"Kad atbraucu uz Pedvāles muižu, iemitinājos istabās bez logiem, gulēju uz matračiem. Elektrības nebija, sveču gaisma, gatavoju ēdienu uz ugunskura. Bet pamazām viss uzradās, varēja sākt strādāt," raidījumā ""Jā" ar Rimantu Ziedoni" stāsta tēlnieks Ojārs Feldbergs.

Sveiks, Ojār! Paldies, ka uzņemat mūs savā muižā, īpašumā.

Man tagad rodas jautājums – kā jūs uzrunāt? Mākslinieks, muižnieks, tēlnieks, barons?

Es joprojām esmu tēlnieks, tēlnieki ietilpst mākslinieku kategorijā. Vēl var teikt, ka esmu dārznieks, es stādu akmeņus.

Kāda ir raža?

To ir grūti tagad pateikt, jo tie ir ilggadīgie stādījumi. Raža ir atkarīga no katra stādītāja ieinteresētības, domas, koncepcijas - būtībā akmens stādīšana ir eksperiments. Tas rezultāts jau īsti nav paredzams, to jutīs tikai pēc gadiem.

Jebkurš īpašums prasa saimniekošanu, īpaši jau vesela muiža. Vai jūs varat sabalansēt tēlnieka darbu ar ikdienišķu saimniekošanu? Es nezinu, jumts tek, kaut kas sabrūk, koks nogāžas.

Tādas lietas notiek. Vajadzēja paiet trīsdesmit gadiem, kopš muižas kungu māja ir sakārtota tādā stāvoklī, kāda tā ir. Bet runājot par muižu, mēs parasti domājam ēku, bet muiža bija sociāli ekonomiska vienība. Tā sastāvēja gan no kungu mājas, gan kalpu mājas, kūtīm, laidariem, pirtīm, klētīm, pagrabiem. Un arī ar zemi, kuru vajadzēja uzturēt.

Laiki tā iegrozījās, ka tas viss sabruka. Pēc tās muižas nāca kolhozs. Tie kolhozi sabrucināja muižas. Pēc tam nāca laiki, kuros mēs tagad dzīvojam. Muižām pavērās atkal jaunas iespējas. Lielākā daļa gan ir sabrukušas. Man gadījās tā, ka es meklēju vietu, kur turpināt dzīvot. Atradu šo muižu un sāku te "spēlēties".

Jā, to es taisni gribēju jautāt, kamdēļ pieņēmāt lēmumu - diezgan radikālu lēmumu - sākt saimniekot muižā?

Man nebija citu iespēju, jo pēc Mākslas akadēmijas beigšanas es uzbūvēju sev darbnīcu Mārupītes krastā. Tad Latvija atguva neatkarību un tās zemes gar Mārupītes krastu saņēma atpakaļ mantinieki.

Tās vietas, kur bija iecerēta gan mana, gan citu mākslinieku darbnīcas, gan mākslinieku parks – šīs ieceres sabruka. Pilsētu arī tas tajā laikā neinteresēja. Man vajadzēja meklēt Latvijā kādu vietu, kur kalt savus darbus un aicināt arī citus māksliniekus.

4

Un veidot mākslas parku. Tā es devos uz sava tēva dzimto pusi Sabili. Te bērnībā braucu no Rīgas, ganīdams lopus. Nu, man bija palikuši no bērnības un jaunības ļoti spilgti iespaidi.

Es pirms Mākslas akadēmijas biju pabeidzis Rīgā celtniecības tehnikumu, biju iemācījies mūrēt, betonēt, apmest. Es sapratu, kas ir ēka, ko ar to vajadzētu darīt.

Kāpēc pārlecāt uz Mākslas akadēmiju?

Tā arī ir nejaušība. Vispār visa mana dzīve sastāv no vienām nejaušībām. Bija tā, ka armijā izdevās dienēt Rīgā. Man tur bija draugi un paziņas jau pirms dienesta laikiem, kuri bija jau saskarē ar mākslu, un viņi mani rosināja turpināt šo virzienu. Es gan biju beidzis celtniecības tehnikumu, es sapņoju par arhitektūru. Un es devos uz sagatavošanās kursiem, vēl būdams armijā.

Armijā mācījos lēkt pāri žogiem, iet ierindā, vienlaicīgi gāju uz Mākslas akadēmiju mācīties zīmēt un lipināt no māla modeļus.

4

Un viens tēlnieks, Harijs Sprincis, tas man ieteica pamēģināt nolikt eksāmenus. Es tos eksāmenus noliku, tā nu man nekas cits neatlika, kā turpināt mācīties Mākslas akadēmijā.

Mākslas akadēmijā jau cilvēki pat pa piecām sešām reizēm stājās.

Nu, man laimējās.

Es tagad iedomājos - jūs ierodaties no Rīgas, jaunā vietā, vai atceraties to pirmo dienu? Es, nezinu, ielīdāt vienā istabiņā, kur netecēja lietus uz galvas? Kāds bija process, ar ko bija jāsāk?

Vispirms es meklēju ainavu, dabu, kurā varētu dzīvot un strādāt. Es te tiku atvests apskatīt šo vietu. Te bija gravas, lauki, bet tas viss bija aizaudzis. Dadži, nātres, krūmi. Bet tajā gadā, tas bija 1991. gads, es pabiju Japānā. Tur stāv manas skulptūras 2000 metru augstumā virs jūras līmeņa ārkārtīgi brīnišķīgā skulptūru parkā. Un es redzēju arī citus parkus. Tāda bija mana vīzija. Es turpināju to Pedvālē, ko man neizdevās Rīgā.

Šeit gan bija ne tikai ainava, bet arī drupas, ēkas bez logiem, durvīm, ar cauriem jumtiem, telpas izdemolētas. Nu, man likās, viss būs, arī brīvās Latvijas mecenāti. Gan jau kaut kā tikšu galā.

Bet esat jau arī ticis galā.

Tam vajadzēja 30 gadus.

Var teikt, ka tas sākās no nulles.

Jāsaka, tas sākās ne no kā.

Kad atbraucu, iemitinājos istabās bez logiem, gulēju uz matračiem. Elektrības nebija, sveču gaisma, gatavoju ēdienu uz ugunskura. Bet pamazām viss uzradās, varēja sākt strādāt.

4

Un jūs šeit tā arī pastāvīgi dzīvojāt un nekādas Rīgas vairs nebija?

Jā. Es izveidoju savu koncepciju šai vietai. Dabas ainava, lauksaimniecības ainava, kultūrvēsturiskais mantojums un mākslas integrācija vienotā vidē.

Vispirms es sarīkoju tādu daudzpusīgu plenēru, uzaicinot dažādu profesiju cilvēkus, ģeogrāfus, ģeologus, arhitektus, juristus, jo man vajadzēja zināt šo vidi, kas ir apakšā gan zem materiālās, gan vēsturiskās zemes, lai uz tā pamata veidotu arī nākotni.

Un izpētot šo vidi un arī vēsturi, es atklāju, ka kādos 1830. gados Pedvāles zemnieks no "Čakstes" mājām, kuras ir tepat blakus, dabūja uzvārdu Feldbergs. Tā es nejauši uzgāju vietu, kur mani senči ir bijuši dzimtcilvēki.

Jums tātad ir te patiesas saknes.

Tā ir, jā.

Jūs sakāt, te ir ieguldīti 30 gadi. Kas ir tas lielākais prieks par to, ko izdevies panākt. Vai ir tikts pāri tam smaguma punktam?

Nekas jau vēl nav panākts, viss ir procesā. Ir arī tā, ka ir iekopta ideja, ir uztaisīti mākslas darbi, gan mani, gan citu mākslinieku, tie visi ir izstādīti parkā. Cilvēki brauc un skatās, notiek mākslas procesi. Saeima ir pieņēmusi Pedvāles mākslas likumu, es ceru, ka tas palīdzēs mums attīstīties. Man jādomā par to, kas būs tad, kad es vairs nebūšu.

Mēs šeit iebraucām un noskatījāmies - viss notiek, vīri strādā, iet putekļi pa gaisu, viss tiek darīts, process turpinās. Kas būs nākamais?

Man ir iecerēti vairāki darbi, kurus es veidoju jau vairākus gadus. Gribu izkalt akmeņus, kuros redzami Latvijas ainavas elementi - bērzu birzs, ozols, rieti, ezers, upe. Es tā ceru, ka gads, divi - un es tos pabeigšu. To es biju iecerējis jau uz Latvijas simtgadi.

Vai es pareizi saprotu, ka šis ir varbūt vienīgais Baltijā mākslas parks, kurš izkopj t.s. "art in nature" virzienu? Palabojiet, ja es tai formulējumā kļūdos.

Ir tā, ka ļoti interesē daba, ainava, procesi dabā un iespēja izstādīt dabā, ainavā savus un citu mākslinieku darbus. Te mākslas darbi izskatās savādāk, ir citādāk uztverami. Brīvā dabā ir cita telpiskā situācija, savādākas gaismas. Un tas viss tā ļoti iedvesmo, vedina uz dažādām pārdomām un radošumu. Gan mani pašu kā mākslinieku, gan skatītāju.

Dabā izstādīti mākslinieka darbi uztveras tā kā demokrātiskāk.

4

Ir tā, ka mākslas muzeju vai galeriju sliekšņi cilvēkus, kuri nav tik zinoši mākslā vai mākslas vēsturē, tie atbaida. Savukārt, staigājot dabā pa pļavām, pa takām, cilvēkiem šī vide ir saprotamāka, uztveramāka, viņi zina, kas ir koki, Saule, lietus, krūmi, Mēness. Un tas, kas tur ir pa vidu, - tie ir mākslas darbi.

Arī asociatīvs piegājiens - par akmens kartupeļu stādīšanu. Vai varat minēt interesantākos, būtiskākos akmeņus, kurus esat iestādījis?

Vispirms man mazliet vajag palabot. Tie nav kartupeļi, tās ir akmeņu sēklas.

Nu, man nostrādāja asociācijas.

Es saprotu, tas ir kaut kā neierasti. Jā, pirmos akmeņus es sāku stādīt vagās. Bet vagas bija grūti kopt, akmeņi aizauga ar nezālēm, tos vajadzēja miglot, apkarot Kolorādo vaboles. Tad es sāku tos stādīt kādos laukos.

Sākumā man bija reāls kartupeļu lauks, burkāni, kāposti, bietes. Bet tas viss bija vairāk kā ainavas elements. Bija arī zirgi, govis, cūkas, bet arī kā ainavas elementi.

Bet tad man ar tiem kartupeļiem tāds kā slinkums uznāca, lētāk bija veikalos nopirkt. Es nolēmu, ka sākšu stādīt akmeņus.

4

Akmeņu sēklas ir dažādas - ir jūrakmeņi, ceļakmeņi, pļavakmeņi, mežakmeņi, dažādi akmeņi. Un tur ir koncepcija - tam akmenim jānodod vēstījums, vēlējums. Viņš jāaizrok ciet, tur jāuztaisa rituāls ugunskurs, Pedvāles svētavota ūdens jāuzlej. Tad ar uguns un ūdens garaiņiem tas vēstījums paceļas debesīs. Savienojas četri pasaules pirmelementi - zeme, uguns, ūdens, gaiss.

Vienā brīdī es nodomāju, ka vajag arī citās zemēs stādīt akmeņus. Ir dažādas augsnes, ir materiālā augsne, uz kuras mēs dzīvojam, bet vēl ir citas - vēsturiskā, kultūras, mentālā, bet tās ir netveramas. Tad es sapratu, ka pasaulē ir daudz tādu vietu, kurās es gribētu iestādīt akmeņus ar vēstījumiem. Un mani interesē kultūras vietas. Es iestādīju akmeni Venēcijas kanālā, Kostarikas vulkāna krāterī, Ēģiptē Nīlā, tad Argentīnā vienas senas pilsētas drupās, Taizemē budistu templī. Un tie akmeņi tur visur turpina augt, briest.

FOTO: Kristers Hartmanis/TVNET

Šeit tradicionāli ir lieli mākslinieku saieti notikuši. Gan jau šis dīvainais laiks beigsies. Vai jums atkal ir padomā kāds starptautisks plenērs, vai jau atkal kaut ko briedējat?

Visu laiku tiek domāts par to. Bet gan mūsu, gan citās zemēs noteikumi, tie pašlaik atbaida māksliniekus. Vispār šajā muižā ir izveidota starptautiska mākslinieku rezidence, mākslinieki tiek aicināti te braukt, dzīvot un strādāt. Ja vasara bija diezgan aizpildīta dažādiem pasākumiem, tad tagad rudenī ir atkal patukšs. Es gaidu, kad tie kovida viļņi mazliet norimsies.

Jā, nu to visi gaida tagad.

Vai ir gaidāma kāda jūsu izstāde ārpus Pedvāles, kādu darbu atklāšana?

Godīgi sakot, briest, bet laikam vēl ir par agru stāstīt. Tas viss ir process, un ir bailes, ka pēkšņi tas viss nobrūk.

Liels paldies jums par sarunu, paldies, ka mūs uzņēmāt.

Bet būs, būs. Paldies par interesi.

Mēs atļausimies tagad pastaigāt gar jūsu darbiem.

Labi, labi.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!