa saka, ka ir par to domājusi, bet nav to izdarījusi, jo ir jau pagājis ilgs laiks. "Viņš ir tik agresīvs, atriebīgs, lai viņš labāk dzīvo savu dzīvi un liek mūsu ģimeni mierā, lai viņš nedominē nekur," norāda sieviete.

Pagājuši teju 20 gadi

Ieva nav precējusies, bet viņai ir 13 gadus veca meita. Sieviete norāda, ka viņas sāpīgās bērnības atmiņas pavisam noteikti ir ietekmējušas to, kā viņa audzina savu atvasi. "Tas viss ir sagrāvis manu dzīvi. Manas meitas tēvs ir stipri vecāks par mani, es nezinu, kāpēc, bet es nevarēju ar saviem vienaudžiem veidot attiecības, un tā gadījās, ka es paliku stāvoklī. Neko, protams, nenožēloju, mana vecākā māsa mani ļoti atbalstīja, lai es saglabāju bērniņu. Mēģināju ar meitas tēvu dzīvot kopā, bet, kad meitai bija gads un deviņi mēneši, aizgājām katrs uz savu pusi.

Pēc tam es mēģināju vēl veidot attiecības, un nekādi man tas neizdevās - es nevaru iedomāties, ka man mājās ir meita un kāds svešs vīrietis. Manā prātā tas nav apvienojams.

Pēdējos sešus gadus man vispār ir celibāts, es neeju uz randiņiem, netiekos ne ar vienu. Es pat nespēju pieņemt tādu domu, ka es varētu veidot attiecības ar kādu vīrieti, ja man ir pusaugu bērns. Es nevaru iedomāties, ka kāds vīrietis varētu sēdēt blakus manam bērnam. Lai es viņu pasargātu, es neveidoju attiecības un pilnībā izolējos no visiem."

Ieva ir mēģinājusi meklēt psihologa palīdzību, bet terapija aprāvās pēc divām sesijām: "Es nevaru runāt ar cilvēkiem, es negribu! Es ikdienā ļoti maz runāju, esmu ļoti introverts cilvēks. Brīnums, ka man ir tik labas attiecības ar manu meitiņu, ka mēs varam ikdienā stundām pļāpāt. Bet par citiem... Es gribu, lai viņi iet man ar līkumu un liek mani mierā."

Diemžēl Ievas attiecības ar mammu ir ļoti saspīlētas. "Es viņu neienīstu par to, ka viņa pieļāva, ka ar mani notika tas, kas notika, bet man ir ļoti žēl, ka mums vispār nav nekādu attiecību."

Neskatoties uz Ievas aizvainojumu pret mammu, viņas dzīvo kopā. "Mēs - četras paaudzes - dzīvojam zem viena jumta. Es, mamma, meitiņa un ome. Tā dzīvē sanāca, ka es pārvācos atpakaļ - par mammu ir jārūpējas un omīte jau ir stipri gados, viņa viena pati nevar parūpēties par viņu, tā ka jārūpējas man. (Dziļa nopūta.) Kaut vai negribīgi, bet jārūpējas man," stāsta sieviete, piebilstot, ka bērnībā viņa mammai bija devusi solījumu, ka viņa par māti vecumdienās parūpēsies, un "solījumi ir jātur".

Abas nu jau pieaugušās sievietes par Ievas bērnības traumām nekad nav runājušas pavisam atklāti. Sieviete atceras, ka pirms aptuveni 10 gadiem viņa ir mēģinājusi runāt ar mammu:

"Es viņai jautāju, kā viņa tā varēja, kā viņa tā varēja, visu to redzot, man teikt: "Meitiņ, klausi!"

Viņa ļoti pārdzīvoja, visu laiku lūdza man piedošanu, bet tas jau neizmainīs to, kas notika, pagātni izmainīt nevar. Viņa visu laiku tikai raud un lūdz man piedošanu, un man to gadu gadiem klausīties ir psiholoģiski grūti, tāpēc es labāk vispār ar viņu nerunāju, lai man nav jāklausās tā vaimanāšana. Es nespēju ar viņu par to runāt, jo tā raudāšana un pārdzīvošana kaitē viņai pašai. Es labāk lieku viņu mierā, es no tā visa izvairos."

Ieva atzīst, ka pēdējos trīs dzīves gadus jūtas ļoti labi. "Viss, kas dzīvē ir noticis, tas ir noticis, un pēdējos trīs savas dzīves gadus es dzīvoju ļoti laimīgi. Es novērtēju to, kas man ir ikdienā.

Man meita allaž prasa: "Mammu, kā tu vari būt tik pozitīva? Pat vissliktākajās dienās tu atrodi kaut ko jauku un iemeslu pasmaidīt!" Tā laikam ir, ka sāpes un šādi pārdzīvojumi cilvēku tikai spēcina."

Uz jautājumu, kādu palīdzību Ieva būtu vēlējusies saņemt, viņa stāsta, ka "viss, ko viņa gribēja, bija - lai kāds zina, kas ar viņu notiek".

"Es nevienam nevarēju pateikt visu to, kas ar mani tika darīts. Noteikti ir vajadzīgs līdzcilvēku atbalsts, lai tiktu no šāda murga ārā, jo, kamēr pats cilvēks nevar no tā visa aizbēgt un sākt veseļoties, tikmēr atbalsts ir ļoti nepieciešams, bet es nesaņēmu nekādu atbalstu.

Tagad visa pasaule ir attīstījusies, un tagad par to runā aizvien vairāk, tolaik viss tika noklusēts - tas bija tabu, tādi varmākas neeksistēja. Pēdējos gados cilvēki vismaz sāk atklātāk par to runāt, ka tā patiešām ir liela problēma, ka tas notiek arī ar bērniem.

Tad man būtu tik ļoti palīdzējis kāds cilvēks, kas man ir blakus un man pastāsta, ka es neesmu šajā viena, ka tas nav ārprātīgs kauns... (Raud.)

Tas man dzīvē varbūt būtu kalpojis kā tāds pagrieziena punkts - mana dzīve nebūtu sagrauta, es varbūt nebūtu tik ļoti antisociāla, ka man riebjas cilvēki. Iespējams, man būtu pilnvērtīga ģimene. (..) Es būtu ļoti gribējusi tad saņemt jebkāda veida psiholoģisko palīdzību, kas man dotu iespēju jau tad saprast notiekošo, ko es sapratu tik ļoti novēloti. Būtu bijusi iespēja tikt tam pāri ar kādu kopā, ne vienai pašai.

Ja kāds man būtu palīdzējis tikt pāri tām emocionālajām sāpēm un fiziskajām mokām, varbūt mana dzīve būtu labāka, nekā tā ir šobrīd. Varbūt es visus neatgrūstu. Es laikam tā sevi psiholoģiski sargāju, lai vairāk neviens mani vairs nekad nesāpinātu..." (Šņukst.)

Aicinām izpildīt testu, kas atvieglo dažādu vardarbības veidu identificēšanu, mudināsim būt vērīgiem un nepalaist garām vardarbības pazīmes sev līdzās.

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Raksts tapis sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros.