VIDEO ⟩ Latviešu bēgļu pārcēlājs Ēriks no Valmieras nosvin 103. jubileju

FOTO: Ekrānuzņēmums no video

Piektdien, 31. decembrī, gandrīz neticama gadskaitļa sasniegšanu svinēja leģendāra persona Ēriks Tomsons, kuram apritēja 103 gadi – tikpat, cik ir Latvijas valstij. Otrā pasaules kara laikā viņš kopā ar cīņubiedriem glāba tautiešus, pārceļot tos laivās uz Zviedriju. Pārcēlāju atmiņas arī apkopotas grāmatā, kurā nosegts vesels gadsimts trīs pārcēlāju dzīvēs, vēsta TV3 Ziņas.

Ēriks Tomsons ir viena gada ar Latvijas valsti. Joprojām možs un dzīvespriecīgs, ar apbrīnojami asu atmiņu, lai gan dzīvē bijušas lapaspuses, ko cits varbūt gribētu izdzēst.

Otrā pasaules kara laikā Ēriks bija iesaucamajā vecumā. Vienaudži krita frontē, bet karot ne vienā, ne otrā pusē viņš ne pa kam negribēja.

"Mani vienaudži gāja frontē, krita. Ik pa laikam saņēmām ziņu, ka viņi krituši. Es ar kaut ko gribēju darīt!

Tur cīnījās, lai iznīcinātu, bet es centos glābt dzīvības, lai vienaudži paliek dzīvi, nevis iet frontē un krīt. Mans lozungs bija – iešu par Latviju, par dzimteni, tikai jūrā, ko māku!" atceras latviešu bēgļu pārcēlājs (1944–1946) Ēriks.

Beigušam jūrskolu, Ērikam ar biedriem jūra nozīmēja brīvību. Un tas nekas, ka tā nāca ar briesmām.

Viņš atsaucās Latvijas Centrālās padomes aizsāktajiem pūliņiem no atkārtotas okupācijas paglābt inteliģenci – rakstniekus, politiķus, māksliniekus. Nakts melnumā, ar eļļu noziestām sejām bēgļu laivās pārcelt tos uz Gotlandi. Līdz kara beigām Zviedriju laivās sasniedza vairāk nekā 4500 latviešu bēgļu.

"Bailes jau kā tādas pastāv, bet es biju tā nocietinājis sevi, ka nebaidījos. Nedrīkstēja baidīties. Bija tāds gājiens, ka iebraucām vācu ostā, prožektori apkārt, bet laiva tobrīd bija tukša.

Bez bēgļiem. Mēs divatā. Tik piegrūdu ar elkoni un teicu – aci nemirkšķini, brauc kā jābrauc! Neaiztika mūs," stāsta latviešu bēgļu pārcēlājs.

Trīs pārcēlāju – Ērika Tomsona, Pētera Jansona un Laimoņa Pētersona – atmiņas mutvārdu vēstures vācēji ierakstījuši kasetēs. Vairāku gadu darbs, tās kārtojot un pārbaudot pret vēstures faktiem, nupat rezultējies grāmatā. Esam klāt, kad vēl teju siltu no tipogrāfijas to rokās paņem autori.

"Šodien speciāli caur puteni braucu uz darbu, lai ieraudzītu rezultātu," stāsta Nacionālās mutvārdu vēstures programmas koordinatore Māra Zirnīte.

Grāmatu piedzīvot lemts bija vien Ērikam. Pārējie jau tai saulē. Vēsturniekiem tā bija īstākā laime – ka vēl ir Ēriks, kam piezvanīt, vārdu vai vietas nosaukumu precizēt.

Lasot citātu no grāmatas – "Aust rīts, jūtam, ka būs vāks, jo nejaudājam vairs pieiet pie pumpīša.. Ūdens ar joni nāk iekšā laivā. Vienā brīdī ieraugām nelielu strīpiņu – zeme!" –, Māra atzīst – var iztēloties, kādas bija briesmas: jūra mierīga ir reti, turklāt lielie braucieni bija oktobrī, pat decembrī, janvārī. Apdraudēja no gaisa un jūras, arī zemūdenes kursēja no abām pusēm, tā ka briesmu tur bija pietiekoši.

Astoņi pārbraucieni Ērikam bija veiksmīgi. Varēja palikt Zviedrijā – drošībā, bet uzņēmās uz Latviju pārcelt radistu Rihardu Zandi, lai viņš telegrafētu slepenas ziņas par patieso situāciju okupētajā Latvijā. Viņus vēlāk izsekoja un nodeva pašu biedrs – savervēts pretošanās kustības dalībnieks Eduards Bergmanis.

Video: TV3 Ziņas sižets

Aktuālākās ziņas