Latvijas vīriešu basketbola izlase ir aizvadījusi pirmo ciklu, 2023. gada Pasaules kausa kvalifikācijā, izcīnot uzvaru pār Slovākiju un piekāpjoties Serbijai. Laiks novērtēt Latvijas basketbola izlases iespēto pirmajā "īstajā" sabraukumā pie Lukas Banki.

Nesen apritēja gads, kopš Latvijas Ministru prezidents Krišjānis Kariņš nāca klajā ar spārnoto frāzi: "Draugi, nav labi!"

Noskatoties Latvijas basketbola izlases pirmos divus 2023. gada Pasaules kausa kvalifikācijas mačus, lai kā arī to negribētos, neviļus uz mēles nāk premjerministra slavenā frāze.

Protams, viss pasaulē, neskatoties uz to, ka ārā ir rudens, nav tikai pelēkās krāsās. Turpinājumā tad apskatīsim galvenos plusus un mīnusus, ko varējām atzīmēt pēc Latvijas izlases pirmajiem nozīmīgajiem mačiem.

Īpatnējas trenera rotācijas

Banki Latvijas basketbola izlasi vadīja jau pirmskvalifikācijas ciklā, tomēr šīs spēles, atskaitot pāris nelielas aizķeršanās, bija vērtējamas kā pārbaudes mači. Šie mači bija pirmais Banki īstais pārbaudījums.

Pirmais lielais jautājums radās, kad no sastāva tika izņemts Mārtiņš Meiers, bet par to mazliet vēlāk. Pirms turnīra šķita, ka sākumsastāva centra loma pavisam noteikti tiks atvēlēta Anžejam Pasečņikam. Tobrīd Klāva Čavara došanās sākumsastāvā šķita maz ticama, kaut arī 25 gadus vecais centrs lielu trenera uzticību bija izkarojis pirmskvalifikācijā.

Luka Banki

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Banki gan bija citās domās. Čavars abos mačos laukumā pavadīja vismaz 23 minūtes, kamēr Pasečņika rādītāji minūšu ailītē nesasniedza divciparu skaitli. Šoreiz nav mērķis nopelt Čavaru, bet gan vairāk trenera, iespējams, pārāk lielo uzticību centra spēlētājam.

Mačā pret Serbiju varētu piekrist, ka Pasečņikam spēle pret serbu allaž iespaidīgo garo galu nevedās. Savukārt spēlē pret Slovākiju bijušais NBA centrs maču sāka daudzsološi, bet jau drīz atradās uz soliņa. Arī otrajā puslaikā Pasečņiks trīs minūšu laikā veiksmīgas epizodes paspēja savīt kopā ar ne pārāk spožiem mirkļiem.

Neskatoties uz to, ka Anžejs reāli bija vienīgais garā gala basketbolists, ar kuru spēles veidotājiem "pick'n'roll" sadarbība kaut cik izdevās, centra spēlētājs brīdī, kad trešajā ceturtdaļā bija nospēlētas divas minūtes un 54 sekundes, devās uz soliņu un varēja uzvilkt virskreklu...

5

Čavaram šajās spēlēs bija arī dažas veiksmīgas epizodes uzbrukumā, bet tomēr viņa galvenā vizītkarte nav spēle šajā laukuma galā. Līdzīgi ir arī ar Arti Ati, kurš ir lielisks aizsargs, bet arī viņš nav pats spilgtākais uzbrukuma spēlētājs. Tad rodas jautājums, kāpēc šie abi vīri laukumā kopā pavadīja apaļu puslaiku jeb 20 minūtes? 

Mačā pret Serbiju pretinieki bez sirdsapziņas pārmetumiem aizsardzībā pret Lomažu palīgā sūtīja otro aizsargu, atstājot brīvu Ati. Vai arī situācijās, kad latviešu saspēles vadītājs "pick'n'roll" sadarbību mēģināja veidot ar Čavaru, "augšā" palika gan saspēles vadītāja, gan centra sedzējs.

Protams, Lomažs bija "karsts", pat ļoti, bet šāda pretinieku rīcība parādīja galvenokārt to, ka viņi Čavara un Ates spējas uzbrukumā pietiekami nerespektē.

Artis Ate

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Vēlreiz atgādinu, ka nevēlos noniecināt konkrētos basketbolistus, bet fakts, ka viņi tik ilgu laiku laukumā pavadīja kopā, pavisam noteikti neuzlaboja Latvijas izlases uzbrukumu.

"Lūdzu, piedod, Mārtiņ!"

Šiem vajadzētu būt Banki pirmajiem vārdiem nākamajā sarunā ar izlases ilggadējo vērtību Mārtiņu Meieru, jo neilgi pirms galvenajiem mačiem izlases galvenais treneris paziņoja, ka pieredzes bagātais centra spēlētājs komandai nepalīdzēs.

Pēcāk pats Meiers savā "Instagram" kontā atklāja, ka nav iekļuvis sastāvā. Četriem treneriem pirms Banki Meiers allaž bija vajadzīgs, bet itāļu speciālistu pieredzes bagātais centrs šoreiz neinteresēja.

Ja latvieši bez Meiera būtu tikuši galā "pīpējot", tad šo kritiku Banki virzienā arī varētu noklusēt. Bet basketbolists ar 33. numuru arī šoreiz mūsējiem bija vajadzīgs.

Skatoties uzbrukumu mačā pret Slovākiju (par to atkal vēlāk), bija acīm redzams, ka latviešiem trūka opcijas soda laukumā vai "pick'n'roll" sadarbībās. Protams, Mārtiņš viens nedominētu soda laukumā pret allaž prominento Serbijas garo galu. Tomēr viņa klātbūtne uzbrukumā radītu vēl vienu problēmu, par ko padomāt pretinieku trenerim. 

Mačā pret Serbiju latviešus izglāba lieliskā precizitāte tālmetienos (47,1%); ja tā būtu bijusi līdzīga tam, ko mūsu puiši iespēja mačā pret Slovākiju (36,8%), rezultāts būtu bijis neglīts, jo citu opciju nebija. Kā labpatīk teikt amerikāņiem: "Dzīvo ar trīspunktnieku un mirsti ar to."

Savu groza apakšu latvieši bija spējīgi noturēt arī bez Meiera klātbūtnes, tomēr tieši Mārtiņa spēju uzbrukumā šoreiz pietrūka visvairāk.

Lomažs un Zoriks ar katru sabraukumu kļūst arvien labāki

Būtībā šeit vairāk nav ko piebilst. Šis cikls parādīja, ka tieši šie abi basketbolisti būs Latvijas vilcējspēki tuvākā un tālākā nākotnē. Patiesībā viņi tādi ir jau šobrīd. Labu un līdera cienīgu ciklu aizvadīja arī "vecās gvardes" pārstāvis (šis termins, pavisam godīgi, jaunākam nelika sajusties arī pašam) Dairis Bertāns, bet šoreiz vairāk fokuss tieši uz Lomažu un Zoriku.

Lomaža sniegums šajos mačos plašākus komentārus neprasa. Kad 25 gadus vecajam aizsargam "krīt", tad viņš komandas uzbrukumu var turēt uz saviem pleciem. Tomēr paslavēt var arī viņa pacietību nesasteigt metienus, neskatoties uz "karsto" roku. Vēl Eiropas čempionāta kvalifikācijā Lomažam varēja pārmest par metienu izvēli, bet šoreiz tikpat kā nebija pamata to darīt.

Līdzīgs ir arī Zorika stāsts. "VEF Rīga" uzbrucējs šajā sabraukumā demonstrēja izaugsmi tieši spēles veidotāja lomā. Eiropas čempionāta kvalifikācijas ciklos jaunais saspēles vadītājs no ilggadējā izlases kapteiņa Jāņa Blūma izpelnījās kritiku par "zilajiem trīnīšiem", bet šajā sabraukumā Zoriks tik tiešām demonstrēja spēju pieņemt nesasteigtus un nesavtīgus lēmumus.

Tas atspoguļojās arī statistikā - sešas rezultatīvas piespēles pret slovākiem, bet piecas pret Serbiju. Abās spēlēs tieši viņš bija latviešu līderis šajā statistikas rādītājā.

Jācer, ka Banki asistents Jānis Gailītis "vefiņā" turpinās attīstīt Zorika iemaņas saspēles veidošanā, jo tieši nosvērts un prātīgs saspēles vadītājs mums būs vajadzīgs arī nākotnē. Zorikam ir visas iespējas par tādu kļūt.

Zoriks ar Lomažu kvalifikācijas sabraukumos līderi būs līdz brīdim, kad viņus "nozags", kāds Eirolīgas klubs, jo tad Latvijas Basketbola savienībai (LBS) viņus piesaistīt izlasei būs daudz sarežģītāk.

Kristers Zoriks

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Uzbrukums un aizsardzība

Sāksim ar uzbrukumu. "Pick'n'roll" sadarbības kūtrā izmantošana bažas radīja jau pirmajos pirmskvalifikācijas mačos, tomēr Banki šo vienkāršāko un, iespējams, arī efektīvāko kombināciju iespēlēja noslēdzošajās pirmskvalifikācijas spēlēs.

Arī šoreiz latvieši ar šo kombināciju neaizrāvās, kā jau minēts, šeit pietrūka Meiera. Jo sevišķi maz "pick'n'roll" tika izmantots spēlē pret Serbiju. Tomēr šajā spēlē spēlētāji savā starpā sabloķējās arī bez bumbas, un laukumā kustējās ne tikai bumba, bet arī spēlētāji. 16 trejačus pret serbiem, "slinki" metot pāri rokām, nevarēs iemest, mūsējie visai bieži atrada labus tālmetienus.

To gan nevar teikt par spēli pret Slovākiju, kurā uzbrukums no visai kustīga komandas veikuma kļuva par statisku bumbošanu. Bumba saspēles vadītāja rokās, garais spēlētājs liek bloku un pārējie stāv. Varbūt mūsu puiši domāja, ka slovākus varēs apspēlēt ar individuālo meistarību? Galu galā uz to arī nācās paļauties, jo šajā mačā par uzvaru lielā mērā varam pateikties Lomaža individuālai meistarībai. 

Latvijas izlasē bieži nav gadījies redzēt, ka spēlētājs mača galotnē paņem bumbu un komandai pasaka: "Mēs šai mačā nezaudēsim." Tieši to spēlē pret Slovākiju izdarīja Lomažs.

Savā laukuma galā mūsu basketbolistiem spēle nepadevās mačā pret Serbiju. Basketbolisti mainījās teju pie katra bloka, kas noveda pie situācijām, kad mazais spēlētājs paliek pret garo un otrādi. Tad palīgā spiests bija steigties otrais aizsargs, bet Serbijai ar tāda līmeņa saspēles vadītāju kā Milošs Teodosičs šādu aizsardzību saraustīt nebija pārlieku sarežģīti, kas atspoguļojās arī rezultātā.

Spēlē pret Slovākiju mūsu puiši savā laukuma galā demonstrēja jau daudz atzīstamāku sniegumu, cīnoties garām blokiem un ar veiksmīgām rotācijām spējot izsekot līdzi bumbas kustībai.

Latvijas izlases basketbolisti

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Kopumā jāsecina, ka Latvijas izlases sniegumam vēl ir kur augt. Bažas rada februārī gaidāmie mači pret Beļģiju. Ņemot vērā, ka kvalifikācijas otrajā logā latvieši abas spēles aizvadīs tieši pret beļģiem, liela nozīme būs arī treneru spējai pēc pirmā mača gūt  pareizos secinājumus. Galu galā beļģiem izdevās apspēlēt serbus...

Situācija, protams, nav bezcerīga. Ne tuvu tam, bet priecāties par redzēto tā īsti tomēr arī nevaram.