"Lietotājs ar stāžu, bet vismīļākais pasaulē." Klāva dzīvība izdzisa 28 gadu vecumā. Mamma un labākais draugs atklāj viņa stāstu

"Klāvam vienmēr likās, ka viņš 27 gados nomirs. Viņš pie Džima Morisona kapa arī ir bijis. Kad viņš sasniedza tos 27, tad Klāvs domāja, ka viņš dzīvos ilgi. Kad viņš pēdējoreiz bija mājās, viņš nezin kāpēc teica, redz, tur ir uzrakstīts, lai tā paliek. Tur ir: pazūd laiks, pazūd nauda, pazūd vēnas. Tas ir viņa," noteic Klāva mamma Diāna Odumiņa.

Klāvs piedzima un uzauga Gulbenē, kur smagās narkotikas nav viegli pieejamas. Viņu audzināja vientuļā māte. Dzimtajā mazpilsētā puisis ar draugiem pamanījies paniekoties ar zālīti vai vieglākām narkotikām, bet tad viņš pārvācās uz Rīgu, lai sāktu studēt.

Klāva labākais draugs un vārda brālis Klāvs K. atceras - kamēr bērnības draugs retu reizi piebraukāja uz Rīgu, kas bija salīdzinoši reti, viņu kopīgās izklaides pārsvarā aprobežojās ar zālīti un aliņiem. "Mēs papīpējām zālīti, aizgājām uz Vecrīgu padzert aliņu vai vienkārši kaut kur gar krastmalu, kaut kur pavazāties, bet tad, kad viņš sāka studēt japāņu valodu, tad arī sākās mūsu intravenozās izklaides."

Mamma stāsta, ka Klāvs bijis ārkārtīgi aizrautīgs - ja viņš kaut ko darīja, tad ar pilnu atdevi. "Viņš bija šausmīgi aizrautīgs, viņš nevarēja kaut ko darīt tā drusku. Viņš aizrāvās nenormāli kaislīgi."

Bērnība un tīņu gadi

"Cik grūti par to vispār runāt, jo, nu, patiesībā pēc Klāva aiziešanas es iepazinos ar daudziem puikām, kuri arī ir lietotāji. Un viens no viņiem man teica, ka nevajag atcerēties, stāstīt par bērnību, ka tas ir par traku, jo visiem jau tā drausmīgi sāp. Un es arī, pati sevi laikam sargādama, to nedaru. Bet es zināju, ka tas tiks jautāts - beidzot atradu savu piezīmju blociņu..." sāk Diāna.

"Jāteic, ka Klāvs sāka runāt ātrāk nekā staigāt. Sešos mēnešos jau pirmos vārdus teica. Sešos mēnešos, un jau tādam maziņam zīdainim bija baigā līdzjūtība. (..) Viņš bija ļoti gudrs bērns. Viņš agri sāka lasīt.

Atceros, es viņam lasu bērnu bībeli priekšā un viņš mani pamāca, labo - mamma nepareizi izlasījusi! Viņš labi lasīja, viņam padevās valodas.

Viņš bija tāds jokotājs, viņš bija klauns, bet - labsirdīgs. Un to arī visi atceras, pat, ja viņš bija palaidnis un tāds klaunīgs, un citreiz nekārtību cēlājs ar saviem jokiem klasē, Klāvs bija labsirdīgs. Viņš nebija ļauns. Viņam ļoti patika braukt ar skrituļdēli, baigais skeitotājs bija. Kad Klāvs bija mazāks, mēs braucām abi divi uz Grīziņkalnu," atceras Klāva mamma.

Diāna Klāvu audzināja viena pati, viņš bija ārlaulības bērns, un tēvs viņam ļoti pietrūka. "Tā bija pirmā trauma, ka ļoti gribas to tēti blakus. Mēs, pieaugušie, kā mēs veidojam attiecības... Tā ir mūsu vaina, bet ko tur vainot, šodien gandrīz nevienam nav normāla ģimene, un tas arī nav galvenais iegansts. Es zinu vēl vienu kolosālu puisi, kuram ir izcili vecāki, kurš ir smagi lietojis, un kurš tagad ir programmā ar aizvietošanas terapiju, viņš grib visu atmest.

Katram ir savs stāsts un savi iemesli. Man liekas, ka Klāvs bija ļoti kautrīgs arī, nu tāds jokotājs, bet ļoti kautrīgs, ļoti ievainojams.

Ja kādam bērnam dara pāri, viņš varēja uzreiz ieraudāties, vai ja kaut kur nelaiž viņu. Brīvību mīlošs ārkārtīgi. Viņš bija gudrs bērns."

Klāvs K. ar Klāvu Jonovu iepazinās pamatskolā. "Klāvu es iepazinu, man liekas, viņš gāja kādā 7. klasē. Jā, viņam bija 14 gadi. (..) Viņš vienmēr bija pozitīvs un viņam bija liels potenciāls braukāšanā ar dēli [skeitbordu]. Viņš bija viens no labākajiem Gulbenes skeiteriem, kuriem bija iespēja izsisties ļoti tālu.

Mēs ar Klāvu sadraudzējāmies tāpēc, ka es gribēju braukt ar dēli, un viņš mācēja to darīt, tad viņš mani pamācīja, un kaut kā tā draudzība izveidojās. Nu jā, tad pirmā viela, ko mēs lietojām, bija marihuāna, bet vēl pirms Klāvu satiku, es jau biju to mēģinājis. Zināju, kas tā ir. (..) Mēs visi, kas bijām ekstrēmā sporta cienītāji, vācāmies Gulbenes stadiona skeitparkā, un tad kādam līdzi bija zālīte. Visi draudzīgi braukājām, papīpējām. Viss forši, jautri, aliņus iedzērām," atceras draugs, Klāva mamma pasmejas: "Pilnīgi nevainīgi."

"Jā, jā, ritīgi. Nu, kā jau jaunieši. Es atceros arī to, ka Klāvs teica: "Vecīt, es pīpēšu tikai zālīti, es esmu tikai rasta." Arī man bija tas, ka, nu, marihuāna jau nav nekas slikts, tāpēc baigi forši ir to lietot atpūtai.

Arī man bija tāda nostāja, ka, nu, es jau pīpēšu tikai gandžiņu, mani smagās narkotikas neinteresē. Jo es redzēju, jā, vecāki puikas tur šņauca visu ko, rija ekstazī vai skābi."

Klāvs atceras, ka abi ar draugu iesmējuši par vecākajiem puikām: "Haha, narkomāni! Mēs jau tikai pīpētāji. Nu un tad... Es pat neatceros, cik gados, jo es atceros, kā Klāvs pirmo reizi iešņauca amfetamīnu. Tas bija pie kultūras nama Gulbenē. Mēs braukājām, un bija atvests no Rīgas. (..) Kādu laiku tad es viņu nebiju saticis, tad viņš jau man stāstīja par savu pieredzi ar sēnēm, ar LSD. (..)

Nav jau tā, ka viņš lietoja katru dienu, pārsvarā mēs pīpējām tikai zālīti. Viņš vienkārši tikai ākstījās ar tām dažām vielām."

Tad Klāvs K. pārvācās uz Rīgu pavisam. "Tas bija, es nezinu, kaut kāds 2010. vai 2011. gads laikam, kad es sāku dzīvot Rīgā. Un Klāvs tajā laikā sāka…"

Diāna skaudri noteic, ka visādas problēmas un jaunas pieredze ir tikai dabīgi - tie visi ir sīkumi.

"Tagad tas liekas smieklīgi un tas ir tik brīnišķīgi, ka ir problēmas un ir bērni. Vistrakāk, ka nav ne mazu, ne lielu problēmu. Nav bērnu."

"Viņš izbaudīja narkotikas, viņš necieta no tām."

Klāva mamma stāsta, ka dēls pret viņu vienmēr ir bijis atklāts un agrāk vai vēlāk visu izstāstījis. "Klāvs vienmēr man visu pastāstīja pēc kaut kāda laika. Tā kā, piemēram, kad viņš bija mazs, viņu notrieca mašīna centrā pie kultūras nama. Pagāja gads. Viņš man to izstāstīja. (..) Viņš, teiksim, nekad negribēja, lai es redzu, ja es atveru durvis un viņš tur šļircē. Viņš nekad negribēja, lai es redzu. Tāda ētika viņam bija.

Bet, ka viņš lieto, es to nojautu. Es par to tagad domāju, cik es esmu, tā teikt, tik bezatbildīga māte... Bet es nevarēju būt varmācīga pret viņu. Es vispār esmu pret vardarbību.

Es nezinu, protams, kā citi puiši, bet Klāvs bija tas, kas atklāti pasaka, ko viņš lieto, un ne no viena to neslēpj. Parasti puiši slēpj. (..) Tas ir kaut kāds pašaizsardzības instinkts, un tas ir normāli. Bet viens puika man teica, ja Klāvs būtu dzīvs, viņš pamēģinātu fentanilu. (..) Kā man vēl viens teica - Klāvs izbaudīja narkotikas, viņš necieta no tām, un es ticu, ka šāds dzīvesveids pievelk. Harisma viņam piemita patiešām, manam Klāviņam. Piemita. Un tas piesaistīja."

Diāna pati nekad nav mēģinājusi narkotikas, tikai vienreiz uzpīpējusi zālīti un to pašu jau pēc Klāva nāves kopā ar aizgājēja draugiem. Mamma apzinājās, ka dēls nopietni lieto narkotikas. Klāvs ar tēva palīdzību divas reizes ārstējās Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā.

"Viņš bija Minesotas programmā, un, visbeidzot, man liekas, tas bija 2019. gadā, kad es atkal viņa tētim rakstīju, ka mums vajadzētu atkal viņu ielikt slimnīcā. Viņš man atbildēja, ka viņam tur vairs nav pazīstamo. Nu tas arī ir traki, varbūt mēs esam naivi un dumji, mēs vispār neesam kompetenti, kā rīkoties, mēs neesam drosmīgi, lai ātri reaģētu, lietišķi reaģētu un bez kautrēšanās, bez kaut kādiem kompleksiem...

Klāva pēdējie vārdi bija - jūs izaudzinājāt alkoholiķi un narkomānu. Kā konstatācija, jo viņš gribēja restartēt dzīvi, viņš gribēja sākt no jauna visu, kā datorspēlē, no nulles punkta. Un, kamēr cilvēks ir dzīvs, viņš vienmēr to var. Vienmēr."

Klāvs ikdienā lietoja diazepāmu, ko viņam bija izrakstījis psihiatrs.

"Te jau es atkal varu pie viņa dzīves noslēguma nonākt. Kad es gaidīju ekspertīzi, tā tikai šogad bija. Tur parādījās alkohols un diazepāms - kombinēta saindēšanās. Protams, tā arī var būt. (..) Klāvs, es zinu, viņš man ir teicis un arī sarakstēs vēl palasu - vienkārši lai saprastu... Viņš ir teicis, ja nav to zāļu, var "atstiept kātus"," atklāta ir aizgājēja mamma, piemetinot, ka viņa nav līdz galam droša par policijas ekspertīzi.

"Kas mani dara piesardzīgu - šajā ekspertīzē vispār nav pieminēta neviena narkotiska viela. Var jau būt, ka viņi koncentrējas uz to, kas ir nāves cēlonis. Es arī nevaru teikt, ka tā nav, varbūt tā ir. (..) Es to nesaprotu un man neviens to neizskaidros," stāsta Diāna.

Diāna pēc Klāva un viņa draugu sarakstēm sapratusi, ka viņš jau nedēļu lietojis fentanilu. 

"Viņš bija uzsēdies uz fentanila, tas ir skaidrs, to es sapratu. Vēl kopumā, ko es nesapratu, paralēli viņš to "Subutex" pirka. To es nesapratu," noteic Diāna.

2020. gada 13. novembris

Klāvs bija apsolījis 13. novembrī no Rīgas braukt ciemos pie mammas uz Gulbeni. "Es ar viņu sazvanījos, viņš sazvanījās arī ar draugiem. Viņš bija pieteicis mašīnā vietu. Nu, kā jaunieši braukā, ne jau ar autobusiem. Klāvs man pateica, ka brauks vēlāk, un es arī redzu, ka viņš ir piezvanījis un atteicis aizrunāto vietu auto," stāsta Diāna. "Viņš taisījās braukt vēlāk. Es sazvanīju arī tos puišus - viņi esot Klāvu gaidījuši pusstundu, ilgāk. Un Klāvs nav atnācis. Un viņš, es domāju, gribēja steigties uz mājām. Tas ir skaidrs."

Klāvam bija divi telefoni, bet abi numuri uz mammas vārda, tāpēc Diāna no sakaru operatora ieguva zvanu un īsziņu izdrukas, kuras izpētīja. Kad Klāvs tika atrasts, pie viņa nebija nekā - ne pases, ne dzīvokļa atslēgu, ne telefonu.

"Sanāk, ka tajā dienā [13. novembrī] viņš deviņas reizes ir zvanījis dīlerim. Sauksim viņu par Džinu. Un arī pēdējais viņa zvans pulksten 20.09 bija šim puisim. Un viss. Un pēc tam es redzu, ka pusnaktī ieslēgts "iPhone", bet… Es uzskatu, ka viņš nopirka fentanilu, un es tomēr domāju, ka tur bija slikts sastāvs, ka tur bija klāt karfentanils. Un bija letāls iznākums. Tā es domāju."

"Iespējams, ka viņš pēdējo naudu, kas bija biļetei mājupceļam, iztērēja fentanilam, es tā pieļauju. Un tad jau varbūt viņš apzināti palika. Bet vienalga viņš būtu man zvanījis, ja viņš paliktu Rīgā. Es uzskatu, ka… kaut kur ap pulksten 21 viss jau bija cauri, jo, nu Klāvs bija tāds, viņš to darīja jebkur. Es to saprotu, palasot tagad [telefonu arhīvu]. Viņš jebkur varēja iešauties. Viņš iešāvās un viss."

Klāva mammu jau tajā vakarā pārņēmusi slikta priekšnojauta un naktī uz 14. novembri viņu mocījuši dīvaini sapņi.

"Kad es pamodos, es tiešām jutu, ka viņa nav, ka dzīvības pavediens ir pārgriezts kā ar nazi. Es jutu. Un tad, protams, es zvanījos uz viņa telefoniem. Tie bija atslēgti. (..)"

Diāna nākamajā dienā nav radusi mieru, viņa intervijā vairākas reizes atkārto, ka ir jutusi, ka viņas dēls ir miris. "13. novembrī viņš neatbrauca, un es uzskatīju jau sākotnēji, ka viņš ir miris. (Nopūšas.) Nākamajā dienā es no rīta sāku meklēt pašvaldības policijas numurus, es zvanīju viņiem. (..)  Apzvanīju draugus, pie kā viņš gāja, viņi saka, ka viņš saticies ar vienu tādu puisi, neteikšu vārdu. Viņš, starp citu, arī nomira pēc Klāva. Tas puisis nesagaidīja Ziemassvētkus, arī tiek uzskatīts, ka pārdozēja," stāsta Klāva mamma.

"Es viņu sazvanīju, un man bija pēdējā cerība, ka Klāvs ir ar viņu, bet diemžēl nebija. Tad jau es sapratu, nu es vēl cerēju… Un tad es sapratu, ka man ir jābrauc uz Rīgu, jo es redzēju, kur viņa "iPhone" ir izslēdzies," atceras Diāna. Viņa sagaidīja autobusu, aizbrauca uz Rīgas autoostu un ar rīdzinieku palīdzību centās nokļūt adresē, kur pēdējo reizi vēl darbojies dēla telefons.

"Es staigāju, staigāju, es precīzi atradu to vietu, protams, tā "iPhone" tur nebija, tā bija tāda zālīte, tāda tumša tā ielas mala, dzelzceļš turpat tālāk. Un tur, es sapratu, cilvēki ar suņiem staigā. Es pat uzrunāju kādus, vai neredzējāt kādu piedzērušos jaunieti, saudzēdama cilvēku nervus. Nē, neko neviens nav redzējis. Un tad es staigāju vēl, es pat pa grāvi pagāju, goda vārds, jo visādi var būt. Pie krūma nokritis vai kur. Visur es izstaigāju. (..) Un tad es atradu vietu, kur ir insulīna šprice, vesela čupa spirta salvetīšu un limonādīte, jo viņš man teica, ka viņš limonādīti nopirks pa ceļam uz mājām. Un… un medicīnas cimdus, un es sapratu. Es vēl cerēju, te viņu savāca. Es cerēju… Nu, un tad es atceļā iegāju vienā vēl policijas iecirknī, " Diāna pārnakšņojusi pie draugiem Rīgā un svētdien, 15. novembrī, devusies atpakaļ uz Gulbeni. Viņa zvanījusi uz slimnīcām, dažādiem iecirkņiem un meklējusi dēlu, bet nekur viņa nebija.

"Es aizbraucu mājās, pagāja četras dienas, kad es nekā nezināju. Nevienam neko neteicu. Gāju uz darbu. Es nezināju četras dienas, kur viņš ir. (Raud.) (..) Es vēl cerēju, ka pie tēva dzīvoklī Rīgā - nē, nav. (..) Es viņa tēvam uzrakstu, un viņš uzreiz atbild - man ir ļoti žēl. Mani izsauca uz morgu. Atpazīt. Nu, un tad vēl jau bija cerība, ka varbūt nav. Tad dēla tēvs raksta, ka tas ir Klāvs. (..)

Tad es Klāva tēvam teicu, ka es ļoti gribu, man vajag uz morgu pie dēla. Pa vidu bija 18. novembris, svētki, nevarēja tikt. Viņš sarunāja 19. novembri, tā ir mana tēta dzimšanas diena. Un man bija jābrauc pie... (Raud.) Pie Klāva."

Diāna uz vietas morgā ir aprunājusies ar speciālistu, kas veicis ekspertīzi. Pirmā versija nāves cēlonim tika izvirzīta sirds mazspēja. "Klāviņam bija zilas lūpas, ļoti zilas lūpas. Un viņa man saka, ka viņam tādas sadurstītas rokas. Un es viņai saku, ka viņš ir intravenozo narkotiku lietotājs, viņš ir narkomāns ar stāžu, bet vismīļākais pasaulē un tas vispār nav svarīgi. (..) Es tāpēc brīnos, visi šie faktori, kāpēc tajā policijas ekspertīzē nav pieminēta nekāda narkotiska viela? (..) Viņš lietoja visas iepriekšējās dienas, un tam fentanilam tur bija jābūt."

Diānas dēls ir nomiris 28 gadu vecumā - viņas sirds ir saplosīta. "Es ar viņu sarunājos. Domās. Un man bija tie Klāva vārdi tādi, ka viņš it kā saka: "Māt, ir lietas, kur tu esi bezspēcīga ar visu savu raksturu, ar savu uzņēmību. Tu esi bezspēcīga. Ir lietas, kur tu neko nevari izdarīt, kuras ir pārākas par tavu labo gribu. (..) Klāvs man gribēja pateikt, ka viņš ir miris, viņu vairs nevar atrast."

"Tā ir slimība."

Klāva vārda brālis un labākais draugs Klāvs K. ir izbijis narkotisko vielu lietotājs, viņš nu jau kādu laiku ir atmetis pavisam. "Redzi, narkomāniem ir tāda interesanta niansīte, ka viņam nebūs varbūt motivācijas atrast naudu, lai paēstu, bet viņam būs izteikta motivācija atrast naudu, lai iedurtu," no pieredzes stāsta Klāvs un abi ar Diānu ir vienisprātis, ka atkarība no vielām ir slimība.

"To vienkārši ir jāsaprot. Cilvēks grozās, viņš melo, viņš visādi teiks, ka viņš ies paēst, bet viņš patiesībā to naudu izmantos citādi," saka Diāna.

"Savos dzejoļos jau arī Klāvs par to runāja - neviens vairs netic, kad vairs nav tās dzimšanas dienas tortes. Tā ir. Tu jūties arvien vientuļāks. No visiem atsvešinies, arī no tuviniekiem, arī no vecākiem - tu jūties atstumts.

Tajā pašā laikā es Klāviņam teicu, mēs abi runājām par to, ka narkomānija ir tā kā brālība, tā ir līdzvērtīga mīlestībai. Vienas vēnas, vienas slimības,"

atceras Diāna un Klāvs K. viņai apstiprinoši piebalso. Izrādās, ka Diānas dēlam bija C hepatīts, ko viņš bija saķēris "no citiem bračkām". "Man tas liekas arī briesmīgi, ka HIV profilakses punkti Vidzemē ir tikai Rīgā un ārpus galvaspilsētas nav nekur. Tā kā mums nebūtu šādu problēmu. (..)

Ir jābūt tā, ka cilvēks aiziet pie ģimenes ārsta un var brīvi par visu runāt.

Mums, starp citu, [Gulbenē] nomainījās gados jauna meitene, ar kuru Klāvs varēja par visu runāt. Viņa aizgāja dekrētā un atkal cits dakterītis. (..) Klāvs man stāstīja, ka citi puiši, piemēram, aiziet pie narkologa ar alkohola problēmu, piemēram, vai hepatītu ārstēt, un ārsts redz, ka puikam ir sadurtas rokas un uzreiz bezmaz vai rausta degunu, un nevēlas ar tevi runāt. Nenormāli, tā nevar būt, vai tiešām mums tik neizglītoti, tik atpalikuši, padomju laikos iestrēguši cilvēki?" tieša ir Diāna.

"Mūs jau uzskata par sabiedrības pabirām," piebalso Klāvs. "Var uzskatīt kā vien grib ar savu personīgo viedokli, bet jāuzvedas atbilstoši savai profesijai un kvalifikācijai," noteic Diāna. "Kur lai tas cilvēks liekas?"

Klāvs K. dalās savā pieredzē, ka nevar izārstēt atkarību no nelegālajām vielām mēneša laikā. "Tie ir mēneši, gadi.

Tagad es nelietoju, bet ik pa brīdim es gribētu. Jā, es labprāt, bet tad es sāku domāt - kas notiks tālāk? Es ieduršos, nu un ko? Atkal atsākt veco dzīvi?

Atkal būt… Tāpēc, nu, OK, man it kā ir pieredze, man bija ģimene, man bija sieva, bērns. Es strādāju oficiālā darbā, tāpēc es arī saku, tas, ka cilvēki domā, ka narkomāni - tas uzreiz ir kaut kas krimināls, ka mēs tur zogam, laupām un kaut kā tā iegūstam finanses. Nē, var mierīgi strādāt, var nodrošināt ģimeni. (..) 

Es spēju nodrošināt vismaz viņiem jumtu, ēdienu. Vienīgi tas, ko mana sieva teica - viņai bija mana nauda, viņai nebija manis kā tāda. To es tagad nožēloju, ka mēs izšķīrāmies. Un es apzinos, ka es nenovērtēju to, kas man bija.

Narkomānijā tas ir tā, ka tu esi dziļi, dziļi sevī iekšā, tu mīli visu - tu mīli bērnus, tu mīli sievu, viss ir labi, tikai tu nemāki to parādīt, jo tev ir narkomānijas burbulis apkārt. No kura tev ir bail iziet. Bail parādīt to, ka tev kaut kas rūp. (..)

Tev ir pilnīgi vienalga, ko cilvēki domā. Viņi domā - narkomāns. Nu, būšu narkomāns, mani tas īpaši neinteresē.

Kā mani vecāki to visu uztvēra? Īstenībā tā ļoti, ļoti, ļoti viegli. Viņi mani saprata. Viņi man gribēja palīdzēt, bet es sapratu to, ka es ļoti, nu, es viņiem īstenībā ļoti minimāli kaut ko stāstīju. Es izstāstīju tīri faktu, ka ir tāda problēma, ka es lietoju. Bet es tur negāju niansēs, cik ilgi, cik traki, ko un kā, tāpēc, ka es sapratu, ka viņiem to būs grūti saprast. Viņiem vajag vienkārši tikai faktu.

Jo līdzko tu neesi zem šīm vielām, tev ir milzīga depresija, bezspēks, nav motivācijas vispār neko darīt. Viss, ko tu gribi - gulēt.

Un tad saproti, lai tu vispār varētu sākt kaut ko darīt, atkal normāli atgriezties ikdienā - tev vajag vielu. Tas tā kā tāds stimulants, kas tev liek atdzīvoties. Arī man tā bija. Bieži vien," par to, kā ir būt narkotisko vielu lietotājam un cik ievelkoša ir atkarība, pastāsta Klāvs K.

Kur meklēt palīdzību?

Esi atklāts pret līdzcilvēkiem vai vērsies Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā.

Vietējā satura veidotājs "Tet studio" no 28. oktobra skatītājiem piedāvā izglītojoši dokumentālu seriālu "Nelegālais trips". Piecās sērijās apskatītas dažādas ar narkomāniju saistītas tēmas, piemēram, skaidrots par dažādām apreibinošām vielām, intervijas ar esošajiem un bijušajiem lietotājiem, tiem, kuri tās izplata un kuri pret to cīnās un ar atkarīgajiem saskaras ikdienā.

Katrā no sērijām īpaša uzmanība ir pievērsta kādai konkrētai vielai un ar narkomāniju saistītai tēmai, piemēram, ārstēšanas programmu pieejamībai un kaitējuma mazināšanas pasākumiem.

Iepazīstoties ar narkomānijas problēmu tuvāk, iespējams, daļai Latvijas sabiedrības būs iespēja izprast un palīdzēt cilvēkiem sev blakus, kuriem kaut kādā veidā šī problēma ir ikdienas sastāvdaļa, tāpēc liels uzsvars seriālā ir veltīts tieši sabiedrības izglītošanai.

Visu sēriju veidotājs un vadītājs ir žurnālists Roberts Šteinbergs, seriāla redaktore ir Luīze Lote Āboltiņa un režisors, operators – Ēriks Saksons. Izprotot, ka temats ir sensitīvs un par to ir dažādi viedokļi, seriāla veidotāju komandai tika piesaistīta konsultante – Latvijas Universitātes pasniedzēja Kristiāna Diana Bebre, kas specializējas narkotiku jautājumos.