Rihardam, tāpat kā viņa māsai Dārtai, ir smagi kompleksie attīstības traucējumi. Jaunieša darba diena aizsākas biedrības "Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi" dienas centrā. Atšķirībā no māsas Dārtas, kura ir viena no viscītīgākajām jaunietēm vaska gabaliņu laušanā, Rihardam iesaistīties ir teju neiespējami ļoti smago attīstības traucējumu dēļ.
Bez Riharda dienas centra gaitenis šķiet tukšs. Gandrīz vienmēr Riharda smaids un dziļais skatiens ir tas, kurš satiek un pavada ikvienu, kurš ienācis, lai iegādātu kādu sveci, tādā veidā atbalstot ne tikai Riharda ģimenes sapni, bet ikvienas ģimenes, kuru paspārnē ir bērns, jaunietis, cilvēks ar attīstības traucējumiem, sapni par atelpas pakalpojumu. Atelpa, kura sniegtu iespēju ģimenēm sapurināties, saņemties, ievilkt dziļu elpu un doties cīņā atkal un atkal. Arī Riharda un Dārtas mammai - Birutai.
"Ir daži radi un draugi, kas nebaidās mūs uzaicināt ciemos. Esmu par to bezgala pateicīga, jo tas nav vienkārši, ņemot vērā Dārtas un Riharda izskatu un īpatnējo uzvedību. Esmu sastapusi daudzus cilvēkus, kas dziļi izprot, ka dzīve ir skola, un cilvēki ar invaliditāti ir spogulis sabiedrībai.
Katrs var ieraudzīt savu ego, paliekot kaut uz neilgu laiku šo īpašo cilvēku sabiedrībā.
Vieds cilvēks vienmēr izturas pret cilvēkiem ar invaliditāti ar dziļu cieņu. Jauns un nenobriedis izsmej vai baidās no kontakta. Parasti jau pie visa pierod, tas nu ir tiesa, bet ir tādi skatieni un rādīšanas ar pirkstu, kas ieduras sirdī un nelaiž vaļā, un man kā mammai tas ļoti sāp. Jo pirmkārt jau mani bērni ir cilvēki!
