Kāpēc ik pēc 25 minūtēm Indijā mirst mājsaimniece? (5)

2020. gadā Indijā tika reģistrēti 153 052 pašnāvību gadījumi, no kuriem mājsaimnieces veidoja 14,6%. Pagājušais gads nebija izņēmums.

Kopš 1997. gada, kad NCRB sāka apkopot datus par pašnāvībām, pamatojoties uz nodarbošanos, ir redzams, ka ik gadu vairāk nekā 20 000 mājsaimnieču atņem sev dzīvību. 2009. gadā to skaits pieauga līdz 25 092.

Ziņojumos šādas pašnāvībās vienmēr vaino "ģimenes problēmas" vai "ar laulību saistītus jautājumus".

Bet kas patiesībā liek tūkstošiem sieviešu atņemt sev dzīvību? Garīgās veselības eksperti saka, ka galvenais iemesls ir vardarbība ģimenē - 30% sieviešu nesenā valdības aptaujā sacīja, ka ir saskārušās ar laulāto vardarbību, un ikdienas smags darbs padarot laulības dzīvi nomācošu.

"Sievietes patiešām ir izturīgas, taču arī tolerancei ir robeža," saka klīniskā psiholoģe Uša Verma Srivastava.

"Lielākā daļa meiteņu tiek izprecinātas, tiklīdz viņām aprit 18 gadi – likumīgais laulības vecums. Viņa kļūst par sievu un vedeklu, visu dienu pavada mājās gatavojot un tīrot, kā arī veicot citus mājas darbus. Tiek uzlikti dažādi ierobežojumi, viņai principā nav brīvības, kā arī tikai retos gadījumos ir piekļuve savai naudai.

Viņas izglītībai un sapņiem vairs nav nozīmes, un viņas ambīcijas sāk lēnām apdzist. Iestājas izmisums un vilšanās, un vienkārša eksistence kļūst par spīdzināšanu."

Srivastava norāda, ka gados vecākām sievietēm pašnāvības iemesli ir dažādi.

"Daudzas saskaras ar "tukšās ligzdas sindromu" pēc tam, kad bērni ir izauguši un atstājuši mājas, citas cieš no perimenopauzes simptomiem, kas var izraisīt depresiju un regulāru raudāšanu."

Taču pašnāvības, viņa saka, ir viegli novēršamas un, "ja jūs kādu kaut uz sekundi apturētu, pastāv ļoti liela iespēja, ka viņi tik tiešām apstāsies".

Tas ir tāpēc, ka, kā skaidro psihiatrs Sumitrs Pathare, daudzas šo mājsaimnieču pašnāvības ir impulsīvas. "Vīrietis atnāk mājās, piekauj sievu, un viņa nogalina sevi." Viņš saka, ka trešdaļa sieviešu, kuras atņēmušas sev dzīvību, cietušas no vardarbības ģimenē, kamēr šādu informāciju NCRB datos kā cēloni nemin.

Psiholoģe Čatala Sinha norāda, ka "daudzas sievietes, kuras joprojām ir iesprostotas aktīvās vardarbības ģimenē, saglabā savu saprātu tikai tāpēc, ka saņem neformālu atbalstu".

Sinha, kura iepriekš trīs gadus strādāja valdības psihiatriskajā slimnīcā Mumbajā, konsultējot pašnāvības mēģinājumā izdzīvojušos, atklāja, ka sievietes veidoja nelielas atbalsta grupas, ceļojot vietējos vilcienos vai kopā ar kaimiņiem pērkot dārzeņus.

"Viņiem nebija citas iespējas izteikties, un dažreiz viņu veselais saprāts bija atkarīgs tieši no šīs vienkāršās saruna kaut vai ar vienu cilvēku," viņa saka, piebilstot, ka pandēmija situāciju tikai pasliktinājusi.

"Pēc tam, kad vīrieši aizbrauca uz darbu, mājsaimniecēm bija droša vieta, taču pandēmijas laikā tā pazuda.

Vardarbīgās ģimenēs tas nozīmēja, ka nācās palikt iesprostotiem kopā ar saviem varmākām. Tas vēl vairāk ierobežoja mājsaimnieču kustību un spēju darīt lietas, kas sagādāja viņām prieku vai mierinājumu.

Tāpēc laika gaitā pieaug dusmas, aizvainojums un skumjas, un pašnāvība kļūst par viņu pēdējo mierinājumu."

Indija ziņo par vislielāko pašnāvību skaitu pasaulē: Indijas vīrieši veido ceturto daļu no pašnāvībām pasaulē, savukārt Indijas sievietes veido 36% no visām pasaules pašnāvībām vecuma grupā no 15 līdz 39 gadiem.

Tomēr Pathare, kurš ir pētījis garīgos traucējumus un pašnāvību profilaksi, saka, ka Indijas oficiālie skaitļi ir ļoti "pieticīgi" novērtēti un neatspoguļo problēmas patiesos apmērus.

"Ja paskatās uz "Million Death Study", kas novēroja gandrīz 14 miljonus cilvēku 2,4 miljonos mājsaimniecību laika posmā no 1998. līdz 2014. gadam, vai "Lancet" pētījumu, patiesais pašnāvību skaits Indijā ir par 30% līdz 100% lielāks."

Viņš saka, ka "par pašnāvību joprojām nerunā "pieklājīgā" sabiedrībā - ar to ir saistīts kauns un stigmatizācija, un daudzas ģimenes cenšas to slēpt. Indijas laukos nav nepieciešams veikt autopsiju, un ir zināms, ka bagātie paļaujas uz vietējo policiju, kura pašnāvību norādīs kā nejaušu nāvi. Un policijas ieraksti netiek pārbaudīti."

Laikā, kad Indija izstrādā valsts pašnāvību novēršanas stratēģiju, Pathare saka, ka prioritātei jābūt datu kvalitātes uzlabošanai.

"Ja paskatās uz pašnāvību mēģinājumu skaitu Indijā, tie ir smieklīgi zemi. Visā pasaulē tie parasti ir četras līdz 20 reizes lielāki par faktiskajām pašnāvībām. Tātad, ja Indijā pagājušajā gadā tika reģistrēti 150 000 pašnāvību, pašnāvību mēģinājumu skaits būtu bijis no 600 000 līdz sešiem miljoniem."

Viņš uzskata, ka Indija ir pirmā vieta, kurā aktīvi jārunā par pašnāvību novēršanas pasākumiem, taču sliktajiem un neprecīzajiem datiem ir sekas visā pasaulē.

"Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķis ir līdz 2030. gadam par trešdaļu samazināt pašnāvību skaitu visā pasaulē, bet pagājušajā gadā to skaits pie mums ir palielinājies par 10%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Un šī skaita samazināšana joprojām ir tikai sapnis."

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Tagad mēs esam arī Telegram!