Dekāns: Krievija vēlas, lai to ņemtu vērā un no tās baidītos

Vladimirs Putins.

FOTO: AP/Scanpix

Krievija vēlas, lai to cienītu, ņemtu vērā un no tās baidītos, šādu viedokli norāda Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds.

Saistībā ar notiekošo Ukrainā, Krievijai veidotos nozīmīgi riski, ja tā izraisītu plaša mēroga karadarbību, uzskata Sprūds.

Šonedēļ Rīgā notika NATO ārlietu ministru sanāksme, kurā sabiedrotie pauda stingru atbalstu Ukrainas suverenitātei un teritoriālajai integritātei, brīdinot Krieviju, ka agresijas gadījumā tai būs jāmaksā augsta cena un jārēķinās gan ar politiskām, gan ar ekonomiskām sekām.

Jautāts, kādas varētu būt Krievijas atbildes reakcijas uz paziņojumiem NATO ārlietu ministru sanāksmē, profesors norādīja, ka atbildes reakcijas un aktivitātes ir novērojamas pastāvīgi, izvietojot plašus spēkus Ukrainas tuvumā un tieši draudot ar agresiju. Sprūds skaidroja, ka NATO ministru paustais atbalsts un Ukrainas tuvināšanās Eiroatlantiskajai kopienai acīmredzami ilgtermiņā Krievijai rada izaicinājumus, jo tās stratēģija ir paturēt Ukrainu nenoteiktā stāvokli, lai tā varētu saglabāt savas ietekmes sfēru.

Profesors vērsa uzmanību, ka paralēli NATO ārlietu ministru sanāksmei Krievijas prezidents Vladimirs Putins nāca klajā ar neizpildāmiem nosacījumiem - viņš vēlas, lai alianse paziņotu, ka Ukraina nebūs NATO dalībvalsts un Ukrainā nedrīkst izvietot ieroču sistēmas, ko varētu uztvert kā pret Krieviju vērstas.

"Protams, reakcijas no Krievijas puses būs un tuvākajā laikā spriedze nemazināsies. NATO valstīm ir jāreaģē uz Ukrainā notiekošo un jābrīdina, kas var notikt agresijas gadījumā.

20

Būtiski, ka NATO izteica gan stingru atbalstu, gan iedarbināja krīzes vadības mehānismu. Tas nozīmē, ka alianse iedarbina gatavības stāvokli situācijas eskalācijas gadījumā, lai pārietu uz nākamo darbības un reaģēšanas posmu," skaidroja RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns.

Sprūds uzsvēra, - tā kā Ukraina nav NATO dalībvalsts, NATO nevarēs sniegt tiešu militāru atbalstu militāra konflikta gadījumā, tomēr tā var atbalstīt Ukrainu ar bruņojumu, informāciju un diplomātiski. Sprūds aicināja ņemt vērā, ka tādā situācijā ir arī savi ierobežojumi - visticamāk, ja konflikts attīstīsies, var arī nebūt politiskās vienprātības, kā atbalstīt Ukrainu militārajā jomā. Savukārt, skatoties uz Krievijas aktivitātēm, ir skaidrs, ka tā nekautrējas no spēka izmantošanas un tas zināmā mērā ir spiediena instruments gan attiecībā uz Ukrainu, gan ietekmē mijiedarbību ar NATO.

Runājot par to, kāpēc NATO iespējamo paplašināšanos Krievija uzskata par apdraudējumu, profesors norādīja, ka tam ir stratēģiskās, vēsturiskās un politiskās šķautnes. Krievija vienmēr jūtīgi ir uztvērusi NATO atrašanos pie tās robežām, īpaši bijušā PSRS teritorijā.

"Krievijai ģeogrāfija ir liktenis un vēsturiskā atmiņa spēlē savu lomu un to nevar pilnībā ignorēt. NATO veidota kā kolektīvās aizsardzības alianse, kas primāri veidota, lai atturētu ārējo agresiju.

20

Un Krievijai būtu jāuzdod sev jautājums, kāpēc kaimiņos esošās valstis cenšas pēc iespējas ātrāk integrēties Eiroatlantiskajā kopienā," sacīja Sprūds.

Viņš norādīja, ka 2013. gadā tikai 20% Ukrainas sabiedrības atbalstīja valsts iestāšanos NATO, patlaban to atbalsta vairāk nekā puse. Tāda pati situācija bija Baltijas valstīs, Ukrainā, Gruzijā Moldovā- valstis, kas robežojas ar Krieviju, vai ir saskārušās ar tās agresiju dara visu, lai nodrošinātu savu drošību un neatkarību. Krievijai pati ar savu rīcību ir novedusi pie tā, ka kaimiņvalstis cenšas darīt visu iespējamo, lai potenciāli sevi nodrošinātu pret Krievijas agresiju. Sprūds atzīmēja, ka visas tās valstis, kas ir sākuši Eiroatlantisko virzību, sadūrušās ar teritoriālām problēmām.

RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns sacīja, ja mēs skatāmies uz Austrumu partnerības valstīm, ir tikai viena valsts, kurai nav teritoriālās problēmas ar Krieviju un tā ir Baltkrievija. Visām pārējām Krievija ir radījusi teritoriālas problēmas. Tāpēc ir skaidrs, kas šīs valstis cenšas tuvināties Transatlantiskajai aliansei, lai nodrošinātu savu drošību un integritāti.

"Turklāt Krievijas prezidenta gadījumā acīmredzami Putina doktrīna ir tāda, ka ārējais konflikts ir izdevīgs, jo tas padara viņu par kara laika valsts vadītāju.

20

Acīmredzams ir uzstādījums, ka kara vai konflikta laikā līderus nemaina. Tas Putinam ļauj pasniegt ārējo vidi kā iekšpolitiskās centralizācijas nepieciešamības faktoru un palikt pie varas," teica profesors.

NATO ārlietu ministru sanāksmē alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs aicināja Krieviju atjaunot dialogu ar NATO. Runājot par to, kāda ir iespēja, ka abas puses sēdīsies pie sarunu galda, Sprūds norādīja, ka pagātnē bijuši vairākas epizodes, ka starp aliansi un Krieviju bijuši arī atkušņa un pat zināmi ārpolitiskā medus mēneša periodi, piemēram, tad, kad Putins kļuva par Krievijas prezidentu.

"Mēs redzējām, ka notika pat zināmi attiecību meklējumi pēc Krievijas agresijas Ukrainā. Kamēr lielvalstu starpā nav dziļš konflikts vai tieša sadursme, tās agri vai vēlu sāks sarunāties.

20

Piemēram, ceturtdien Stokholmā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs tikās ar ASV valsts sekretāru Entoniju Blinkenu. Mijiedarbība notiek, bet, protams, ja būs eskalācija, Krievija nevarēs izvairīties no sankcijām un tālākas attiecību iesaldēšanas," sacīja Sprūds.

Profesors norādīja, ka sarunām iespējams turpinājums, jo plašākā kontekstā neviena puse nebūtu ieguvēja no tiešas konfrontācijas. Krievija nav ieinteresēta ne plaša mēroga kara darbībā Ukrainā, ne arī pilna mēroga sankcijās. Vienlaikus Krievijas prezidents ir iedzinis sevi neizpildāmu prasību slazdos un tas nozīmē, ka eskalācijas iespējamība joprojām saglabājas augsta.

Aktuālākās ziņas