"Kad atgriezos vagonā, mammai teicu, ka būšu vilciena vadītājs." Pāris minūtes mašīnista kabīnē izmainīja sešus gadus vecā Aivara turpmāko dzīvi (5)

Aivars ziņu medijam "Apollo.lv" atklāj, ka notikums, kas iespaidojis viņa karjeras izvēli, bija 1975. gadā Gulbenes stacijā, kad sešu gadu vecumā kopā ar mammu brauca ar vilcienu.

"Varbūt tobrīd interese par vilcieniem vēl nebija, bet ceļš bija tāls, un mazam bērnam nosēdēt uz vietas ir diezgan problemātiski. Gulbenē tieši mainījās mašīnisti, un vilciens tur stāvēja ilgāk, kādas 20 minūtes.

Mamma man saka: "Ej, izstaipi kājas, tikai nepazūdi!" Un es arī izkāpu ārā uz perona un staigāju pa to. Tobrīd mainījās mašīnisti un tad es prasīju, vai var paskatīties, kas tur iekšā notiek un mani ielaida,"

stāsta Aivars.

Atceroties sajūtas jau esot vilciena kabīnē, viņš min:

"Tas bija neaprakstāmi, kad mazs puišelis ierauga lielu motoru un veselu čupu ar lampiņām un slēdžiem.

Man visvairāk atmiņā palika zaļā gaisma. Tā ir vajadzīga, kad mēs braucam pa tumsu, lai acis nenogurtu. Tad, kad es atgriezos atpakaļ vagonā, es mammai pateicu, ka būšu vilciena vadītājs. Viņa nosmējās. Ko sešgadīgs puišelis var pateikt?"

Viņa Aivaram nav ticējusi pat līdz pamatskolas beigām, kamēr viņš neiestājās 11. profesionāli tehniskajā vidusskolā, kurā iespējams apgūt dzelzceļnieku izglītību.

Toreiz - tālajā 1975. gadā - tā bija cilvēciska rīcība no mašīnista puses, jo viņš varēja arī atteikt. "Es arī esmu atteicis bieži." Aivars skaidro, ka ne vienmēr var ļaut gribētājiem ielūkoties, jo to "neļauj" laiks.

"Kad mums Rīgā bija lielāks stāvēšanas laiks, 10-15 minūtes, klāt nāca puišeļi un meitenes, laidām iekšā rādīt, bet tagad stāvēšanas laiks ir īsāks, tad nav laika un braucot kabīnē neviens nedrīkst atrasties, izņemot mašīnistu," skaidro elektrovilciena vadītājs.

Aivars ir īstenojis savu bērnības sapni: 

"Neesmu mainījis savas domas līdz šai dienai un neesmu nožēlojis savu izvēli!"

Viņš atklāj, ka lielāko gandarījumu sagādā veiksmīgs reiss, kas noritējis bez starpgadījumiem un pasažieri ir apmierināti, un vilciens pieturās ieradies laikā.

Vadītājam, lai to izdarītu, ir jāņem vērā dažādas nianses. Jāpārzina fizikas likumi, ceļa profili, lai zinātu, kuros ceļa posmos vajadzētu ieskrieties, kuros - samazināt ātrumu.

Man sešgadīgam puišelim bija līdzīgi, tikai ar vilciena kabīni. Tas bija tālajā 1975. gadā, Gulbenes stacijā, kur mainījās brigādes un vilciens stāvēja ilgāk nekā citās pieturās. Ielaida, paskatījos un nolēmu! Mamma neticēja līdz brīdim, kamēr neuzsāku mācības 11.PTV.

— Vilcienstūrmanis (@Lokfjurer) December 28, 2021

Aivars komentēja ziņu medija "Apollo.lv" sociālo tīklu ierakstu saistībā ar publikāciju par Ivetas Seimanovas stāstu, kurā viņa atklāja, kā laipna "airBaltic" pilota rīcība 2004. gadā iedvesmojusi viņas dēlu Jāni Eliju piepildīt sen lolotu bērnības sapni - pašam kļūt par pilotu. 

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Tagad mēs esam arī Telegram!