20. gadsimta 90. gadu beigas Gulbenes pusē bijušas ļoti traģiskas. Viens no nežēlīgākajiem noziegumiem atjaunotās Latvijas vēsturē, vairākas slepkavības, laupīšanas un citi smagi noziegumi — tādu "rētu" atstājuši trīs jaunieši no Gulbenes, kuri bijuši vienaudži un mācījušies vienā skolā. Vai tā ir sakritība, ka skolā neilgā laikposmā "izauga" trīs bīstami noziedznieki? Vai šos smagos noziegumus varēja novērst?
Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem "Apollo" meklēja kopā ar trīs ekspertiem — Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Juridiskās fakultātes docētāju un kriminoloģijas ekspertu Andreju Vilku, psihiatri Ladu Stoligvo un jauniešu psihoterapeitu Nilu Saksu Konstantinovu.
Šajā rakstā tiks aprakstīti trīs nežēlīgu Gulbenes vienaudžu pastrādātie noziegumi. Visi gājuši vienā bērnudārzā, mācījušies vienā skolā un bija jaunieši, kad katrs pastrādāja smagu noziegumu. Divu slepkavu vārdi tiks publicēti, taču pirmajā stāstā slepkavas vārds netiks minēts, lai nerealizētu viņa pausto nodomu par slavas gūšanu. Kopā ar ekspertiem raksta noslēgumā noskaidrosim, kā šāda situācija varēja izveidoties un vai vispār bija iespējams kaut ko iepriekš darīt, lai briesmas novērstu.
/nginx/o/2022/02/18/14372405t1h7d63.jpg)
Pirmais stāsts: viens no prātam neaptveramākajiem noziegumiem Latvijā
1999. gadā vietējo un ārvalstu sabiedrību šokēja viens no nežēlīgākajiem noziegumiem atjaunotās Latvijas vēsturē — Gulbenes bērnudārza traģēdija.
Jaunietis ar labām sekmēm, izmācījies Gulbenē un devies mācīties uz Rīgu. Skolas gados gan cietis no vienaudžiem, stāsta tā laika skolasbiedri.
"Viņš mācījās klasi augstāk par mani. Atceros viņu... kā nopērtu suni. Bailīgu. Starpbrīžos viņš mūžīgi no puikām dabūja pa galvu. Vainīga pie tā, godīgi sakot, bija Gulbenes skola un sabiedrība. Neviens viņu neaizstāvēja. Pusaudži mēdz būt rupji.