"Upura cīņa" ⟩ "Ja tu nebeigsi raudāt, es tevi nogalināšu!" Ingai neviens nepalīdzēja, kad viņu bērnībā izvaroja. Divreiz

"Diemžēl es nevaru strādāt, bērnībā piedzīvoto traumu dēļ un tādēļ, ka man netika sniegta nekāda veida psiholoģiskā palīdzība, man izveidojās hroniskā depresija, kas pārgāja arī fiziski [fibromialģijā — red. piezīme], līdz ar to es nekad mūžā vairs nevarēšu strādāt," stāsta Inga.

"Tāpēc es gribēju šeit ierasties, lai pastāstītu cilvēkiem, ka to nedrīkst slēpt, par to ir jārunā ļoti atklāti.

Jārunā ir ne tikai cietušajiem, bet arī ģimenēm un draugiem, kā viņi to redz no malas un kā tas ietekmē arī viņus, jo seksuālās vardarbības trauma ir ļoti liela, tāpēc es domāju, ka par to ir jārunā visiem! Līdz šim es esmu ievērojusi, ka Latvijā un ne tikai cilvēki ļoti cenšas to ignorēt, izliekoties, ka tas nenotiek. (..) Un par to visi klusē, kas ir pats briesmīgākais, jo cilvēki cieš. Cieš, cieš! Gan tas upuris, gan visi pārējie, kas ir viņam apkārt."

Ingai ir 39 gadi, viņa kopš 2008. gada vairs nedzīvo Latvijā. Par noziegumiem, ko Inga uz savas ādas piedzīvoja bērnībā, viņa atklāti sāka runāt vien 30 gadu vecumā, kad viņas pašas meita bija sasniegusi vecumu, kad Inga pirmoreiz cieta no savas vecākās māsas drauga.

"Atceros visu — tikai ne seju"

Sieviete atzīst, ka jau no agras bērnības viņai nav pievērsta pietiekama uzmanība — bieži bijusi viena pati, arī naktīs. Arī tajā naktī, kad viņas vecākās māsas draugs ieradās ciemos, mazā Inga mājās bijusi pilnīgi viena.

Sakarā ar to, ka māsa bieži vien Ingu bija ņēmusi līdzi uz draugu saiešanām, viņa pie durvīm stāvošajam puisim droši vēra vaļā tās. "Es teicu, ka māsas nav mājās, un vēru durvis ciet, bet viņš ielika savu kāju durvju ailā un ielauzās. Tā kā man bija tikai deviņi gadi, es īsti neko nevarēju izdarīt..."

Sieviete 30 gadus vēlāk atceras katru sīkāko detaļu par tās nakts notikumiem - gan spermas smaku, gan to, ka viņa aiz bailēm apčurājusies. Puisis bijis jauns, kalsns - ap 20 gadiem -, ar tolaik stilīgo matu griezumu "maletu" un šķidrām ūsiņām.

"Es tagad, par to runājot, visu atceros kā filmā, bet es neatceros viņa seju. Neatceros un viss," stāsta Inga.

"Kad mamma atnāca, viņa tikai pamanīja, ka radio aparāts ir nozagts, tad es viņai pateicu, ka, visticamāk, māsas paziņa to izdarīja, bet es viņai nepateicu, ko viņš vēl darīja, jo es zināju, ka mani vainos... Es zināju, ka man neticēs un es būšu pie tā vainīga. Es baidījos teikt, tāpēc es to turēju sevī," atceras Inga, kura arī no savas mammas cietusi kā fizisku, tā emocionālu vardarbību.

Pēc šā gadījuma Inga sākusi čurāt gultā un arī skolā uzvedība strauji pasliktinājusies. Viņa vēl aizvien nespēj noticēt, ka neviens no pieaugušajiem nepievērsa uzmanību, kāpēc meitene tik strauji izmainījusies: "Pilnībā neviens neiedomājās mani aizvest pie psihoterapeita!"

"Mana dvēsele aizlidoja, un es paliku kā čaula"

Inga kļuva par problēmu bērnu. Uzvedības problēmas meitenei saasinājās aptuveni 12 gadu vecumā. Kad mazajai Ingai bija 13 gadi, mamma pēc skandāla ar meitu viņu izmeta no mājas.

"Es gāju pie māsas pa Tallinas ielu Rīgā. Pie veikala stāvēja kāds vīrietis, kuram es paprasīju cigareti. Jā, es jau sāku smēķēt no 13 gadiem. Viņš man iedeva cigareti, atvadījos un gāju tālāk," atceras Inga.

Tas pats vīrietis panāca meiteni, sānā iespieda nazi un piedraudēja, ka viņai jānāk viņam līdzi. "Viņš mani aizveda uz savu dzīvokli Krāsotāju ielā. Tur bija viņa māsa, es viņu lūdzos un raudāju, lai laiž mani ārā, viņa vienkārši aizgāja uz istabu un aizvēra aiz sevis durvis. Sanāk, ka viņa visu nakti klausījās, ko viņas brālis ar mani darīja..."

Meitene ar asarām acīs apsēdusies uz dīvāna virtuvē, un vīrietis, draudot ar nazi, Ingai teicis: "Ja tu nebeigsi raudāt, es tevi nogalināšu!"

"Tanī brīdī mani pārņēma tāda bezpalīdzība, es vienkārši sastingu un vairs nejutu itin neko. Man bija tāda sajūta, ka mana dvēsele nomira..." Inga izplūst asarās. "Mana dvēsele aizlidoja, un es paliku kā čaula."

Par to, kā Inga izbēga no dzīvokļa un centās meklēt palīdzību, bet beigās viņas pašas māsa viņu noturēja par mazgadīgu prostitūtu, par likumsargu, no kura sieviete vēl aizvien gaida zvanu par viņas lietas izmeklēšanu, un to, ka tikai laimīgas sagadīšanās dēļ Ingai neizdevās pašnāvība, ko viņa bija mēģinājusi vairākas reizes, skaties video intervijā, kurā Inga pavisam atklāti stāsta savas dzīves sāpīgākās atmiņas.

Portāls "Apollo.lv" turpina projektu "Upura cīņa", kas dod balsi tiem, kuri ir pieredzējuši seksuālu vardarbību savas dzīves laikā. Sarunās ar cietušajiem un speciālistiem tiek izgaismotas problēmas un lauztas stigmas, kas valda par un ap šo vēl aizvien neērto tematu - seksuālā vardarbība.

KO DARĪT, JA ESI CIETIS NO SEKSUĀLAS VARDARBĪBAS?

Kauns, atmiņas uzplaiksnījumi, trauksme, "netīrības" un vainas sajūta ir normālas izjūtas šajā situācijā. Šādu stāvokli ir iespējams mazināt ar speciālistu (psihologa, psihoterapeita, psihiatra) palīdzību.

VĒRSIES POLICIJĀ UN PIE ĀRSTA

Pēc iespējas ātrāk nepieciešams vērsties policijā un/vai pie ārsta. Lūdz, lai ārstniecības persona pēc iespējas sīkāk dokumentē vardarbības radītās sekas. Apskates rezultātiem ir juridisks spēks, un tiesu medicīnas eksperts var izmantot tos ekspertīzes veikšanai.

VĒRSTIES POLICIJĀ VAR ARĪ VĒLĀK

Ja pagaidām neesi gatavs vērsties policijā, to var darīt arī vēlāk. Atkarībā no nodarījuma smaguma ir noteikts noilgums - termiņš, cik ilgā laikā pēc nodarījuma izdarīšanas varmāku var saukt pie kriminālatbildības.

Seksuāla rakstura nodarījuma noilgums var būt no 5 līdz 20 gadiem vai pat ilgāk. Ja par noziegumu tiek ierosināta lieta policijā, tad tev ir tiesības uz kompensāciju kā nozieguma upurim. Valsts kompensācija tiek izmaksāta neatkarīgi no tiesas procesa iznākuma.

NEBAIDIES MEKLĒT PALĪDZĪBU

Apsver domu meklēt psiholoģisko palīdzību. Seksuālā vardarbība rada nopietnas sekas psihei, ar ko ir ļoti grūti tikt galā pašam.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Upura cīņa" saturu atbild TVNET grupa.