Kopš 2021. gada jūlija līdz decembrim ziņu medijs "Apollo.lv" veidoja projektu "Upura cīņa". Sarunās ar cietušajiem un speciālistiem centāmies izgaismot problēmas un lauzt stigmas, kas valda par un ap šo vēl aizvien neērto tematu - seksuālā vardarbība.

Sešos skaudros seksuālās vardarbības pieredzes stāstos, kas iemūžināti kā rakstiski, tā video formātā, atklājas, ka par cietušo var kļūt jebkurš - kā sieviete, tā vīrietis. Taču visneaizsargātākie ir bērni.

Apkopojām galvenās atziņas un komentārus no sarunām ar ekspertiem un amatpersonām no atbildīgajām iestādēm, kas izgaismo galvenās problēmas dzimumnoziegumu atklāšanā un preventīvā novēršanā.

Milzīgs kauns

Bērnu un pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs uzsver, ka seksuālās vardarbības upuru skaits bērnu un pusaudžu vidū ir daudz lielāks par to, ko ikdienā varam iedomāties. Tas tāpēc, ka cilvēki šīs pieredzes nereti noklusē. Īpaši zēni un vīrieši. Tas ir ļoti atkarīgs no audzināšanas, kur daudzos gadījumos dominē arī šādi uzskati -

"Tu esi vīrietis, tātad tu esi "stiprais dzimums"".

Konstantinovs uzsver, ka "šāda veida traumas saistās ar kaut ko ļoti, ļoti intīmu un ļoti personisku, tās saistās ar mūsu dziļāko būtību". "Tāpēc nav iespējami universāli padomi, kas palīdzētu, jo ir jāatrod, kas tieši man varētu palīdzēt, bet tas, ko mēs zinām par šīm traumām - šī pieredze posta un iznīcina tik ilgi, kamēr tā ir iekšā un tiek slēpta. (..)

Tāpēc pirmais un absolūti svarīgākais ir atrast cilvēku un vajag tikai vienu cilvēku - tas var būt speciālists (..), tas var būt cits pieaugušais, tas var būt kāds no ģimenes, kuram tu uzticies. Ļoti svarīgi, lai tas būtu pieaugušais, jo pieaugušais var uzņemties sava veida atbildību un saprast, kas būtu jādara tālāk."

Viss slēpjas audzināšanā

Lai bērni varētu izvairīties no veselībai un dzīvībai bīstamām situācijām, iepazīstot savu seksualitāti, biedrības "Papardes zieds" vadītāja Iveta Ķelle aicina vecākus jau no agrīna vecuma runāt ar saviem bērniem par tēmām, kas skar seksualitāti: "Vecākiem jau no bērnības ar bērniem ir jāveido emocionāli tuvas attiecības. Runāt, būt siltiem un atklātiem, jo pēc tam tas palīdzēs bērniem savas seksualitātes veidošanā un pašapziņas celšanā.

Ja bērnam būs lielāka pašapziņa un pašvērtība, tad viņam visi šie riski būs mazāki, tas ir tas, ko mēs varam darīt.

Un neklusēt, ja kaut kas notiek ar pazīstamu cilvēku bērniem. Tas ir tas, kas ir jāsaka arī mūsu bērniem - neklusē, palīdzi draugam un līdzcilvēkam."

Varmākas orientējas bērnu vajadzībās

Centra "Dardedze" psiholoģe Līga Rēdliha nav vienīgā no ekspertiem, kas norāda, ka seksuālās vardarbības upuri visbiežāk ir bērni un parasti pāridarītājs ir kāds tuvs cilvēks. Psiholoģe norāda, ka uzzīmēt varmākas portretu ir tikpat grūti kā upura portretu. "Ir noteiktas pazīmes, kas var liecināt, ka kāds cilvēks var būt varmāka, bet tās tikpat labi varbūt tā cilvēka iezīmes... Ir ļoti sarežģīti. (..)"

Varmākas bieži vien var radīt ļoti labu priekšstatu par sevi, esot šarmanti un komunikabli, norāda Rēdliha. "Ar cietušajiem bērniem es esmu pārrunājusi to un sapratusi, ka varmākas ļoti labi orientējas bērna vajadzībās, kas nozīmē, ka viņš zina, ka bērnam ir vajadzīga gana daudz uzmanības un rūpju. (..)

Varmākas ir ļoti viltīgi gan ar pieaugušajiem, gan ar bērniem."

Dzimumnoziegumi no VP skatupunkta

Sarunās ar Valsts policijas (VP) pārstāvjiem - VP dzimumnoziegumu apkarošanas nodaļas vadītāju Oļegu Lavčinovski un Galvenās kārtības policijas Prevencijas vadības nodaļas priekšnieku Andi Rinkevicu - izgaismojas, ka arī mūsdienās ir daudz un dažādi aspekti, kas traucē izmeklēšanu ar dzimuma neaizskaramību saistītiem noziegumiem.

"Ja mēs runājam par tādu starpinstitūciju sadarbību, tad būtiski būtu uzsvērt to, ka tām problēmām, kas skar nepilngadīgos, visi gadu gaitā ir pievērsušies. Var runāt par efektivitāti, par to, vai viss iet pareizajā virzienā," norāda Rinkevics.

"Bet, ja mēs runājam par seksuālu vardarbību pret sievietēm, tad tas sadarbības modelis ir agrīna iedīgļa stadijā - tas tikai veidojas, un tāda klasiska starpinstitucionāla sadarbības modeļa par vardarbību ģimenē vēl īsti nav."

"Nav vienas milzīgas problēmas, tas ir problēmu kopums, pie kā strādāt, jo vienmēr var vēlēties kaut ko vairāk un labāk," teic VP dzimumnoziegumu apkarošanas nodaļas vadītājs. "[Dzimumnoziegumu] specifika ir tāda, ka ir nepieciešama padziļināta izpratne gan no prokuratūras, gan izmeklētāju puses. Ļoti bieži ir tādas robežsituācijas, kad nav nekādu pierādījumu. Pie mums vēršas bērns vai pieaugušais, kas atklāj, ka pirms 10 gadiem ir bijis tāds notikums, un, izņemot šī cilvēka liecību, mums nekā cita nav.

Tur nebūs ne liecinieku, ne lietisko pierādījumu, un tas būs atkarīgs gan no mūsu [policistu] profesionalitātes, lai savāktu pierādījumus, gan no tā, kā tiesa vai prokuratūra skatīsies uz šo atgadījumu.

Jo sodi par dzimumnoziegumiem pie mums ir ļoti bargi, vieni no bargākajiem Eiropā. Bet tas atkal ir jautājums par profesionalitāti. Tā ir sistēma, un es domāju, ka nevienā pasaules valstī tā nestrādā ideāli."

Aisberga redzamā daļa

Valsts probācijas dienests (VPD) redz un strādā tikai ar "aisberga redzamo daļu". "Tie ir cilvēki, kuri jau ir notiesāti vai gaida tiesu. Tie ir sarežģīti noziegumi, kuri jau ir pierādīti. Mēs zinām, ka gan Latvijā, gan citur pasaulē ir liels skaits seksuāla rakstura noziegumu, par kuriem nav ziņojuši cietušie, vai nav bijis pietiekams pierādījumu klāsts.

Diemžēl, bet, balstoties pētījumos un pasaules praksē, VPD redzeslokā nonākušie seksuālie noziedznieki ir mazākā daļa no realitātē pastrādāto noziegumu kopuma," norāda VPD probācijas programmu nodaļas vecākā eksperte Burkovska.

Problēmas ar statistiku un komunikāciju

Iekšlietu ministre Marija Golubeva norāda, ka viņai ir pamatotas aizdomas, ka sakarā ar likumā pieņemtajiem grozījumiem arī statistika varētu strauji pieaugt. "Tā ir bijis ļoti daudzās valstīs, ka, tiklīdz sabiedrībai pievērš vairāk uzmanības un kontrole kļūst lielāka, tad gadījumu skaits it kā kļūst lielāks. Tāpēc cilvēki ļoti bieži izdara pilnīgi nepareizus secinājumu - lūk, jūs mākslīgi veidojat šo statistiku. Tā tas vis nav. (..) Es domāju, ka mēs šo pieredzēsim, bet tā, manuprāt, ir laba pazīme.

Tas nozīmē, ka mainās sabiedrības nostāja un valsts attiecīgi ir izdarījusi kaut ko, lai cilvēki tiktu efektīgāk pasargāti. Šīs likuma izmaiņas ir ļoti svarīgs solis, mēs pašlaik varbūt to neapzināmies, bet pēc pusgada, gada mēs redzēsim kaut kādas izmaiņas."

Sarunā iekšlietu ministre atzīst, ka viņa ir novērojusi problēmas, kas attiecas uz policijas komunikāciju ar sabiedrību: "Diemžēl gan policijā, gan citos dienestos ir diezgan daudz atsevišķu amatpersonu, kas rīkojas ne visai saprātīgi attiecībā uz komunikāciju ar sabiedrību un cietušajiem. (..) Protams, ir jāmaina šo policistu izpratne, bet jau tagad ir ļoti daudz policijas darbinieku, kas jau tagad apzinās, kā viņiem vajadzētu izturēties pret cilvēkiem, it īpaši pret cietušajiem. (..)

Mums ir jāuzlabo komunikācija ne tikai ar upuriem, bet ar sabiedrību kopumā, tas ir viens no būtiskākajiem uzlabojumiem, kas, manuprāt, ir nepieciešams policijas darbā."

Bērnu pornogrāfijas uzplaukums

Būtiski ir pieaugusi noziedzība tiešsaistē. It īpaši pandēmijas laikā. "Daudz vairāk tiek atklāti likumpārkāpumi, kas ir veikti interneta vidē, tās ir dažāda veida lejupielādes, kas ir saistītas ar bērnu pornogrāfiju, tās ir dažādas darbības, kas ir saistītas ar bērnu pakļaušanu un izmantošanu. Mēs jūtam, redzam un novērojam, ka šo likumpārkāpēju ir vairāk," stāsta VPD probācijas programmu nodaļas vecākā eksperte Sanita Jakuševa.

"Cilvēks, kurš jūtas vientuļš vai nejūtas labi līdzvērtīgās attiecībās, bieži vien interneta vidē veido attiecības ar bērnu vai pusaudzi, kurš jūtās tāpat. Līdz ar to viņu starpā veidojas šī "pseidodraudzība". (..) Un pusaudzis pats nepamana, kā tiek pakļauts, vai tiek izmantots viņa ķermenis vai arī tās ir seksuāla rakstura sarunas," piebilst Jakuševa.

"Ātri vien rodas šis kopīgais noslēpums, un bērns iekrīt tādā kā slazdā, un tiek pakļauts arī emocionāli, jo, protams, ka bērnam ir izteikta kauna izjūta, ko izmanto pieaugušais."

Internets - viltus drošā vide

Latvijas Drošāka interneta centra ziņojumu līnija ir viena no 47 visā pasaulē. Ikviens var vērsties pēc palīdzības, ja ir saskāries vai novērojis cieņu aizskarošas un noziedzīgas darbības tiešsaistē, bet pats galvenais šo ziņojumu līniju mērķis ir cīnīties pret bērnu pornogrāfijas apriti.

"Šobrīd ļoti dramatiski pieaug bērnu pornogrāfiju saturošu materiālu skaits. Pirms 20 gadiem tie galvenokārt bija tikai pieaugušie, kuri izmantoja internetu, tagad pēdējo 20 gadu laikā tas ir tik strauji attīstījies, ka nu jau katram bērnam ir viedtālrunis, līdz ar to arī bērni izmanto internetu, vēl turklāt daudz aktīvāk," stāsta Maija Katkovska, piebilstot, ka pirms diviem gadu desmitiem tiešsaistē bija atrodami tikai pieaugušo radīti bērnu pornogrāfijas materiāli.

"Pēdējo gadu laikā ļoti strauji pieaug tāds saturs, kas skaitās pašu bērnu radīts.

(..) Vairumā šo video var skaidri nolasīt, ka tas ir radies pēc pieauguša cilvēka pamudinājuma," skaidro "drossinternets.lv" vadītāja Maija Katkovska.

"Piedošana atbrīvo."

Lielai daļai bijušo cietumnieku arī izdodas resocializēties, taču noziegumi ir ļoti dažādi un visbiežāk, kur ir pāridarītājs, tur ir arī kāds cietušais un cietušā tuvinieki. Īpaši, ja runa ir par seksuālo vardarbību. Kā tad viņiem pieņemt šo faktu, ka pāridarītājs ir uz brīvām kājām, biedrības "Svētā Lūka darbnīca" valdes priekšsēdētājs, pastorālais konsultants un brīvprātīgais cietuma kapelāns Mārtiņš Krūklis piekrīt, ka "piedot būtu skaļi teikts", bet piemetina, ka "piedošana atbrīvo".

"Piedošana var atbrīvot cietušo no viņa mazvērtības kompleksa, kas viņam varbūt ir izveidojies no sevis vainošanas. Protams, šo var panākt tikai terapijas rezultātā.

Šī piedošana nav kaut kāda dieva piedošana vai vēl kaut kas, tas ir pašam sevī - samierināties ar to un saprast, ka tā briesmīgā akta rezultātā tu neesi zaudējis savu pašcieņu. Tev vienkārši ir nodarīts pāri un tu neesi bijis vainīgs pie tā. Skaidrs, ka vainīgs ir tas, kas to ir izdarījis.

Protams, labāk ir, ja cilvēki dzīvo mierā, nevis visu mūžu "griež zobus" un "tur ļaunu prātu", cilvēks pats sevi sabeidz no iekšienes. (..)

Skaidrs, ka tas ir smagi, ja tev ir nodarīts pāri. Viena lieta ir pateikt no malas, pavisam cita - dzīvot tajā visā," pauž Krūklis.

Projekta "Upura cīņa" pieredzes stāsti un ekspertu intervijas: 

Ziņu medija "Apollo.lv" projekts "Upura cīņa" dod balsi tiem, kuri ir pieredzējuši seksuālu vardarbību savas dzīves laikā. Redakcija apsola turpināt rakstīt par seksuālo vardarbību un dot balsi tiem, kuri ar savu pieredzi vēlas palīdzēt citiem.

Atgādinām, ka nekāda veida vardarbība nav attaisnojama!

KO DARĪT, JA ESI CIETIS NO SEKSUĀLAS VARDARBĪBAS?

Kauns, atmiņas uzplaiksnījumi, trauksme, "netīrības" un vainas sajūta ir normālas izjūtas šajā situācijā. Šādu stāvokli ir iespējams mazināt ar speciālistu (psihologa, psihoterapeita, psihiatra) palīdzību.

VĒRSIES POLICIJĀ UN PIE ĀRSTA

Pēc iespējas ātrāk nepieciešams vērsties policijā un/vai pie ārsta. Lūdz, lai ārstniecības persona pēc iespējas sīkāk dokumentē vardarbības radītās sekas. Apskates rezultātiem ir juridiskais spēks, un tiesu medicīnas eksperts var izmantot tos ekspertīzes veikšanai.

VĒRSTIES POLICIJĀ VAR ARĪ VĒLĀK

Ja pagaidām neesi gatavs vērsties policijā, to var darīt arī vēlāk. Atkarībā no lietas nodarījuma smaguma, ir noteikts noilgums - termiņš, cik ilgā laikā pēc nodarījuma izdarīšanas varmāku var saukt pie kriminālatbildības.

Seksuāla rakstura nodarījuma noilgums var būt no 5 līdz 20 gadiem, vai pat ilgāk. Ja par noziegumu tiek ierosināta lieta policijā, tad tev ir tiesības uz kompensāciju kā nozieguma upurim. Valsts kompensācija tiek izmaksāta neatkarīgi no tiesas procesa iznākuma.

NEBAIDIES MEKLĒT PALĪDZĪBU

Apsver domu meklēt psiholoģisko palīdzību. Seksuālā vardarbība rada nopietnas sekas psihei, ar ko ir ļoti grūti tikt galā pašam.

Ja neesi gatavs tikties ar speciālistiem klātienē, vari izmantot cietušo atbalsta tālruni vai čatu: tālr. 116006, www.cietusajiem.lv.