Vienīgajiem bērniem ģimenē bieži tiek piedēvētas negatīvas rakstura īpašības. To, kādēļ vēl mūsdienās sabiedrība pieturas pie pārliecības, ka vienīgie bērni ir sliktāki, un vai tas kādreiz mainīsies, skaidro raidsabiedrība BBC.

"Augot kā vienīgajam bērnam ģimenē, es nejutos vientuļa un negribēju brāļus vai māsas. Es zināju, ka vienīgajiem bērniem piedēvē zināmas īpašības, un es jutos spiesta pierādīt, ka neesmu "tipiskā" vienpatne," ar savu pieredzi dalās Ženēva Valkere.

Viņa atklāj, ka laika gaitā iemācījusies citiem sniegt konkrētus iemeslus, kādēļ viņa izauga kā "normāls" cilvēks.

Negatīvi stereotipi par vienīgajiem bērniem ģimenē sabiedrībā ir cirkulējuši jau sen: šie bērni ir izlutināti, spītīgi, kautrīgi un nerunīgi. Pēdējās desmitgadēs veiktie pētījumi ir atklājuši, ka piedēvētajām īpašībām nav nekādas saistības ar minēto stereotipu.

Tieši otrādi - ir pierādīts, ka vienīgās ģimenes atvases kā sabiedrības grupa neiekļaujas  stereotipos.

4

"Ideālā" ģimenes modeļa izmaiņas laika gaitā

Stereotipiem par vienīgajiem bērniem ģimenē ir sena vēsture, kas sniedzas līdz pat Viktorijas laikmetam un brīdim, kad radās bērnu psiholoģija kā akadēmisks studiju virziens.

19. gadsimta beigās un  20. gadsimta sākumā psihologi publicēja darbu, kas veidoja sabiedrības izpratni par vienīgajiem bērniem ģimenē. Viņu vidū bija bērnu psihologs Grenvils Stenlijs Hols, kurš kopā ar saviem mācekļiem publicēja aptaujas, kurās tika noteiktas vienīgo bērnu rakstura īpašības. Psihologs rakstīja par to, ka vecāki, kuri samīļo un izklaidē savus vienīgos bērnus, tos padara par pārāk jūtīgiem un narcistiskiem pieaugušajiem. (Holam pieder citāts, ka būt vienīgajam bērnam ir slimība pati par sevi.)

Tikpat ietekmīgs savā jomā bija austriešu psihoterapeits un individuālās psiholoģijas skolas radītājs Alfrēds Adlers.

"Adlers bija pirmais psihologs, kurš pētīja un rūpīgi aprakstīja bērnu dzimšanas secību un to, kā ģimenes struktūra ietekmē bērnu attīstību," stāsta psihologs Adrians Mansilla.

"Adlers savos darbos vienīgos bērnus ģimenē aprakstīja ļoti negatīvā gaismā un apgalvoja, ka šie bērni ir ne tikai izlutināti, bet arī vecāki, neradot vairāk bērnu, nodara psiholoģisku kaitējumu."

4

Šie apgalvojumi tika uzskatīti par patiesiem laikā, kad ģimenes bija lielākas un vienīgais bērns ģimenē negatīvi izcēlās un tika uzskatīts par dīvainu. 

"Viņi bija mazākumā," skaidro klīniskā psiholoģe Linda Blēra. "Ikreiz, kad atrodaties kādā grupā un piederat pie mazākuma, jūs tiekat atstumts."

4

Turpmākajās desmitgadēs tādās valstīs kā ASV Un Apvienotā Karaliste bērnu skaits vienā ģimenē samazinājās, taču vienīgās atvases joprojām netika uzskatīta ar normu. Nukleāras ģimenes modelis, kas parasti ietver vismaz divus bērnus, kļuva par dominējošo.

"Mūsu kultūrā dominējoša ir ideja, ka ideāla ģimene sastāv no mammas, tēta un diviem bērniem. Vismaz kopš 50. gadiem jebkura novirze no šīs normas ietekmēja cilvēku dzīves," skaidro Sjūzena Ņūmena, ASV sociālā psiholoģe.

4

Dažādi televīzijas raidījumi "iemieso" ģimenes ideālu, kā arī tajā pašā laikā rāda negatīvās sekas, ja šim piemēram netiek sekots, tādējādi pastiprinot stereotipus par ģimenēm ar vienīgajiem bērniem.

Piespraustās etiķetes

Astoņdesmito gadu beigās amerikāņu pētnieki Tonijs Falbo un Denīze Polita veica 141 pētījuma par vienīgajām atvasēm analīzi. Viņi atklāja: lai gan bērni ieguva labus rezultātus tādās jomās kā sasniegumi, motivācija un pielāgošanās, pētījuma pārskatā tika apgāzts iepriekšējais priekšstats, ka vienīgie bērni ir vientuļi, savtīgi  un neprot pielāgoties.

Dzjina Sjū, Vašingtonas universitātes antropoloģijas docente, veica pētījumus pirmsskolas izglītības iestādē Šanhajā, kur lielākā daļa skolēnu bija vienīgie bērni savās ģimenēs un nāk no vidusšķiras slāņa. Pētniece atklāja, ka gandrīz divus gadus vecie bērni nekavējoties uztvēra kolektīva prasības - disciplīnu un noteiktus komunikācijas veidus.

Pētnieci pārsteidza bērnu pielāgošanās spēja. Viņa stāsta, ka bērni bija "diezgan gudri, saprotot, kas ir viņu draugi, ar ko viņi vēlas draudzēties un kā veidot savu komunikācijas tīklu".

Pretēji stereotipam, ka vienīgie bērni ir kautrīgi un sociāli neveikli, Sjū izsaka pieņēmumu, ka šiem bērniem varētu būt pat priekšrocības, salīdzinājumā ar saviem vienaudžiem, kuriem ir brāļi vai māsas. Vienīgajiem bērniem ir jāmācās veidot draudzības ar citu ģimeņu atvasēm.

4

"Ir pētījumi, kas liecina, ka brāļi un māsas var būt kā aizsargs disfunkcionālā ģimenē, un tādā gadījumā citu bērnu klātbūtne mazina šāda stresa faktoru negatīvu ietekmi," skaidro Mancilla.

Pamatojoties uz darba pieredzi, Blēra stāsta, ka vienīgajām atvasēm var būt grūtības tikt galā ar haosu, viņiem nepiemīt dabīgi attīstītas sajūtas, kas vēsta par kāda cilvēka vēlmi strauji mainīt uzvedību, piemēram, sagāžot spēļu klucīšus. Blēra uzsver, ka vide, vecāku vērtības un draugi ir faktori, kas veido bērna personību. 

"Vienīgie bērni vairāk līdzinās saviem vienaudžiem, kuriem ir brāļi un māsas, nevis atšķiras," skaidro Sjūzena Ņūmena.

"Cilvēki vēlas visus iedalīt kategorijās. Vienīgais bērns ģimenē ir vēl viena etiķete, ko ikviens ar prieku kādam pieliek klāt."

4

Grūti aizmirst vecos ieradumus?

"Ir vieglāk pieturēties pie tām pašām idejām, ja mums nav absolūtu pierādījumu, kas ir pretrunā tam, ko mēs jau domājam," saka Blēra. 

Daudzās valstīs arvien populārāks kļūst viena bērna ģimenes modelis. 2017. gadā Apvienotajā Karalistē 40% ģimeņu bija viens bērns. 2011. gadā Kanādā - 38,6%, un šajā valstī dzimstības līmenis 2019. gadā bija rekordzems. 

4

Stereotipu izskaušanā ir vērojama pozitīva tendence. Pašlaik norisinās pētījums par sabiedrības uztveri pret vienīgajiem bērniem ģimenē. Pētniece Ņūmena atzīmē ievērojamu atšķirību cilvēku uzskatos un uzvedībā.

"Cilvēki vairs neatvainojas par to, ka viņiem ir tikai viens bērns," saka pētniece. Viņa reti dzird nepatīkamus komentārus par ģimenēm ar vienīgo bērnu. Pētniece atzīmē, ka parasti šādas replikas dzird no vecākajām paaudzēm, kurām ir grūtāk atbrīvoties no dažādiem mītiem.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!