Šajā rakstā tiks aprakstīti trīs nežēlīgu Gulbenes vienaudžu pastrādātie noziegumi. Visi gājuši vienā bērnudārzā, mācījušies vienā skolā un bija jaunieši, kad katrs pastrādāja smagu noziegumu. Divu slepkavu vārdi tiks publicēti, taču pirmajā stāstā slepkavas vārds netiks minēts, lai nerealizētu viņa pausto nodomu par slavas gūšanu. Kopā ar ekspertiem raksta noslēgumā noskaidrosim, kā šāda situācija varēja izveidoties un vai vispār bija iespējams kaut ko iepriekš darīt, lai briesmas novērstu.

Pirmais stāsts: viens no prātam neaptveramākajiem noziegumiem Latvijā

1999. gadā vietējo un ārvalstu sabiedrību šokēja viens no nežēlīgākajiem noziegumiem atjaunotās Latvijas vēsturē — Gulbenes bērnudārza traģēdija.

Jaunietis ar labām sekmēm, izmācījies Gulbenē un devies mācīties uz Rīgu. Skolas gados gan cietis no vienaudžiem, stāsta tā laika skolasbiedri.

"Viņš mācījās klasi augstāk par mani. Atceros viņu... kā nopērtu suni. Bailīgu. Starpbrīžos viņš mūžīgi no puikām dabūja pa galvu. Vainīga pie tā, godīgi sakot, bija Gulbenes skola un sabiedrība. Neviens viņu neaizstāvēja. Pusaudži mēdz būt rupji.

Es pats nelaidu garām iespēju iespert šim puisim. Nekad es ar viņu netiku runājis. Tas būtu nepieņemami — runāt ar tādu. Viņu mocīja, galvu podā mērcēja. Viņš bija izstumtais."

Gulbenes novada laikrakstam "Dzirkstele" stāstīja viens no skolasbiedriem.

Iestājies psiholoģijas fakultātē, tomēr pēc dažiem mēnešiem pārcēlies uz juridisko fakultāti. Arī tur viņš bijis neilgi — pats stāstījis, ka finansiālu apsvērumu dēļ. Augstskolas pārstāvji vēlāk žurnālistiem stāstījuši, ka jaunietis bijis kompleksu mākts, nav izrunājis "r" burtu, taču nekas neesot liecinājis par psihiskām novirzēm. Pēc atgriešanās no Rīgas viņš kādu laiku Gulbenē ne ar ko neesot nodarbojies. Tomēr kādā ziemas dienā viņš pastrādāja prātam neaptveramu noziegumu.

1999. gada sākumā jaunietis aizbrauca pie saviem vecākiem uz Gulbeni. 22. februārī māte palūdza, lai dēls aiziet uz veikalu. Maisiņā viņš salika ieročus, ko bija jau iepriekš sagatavojis. Tajā atradās 30 centimetru garš mednieku duncis, divi gaļas cirvīši, gāzes baloniņš. Viņš devās uz Gulbenes bērnudārzu.

Mazuļu diendusas laikā viņš iegāja bērnudārzā, pagāja garām dežurantei, uzkāpa otrajā stāvā. Bērni mierīgi gulēja divstāvu gultiņās. 21 gadu vecais jaunietis nogalināja audzinātāju ar 39 naža dūrieniem un nodūra trīs bērnus. Četri bērni palika dzīvi tikai tāpēc, ka slepkava viņus nepamanīja guļam divstāvu gultiņu pirmajos stāvos.

Pēcpusdienā policija saņēma zvanu no kādas sievietes. Viņa pa tālruni kliedza: "Brauciet, bērnudārzā ielauzies vīrietis ar cirvi un skrien pakaļ bērniem!"

​Slepkavu pēc tam aizbiedējusi auklīte, kura centusies viņu apturēt. Tomēr vīrietis izrāvies, nokāpis uz pirmo stāvu un izlēcis pa tualetes logu.

Daži avoti tolaik vēstīja, ka vīrietis devies mājup, lai nogalinātu tuviniekus, jo viņi "nav radinieku novērtējuši", tomēr nobijies no policijas un meties bēgt prom uz citu pilsētu.

10 minūtes pēc izsaukuma policisti ir notikuma vietā. Paveras šausminošs skats — četri līķi. Šaušalīgais notikums uzreiz sacēla kājās visus policijas spēkus, kas bija Gulbenes apkārtnē. 

Tika iesaistīti visi Gulbenes likumsargi. Kopumā noziedznieka aizturēšanā piedalījās 50 policisti. Tika bloķēti visi ceļi, pa kuriem var izbraukt no pilsētas. Lai noziedznieku notvertu, tika piesaistīti kinologi. Tomēr suņiem neizdevās uzost slepkavas pēdas.

Tikmēr šaušalīgā nozieguma pastrādātājs mierīgā gaitā devies Balvu virzienā, taču pie pilsētas robežas uzdūrās policistu postenim.

Izmeklēšana

Sākumā viņš likumsargiem melojis, uzdevies par savu brāli, tāpēc mediji tobrīd kļūdaini vēstīja, ka noziedznieks ir 19 gadus vecs, lai gan patiesībā viņam bija 21.

Vēlāk gan slepkava atklāja savu īsto vārdu. Nopratināšanas laikā viņš atzinies, ka pastrādājis slepkavības bērnudārzā. Viņš uzsvēra, ka slaktiņam gatavojies apmēram gadu. Rīgā jau laikus nopircis iepriekš minētos rīkus, bet nedēļu pirms slaktiņa, iegājis bērnudārzā un izpētījis dienaskārtību, uzzinādams, kur atrodas krievvalodīgo bērnu grupiņa.

Laikraksts "Dzirkstele" vēstīja, ka pirmais cilvēks, kurš pēc aizturēšanas runāja ar slepkavu, bija toreizējais Gulbenes kriminālpolicijas priekšnieks Ilmārs Ginēvičs.

Kad puisis atvests uz iecirkni, viņa jaka bijusi asinīm notraipīta. "Viņam nebija nekāda izbrīna," laikrakstam stāsta Ginevičs. Sarunas gaitā sapratis — puisis "gribēja slepkavot". Ja noziedznieks nebūtu laikus notverts, iespējams, notiktu vēl citas slepkavības.

"Mēģināju izdibināt, kas par motīvu. Pirmais iespaids - cilvēks bija, nezinu, varbūt palicis nenovērtēts kaut kur. Gribēja izcelties," sacīja bijušais likumsargs.

Slepkava policijai paziņoja, ka "vēlējies kļūt slavens, nogalinot vairāk cilvēkus nekā maniaks Čikatilo no Krievijas". 

Pēc policistu teiktā, pirmajā nopratināšanā slepkava uzvedies augstprātīgi — esot skumis, ka nav sanācis nogalināt vairāk cilvēku. Nākamajā dienā pēc slaktiņa likumsargi pārmeklējuši viņa dzīvesvietu. Istabā atrastas vairākas literatūras klasiķu grāmatas, kur aprakstītas asiņainas ainas, daudz detektīvu, kā arī sava veida apkopojums ar dažādu pasaules maniaku noziegumiem un to aprakstiem.

Tolaik Krievijas medijs "Sovetskaja Molodež" vēstīja, kā mediju pārstāvjiem notika prātam neaptveramās traģēdijas atspoguļošana. Žurnālisti stāstīja, ka viņiem bija atļauts fotografēt slepkavu. Žurnālisti viesojušies slepkavas kamerā. Lai arī viņus pavadījuši trīs likumsargi, mediju pārstāvji tāpat izjutuši bailes. Nonākot pie kameras, žurnālistiem pavērās skats — neliela auguma jaunietis pelēkbrūnā džemperī un tādās pašās biksēs. Tievs un bāls. Žurnālisti bijuši pārsteigti par to, cik viņš mierīgs un nenožēlo pastrādāto.

"Mācījies labi, bijis noslēgts, nosvērts, reizēm aukstasinīgs. Nekad nav skatījies cilvēkiem acīs. Paklausīgs bērns, par sacerējumiem bieži saņēmis 10 balles. Normāls cilvēks." Tā skolotāji atminas skolnieku, kurš salīdzinoši neilgi pēc skolas beigšanas kļuva par aukstasinīgu slepkavu.

Tika veikta ekspertīze, lai noskaidrotu, vai noziedznieks ir pieskaitāms. Toreizējā Valsts psihiatrijas centra speciāliste Lada Stoligvo atzina:

"Šis cilvēks (man negribas saukt viņu vārdā) ir pastrādājis noziegumu ne tikai tāpēc, lai pievērstu sev uzmanību. (..) Nogalinot bezpalīdzīgus cilvēkus, viņš guva visvarenības ilūziju.

Tagad viņš uzskata, ka ir stiprāks par nāvi. Un vēl – psihiski vesels cilvēks nevarētu kā ideālu izvēlēties Čikatilo."

Tiesu medicīnas ekspertīžu rezultāti apliecināja, ka Gulbenes slepkava ir bijis pieskaitāms gan nozieguma izdarīšanas brīdī, gan pirms tā, kā arī vēlāk. Psihiatri atzinuši, ka slepkava zināmā mērā atgādinot Ukrainas sērijveida slepkavu Onoprijenko, taču psihiskas saslimšanas viņam neesot konstatētas un psihiskas novirzes viņam "gandrīz nav konstatētas". 

Psihiatriskā ekspertīze gan konstatēja, ka slepkavam ir šizoīdi personības traucējumi, taču nozieguma izdarīšanas brīdī viņš ir bijis pilnībā pieskaitāms un slepkavojis apzināti. Viņš atzīts par pieskaitāmu un tādu, kurš pilnībā atbild par savu rīcību.

Likums neļauj piespriest nāves sodu

Lietas prokurore pieprasīja sodīt slepkavu ar mūža ieslodzījumu. Prokurore piebilda — ja vien likums to atļautu, viņa pieprasītu nāves sodu.

Vienprātība par sodu valdīja arī cietušo pusē un tam piekrita arī slepkavas tēvs. Kā medijiem tolaik norādīja cietušo tuvinieki un vairāki vietējie iedzīvotāji — "ja vien būtu iespējams, tad paši parūpētos par visbargākā soda izpildi".

Slepkava tiesas laikā neatteicās no agrāk paustā, ka nogalinājis bērnus un bērnudārza audzinātāju tikai tādēļ, lai kļūtu slavens. Viņš atteicās arī no pēdējā vārda un nereaģēja uz cietušo izteiktajiem lāstiem un nopēlumiem. Tika vēstīts, ka tiesājamais izdarīto ne brīdi nenožēlo.

Pēc tiesas sprieduma pasludināšanas cietušie pauda uzskatu, ka maniakam bija jāpiespriež nāvessods — "tāpat, kā viņš to izdarīja ar mūsu bērniem". Cietušais žurnālistiem atzina, ka maniaku vajag tikai un vienīgi likvidēt, jo "viņš var aizbēgt no cietuma un izdomāt vēl nezin ko".

Uz mūžu notiesātā slepkavas tēvs todien žurnālistiem atzina, ka viņa dēlu, visticamāk, sabojājusi dzīve Rīgā. "Iespējams, ka viņš tur iekļuva sliktā kompānijā, bet apgalvot es to nevaru," sacīja tēvs.

"Mēs nepārbaudījām, ko viņš dara Rīgā, jo uzticējāmies cilvēkam." Notiesātā tēvs medijiem stāstīja, ka dēls mājās bijis ļoti izpalīdzīgs, saprotošs un nekas nav liecinājis, ka viņš kaut ko tādu varētu izdarīt. "Mēs joprojām nesaprotam, kas ar viņu notika," sacīja tēvs. Viņš arī piebilda, ka notikušais ir liela traģēdija cietušajiem un nekādi vārdi te vairs nevar palīdzēt. Viņš saprotot nogalināto bērnu vecāku bēdas.

Tikmēr krievu mediju pārstāvji pēc šaušalīgā nozieguma aptaujāja kādu vietējo Gulbenes iedzīvotāju, kurš bija slepkavas paziņa.

"Es nespēju noticēt, ka viņš to izdarīja," žurnālistiem teicis Pēteris (vārds mainīts). Pēc viņa teiktā, uz mūžu notiesātais bijis mierīgs un nosvērts cilvēks. "Bēda ir tajā, ka viņš aizbrauca mācīties uz Rīgu. Tur viņam kāds kārtīgi izskaloja smadzenes. Viņš Gulbenē atgriezās kā cits cilvēks. Viņš teica, ka iestājies sātanistu organizācijā, kur viņu gaida spoža nākotne. Vēl viņš gaidīja kaut kādu signālu, deva mājienu, ka drīzumā jāizlīst asinīm, kuras iedzerot, viņš iegūs mūžīgo jaunību. Būtībā — runāja kaut kādus murgus," stāstīja slepkavas paziņa.

Pēc asiņainās slepkavības Gulbenes bērnudārza vadība drošības labad ierīkoja apsardzi, kā arī ārdurvīs iemontēja "actiņas". Tāpat tika nolemts mainīt bērnudārza nosaukumu.

Otrais stāsts: Vadima nežēlīgie noziegumi 

Gulbenes skolā, kur mācījies slepkava, mācījušies vēl divi audzēkņi, kas tiesāti par slepkavībām. Skolotāji apstiprināja, ka bērnus un audzinātāju nogalinājušais bijis pazīstams ar citu jaunieti — Vadimu Poligalovu. Arī šis jaunietis pastrādājis nežēlīgus noziegumus. Tas gan notika divus gadus pirms Gulbenes bērnudārza traģēdijas.

Laikraksts "Neatkarīgā rīta avīze" tolaik rakstīja, ka jaunietis bija pārcēlies pie vecmāmiņas uz Pierīgu pēc tam, kad audžuvecāki vairs nespēja nekādi viņu izaudzināt. Skolotāju ģimene viņu paņēma no bērnunama, kurā bērns bija nonācis, jo viņa tēvs atradās cietumā, bet māte bija narkomāne. 

Jelgavas un tās apkārtnes iedzīvotājos 1997. gadā rudenī sašutumu un neizpratni radīja kādas 17 gadu vecas meitenes slepkavība. Jaunietes līķi — sasistu un daļēji sadedzinātu — atrada kādā pamestā jaunbūvē, kur slepkava viņu bija ievilinājis. Nedaudz vēlāk par šo noziegumu likumsargi aizturēja nogalinātās klasesbiedru - 17 gadus veco Vadimu, kas atzinās, ka klasesbiedreni nogalinājis dusmu iespaidā, jo gribēja atriebties saviem vecākiem par apvainojumiem.

Augstākā tiesa atstāja spēkā Zemgales apgabaltiesas 1998. gada 28. oktobra spriedumu, ar kuru Vadims Poligalovs tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem par savas skolasbiedrenes slepkavību. Poligalovs vēlējās, lai viņam piespriesto sodu samazina, taču nevarēja sniegt konkrētus paskaidrojumus, kādēļ tiesai tas būtu jādara. No pēdējā vārda Poligalovs atteicās.

Zemgales apgabaltiesa Poligalovu atzina par vainīgu tīšas slepkavības izdarīšanā vainu pastiprinošos apstākļos un piesprieda desmit gadus cietumā.

Prokurora pieprasītais un tiesas piespriestais 10 gadu cietumsods ir maksimālais, ko Poligalovam varēja piespriest, jo Kriminālkodeksā bija noteikts, ka nepilngadīgām personām drīkst piespriest brīvības atņemšanu ne vairāk kā uz desmit gadiem.

NRA ziņoja, ka pēc izdarītās slepkavības aptuveni mēnesi Poligalovs bēguļoja, līdz beidzot viņu, ubagojot pie baznīcas, Rīgā aizturēja policija. Jaunietis nenoliedza, ka meiteni nogalinājis, bet vēlāk mēģinājis sadedzināt, jo gribējis slēpt pēdas. Slepkavības ieroci — lielu piekaramo atslēgu, ar kuru Poligalovs meitenei iesita vismaz 10 reizes, — jaunietis noslīcinājis tuvējā dīķī un cerējis, ka neviens tā arī neuzzinās par notikušo. Viņš nenojauta, ka meitenes līķis uzreiz nesadegs, jo nejauši garāmgājēji, ieraudzījuši dūmus, izsauks ugunsdzēsējus.

Tiesas zālē pēdējā vārda laikā slepkava gan atvainojās nogalinātās vecākiem, taču sejas izteiksme, ar kuru tas tika darīts, neliecināja par nožēlu. Tieši tāpēc daudzi Kalnciema iedzīvotāji bija priecīgi, ka viņam piesprieda maksimālo sodu, ko tolaik varēja saņemt nepilngadīgs noziedznieks — desmit gadus. Lieta tika skatīta apelācijas kārtībā, tomēr spriedums bija nemainīgs, rakstīja NRA.

Nonācis cietumā, Poligalovs nebūt nedomāja laboties, bet tieši pretēji — turpināja stigt noziedzības purvā. Pavisam drīz Poligalovs kopā ar diviem saviem kameras biedriem ne pa jokam noskaitās uz vēl vienu "kolēģi" — 1980. gadā dzimušu vīrieti. "Neatkarīgā rīta avīze" ziņoja, ka iemesls dusmu lēkmei bija viņa sūdzības cietuma administrācijai, ka kameras biedri vēloties piespiest stāties dzimumattiecībās.

Savu sašutumu pret jaunieša sūdzību Poligalovs ar vienu cietuma biedru izpauda dūru cīņās, pirms tam piespieduši ieslodzīto jaunieti stāties ar viņiem dzimumsakaros.

Lai jaunietis vairs nevarētu neko paziņot cietuma administrācijai, abi izvarotāji upuri nožņaudza, vēlāk mēģinot personālam ieskaidrot, ka puisis pats izdarījis pašnāvību.

Ņemot vērā trijotnes garo noziegumu sarakstu, tiesa Vadimam un otram cietuma slepkavībā iesaistītajam piesprieda mūža ieslodzījumu.

Trešais stāsts: laupītājs un slepkava

Noslēdzošais un reizē arī visīsākais stāsts ir par jaunieti Aleksandrs, kurš ir kopā ar abiem iepriekšminētajiem noziedzniekiem savulaik gājis vienā Gulbenes bērnudārzā un vēlāk arī skolā.

Viņš 90. gadu beigās veicis virkni laupīšanu. Tāpat bijis saistīts ar kādu traģisku noziegumu. Jaunietis centies izvarot kādu Gulbenes iedzīvotāju — sievietei izdevies izrauties un nokļūt mājās, kur viņa no gūtajām traumām un piedzīvotā šoka mirusi.

Vai šo tā dēvēto "Gulbenes fenomenu" var uzskatīt par sakritību vai likumsakarību?

"Apollo" atbildes centās noskaidrot pie trīs ekspertiem - kriminologa, psihiatres, kura strādājusi ar Gulbenes bērnudārza traģēdiju, kā arī jauniešu psihoterapeita.

Kriminologa viedoklis

Kriminoloģijas eksperts Andrejs Vilks uzsver, ka jautājums par patoloģiju, agrīnu diagnostiku un to, vai šīs patoloģijas varēja novērst, viņš neņemas spriest.

"Interesanta lieta — pirms vairākiem gadu desmitiem notika izmeklēšana krimināllietā par kādu izvarotāju Kalifornijā, ASV. Tolaik bija interesanta pieeja, kā viņa noziegumi tika atklāti. Runa bija par ģenētiskām dažādībām. Tika analizēti ģenētiskie materiāli, kas nonāca laboratorijās. Balstoties uz ģenētiskajām analīzēm, tika uzieta vainīgā persona un vēlāk to bija iespējams pierādīt tiesā. Ģenētiskie materiāli ļauj skatīties uz pagātni - ko viņš darījis, kādas bijušas izpausmes. Otrs — ko viņš varētu darīt tālāk. Pētnieki uzskata, ka atsevišķas novirzes un patoloģijas varētu laikus atklāt, tādējādi novēršot arī iespējamus noziegumus.

Vai varēja novērst Gulbenes bērnudārza traģēdiju? Kriminologs uz to raugās skeptiski.

"Ar Latvijai tolaik pieejamajiem resursiem, metodikas trūkumu, speciālistu trūkumu — droši vien, ka tolaik un, iespējams, pat šobrīd būtu grūti tādu traģēdiju novērst..."

Patoloģijas parādās jau bērnudārza gados. Ja tam pievērš uzmanību, iespējams, var novērst nelabvēlīgas sekas.

Sakritība vai likumsakarība?

Kriminologs norāda, ka šādu skatījumu varētu iedalīt divās daļās.

"Pirmkārt, vai vide ietekmē personības veidošanos, indivīda uzvedības modeļus un citus psiholoģiskus faktorus. Otrkārt, vai atbilde var slēpties ģenētiskajā mantojumā, kas atbilstošā vidē var sākt "izpausties". 

Indivīda iedzimtās īpašības izpaužas konkrētā vidē, kā viņš tajā rīkojas. Kā notiek mijiedarbība starp indivīda psihofizioloģiskām īpatnībām un sociālo vidi dažādos attīstības periodos. uzvedības modelis veidojas mijiedarbojoties šīm faktoru grupām - videi un psihofizioloģiskajām īpatnībām.

Ja analizējam dažādus noziedzīgus nodarījumus (ceļu satiksmes negadījumi, kukuļošana, laupīšana u.c.), varam izveidot grafiku ar X un Y. Ir noziegumu kategorijas, kur personām ar negatīvām ievirzēm "normālā" vidē īstenojas šīs ievirzes.

Piemēram, laupīšanas — personām ir negatīva pieredze un viņas noziegumus izdara vietās, kur ir "normāla" vide. (..)

Vai mēs runājam par kopējo noziedzības stāvokli, atsevišķu noziedzīgo nodarījumu veidu (stāvokli vai tendencēm) vai mēs runājam par atsevišķu noziedzīgu nodarījumu - tas vienmēr ir jāskata kā likumsakarīgs akts. Tātad tā ir zināmā mērā likumsakarība.

Var runāt, piemēram, par ceļu satiksmes negadījumiem, kā tos ietekmē neuzmanība, ceļu segums vai citi faktori, bet lielākoties ir jārunā par likumsakarībām. Cilvēks ar savām īpatnībām, vajadzībām un vardarbības normām izvēlas atbilstošu vidi, kur šo visu var īstenot."

Psihiatres viedoklis

"Apollo" sazinājās ar psihiatri Ladu Stoligvo, kura strādāja ar cietušajiem un lieciniekiem Gulbenes bērnudārza traģēdijas lietā kā Valsts psihiatrijas centra speciāliste.

Uz jautājumu, vai šādas traģēdijas bija iespējams novērst, Stoligvo atbild noraidoši, uzsverot, ka tas saistīts ar dažādiem aspektiem.

"Pirmkārt, kad cilvēki kaut ko tādu plāno - viņi to dara ļoti pārdomāti. Pamanīt to praktiski nav iespējams. Gulbenes slepkava ne ar vienu ar informāciju nedalījās. Kāpēc viņš nebija atzīts par slimu? Kāpēc viņš atrodas cietumā? Viņš tika atzīts par pieskaitāmu, jo ļoti labi apzinājās, ko viņš dara. Šī iemesla dēļ viņš negribēja, lai kāds traucētu to īstenot.

Neviens cits cilvēks nevarēja viņam traucēt un nebija lietas kursā. Parasti tāda tipa noziedznieki nevienam neko nestāsta."

Ļoti vienkāršojot, slepkavas un līdzīga tipa cilvēkus var iedalīt divās grupās — tie, kuri rīkojas impulsīvi un tie kuri rūpīgi izplāno savu noziegumu.

"Impulsīvajos gadījumos parasti runa ir par psihiski slimiem cilvēkiem, kas pēc ekspertīžu rezultātiem ir nepieskaitāmi. Šādus noziegumus paredzēt nav iespējams. Vienīgi, ja cilvēks ir psihiski slims, piemēram, viņš domā, ka kāds viņu vajā vai arī ir agresīvi noskaņots, tad viņu laikus var ievietot ārstēt slimnīcā.

Citos gadījumos tādi noziegumi ir rūpīgi izplānoti. Noziedznieki nav ieinteresēti, lai kāds viņiem traucētu tos izdarīt. Tāpēc nav iespējams šādus noziegumus novērst.

Pēc Gulbenes traģēdijas bērnudārzos un skolās parādījās apsardze, likumsargi, kas sargā šīs iestādes. Cits jautājums — vai ar to ir gana un cik šie cilvēki ir spējīgi apsargāt. Jautājums — cik cilvēks gatavs cīnīties un pretoties? Cik cilvēks teorētiski spējīgs pēkšņi uz vietas kādu aizstāvēt vai apzināties, ka blakus ir kaut kas apdraudošs un rīkoties negaidītā situācijā? Visu cieņu skolu apsargiem, taču es nezinu, cik viņi būtu gatavi strauji reaģēt, ja kādā izglītības iestāde notiek kaut kas...

Kā mēs varam novērst līdzīgas traģēdijas - diskutabls jautājums. Pat tā apsardze, kas stāv izglītības iestādēs - diez vai, ja kāds varmāka gribēs kaut ko izdarīt, tie cilvēki varēs bērnus glābt. Diezgan skarbi, saprotu...

Tas, kurš plāno kādu noslepkavot, tas ne ar ko nedalās. Neviens cilvēks patiesībā nevēlas nomirt.

Runājot par pašnāvības novēršanu, lielākā cilvēku daļa nevis grib sevi nogalināt, bet paglābties no kādām garīgām vai fiziskām ciešanām. Tāpēc, ja cilvēki ar kādu šādā situācijā dalās, viņi prasa palīdzību. 

Tad, kad cilvēks plāno kādu noslepkavot, viņam nekāda palīdzība nav vajadzīga. Viņš domā, kā to izdarīt. Tātad lēmums jau pieņemts, ja runājam par plānotām slepkavībām."

Psihiatre norāda, ka šo gadījumu var diezgan droši uzskatīt par sakritību.

"Vai šo traģēdiju varēja novērst? Šis jautājums ir diezgan diskutabls. Šobrīd psihiski neveseliem cilvēkiem ir vairāk tiesību nekā psihiski veseliem cilvēkiem. Kamēr cilvēks neizdara kaut ko viennozīmīgu, piemēram, reāli nepaņem cirvi, nazi vai fiziski neiesit kādam, tikmēr pret šādu cilvēku neko nav iespējams izdarīt. Arī policija ir bezpalīdzīga.

Šādi cilvēki drīkst draudēt, rakstīt. Ko šādi cilvēki izdarīs pēc gada vai desmit? Var rakstīt iesniegumus, bet policija neko reāli nevar izdarīt, kamēr nav kaut kas "vairāk" pastrādāts. Tur ir tas dramatisms..." saka Stoligvo.

Jauniešu psihoterapeita viedoklis

Bērnu un pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs komentē: "No vienas puses gribētos domāt, ka šādi gadījumi ir ārkārtīgi reti. Tie ir ļoti traģiski, tāpēc tos atceras, bet statistiski tie ir ļoti reti. Loģiski, ka šķiet — vienā vietā ir trīs līdzīgas situācijas, tad it kā vajadzētu būt likumsakarībām. 

No otras puses - tie faktori, kas ietekmē tādas lietas, ir daudz un tie paši noziegumi patiesībā izskatās diezgan atšķirīgi. Pirmais gadījums izskatās pēc "cita žanra". Apstākļi, kas var to izprovocēt, ir pārāk grūti kontrolējami. Liekas, ka nav tāda viena lieta, kas varētu to izraisīt. Es sliecos domāt, ka šī ir drīzāk traģiska, nepatīkama nejaušība, ko gan uzturēja deviņdesmitie gadi, gan Gulbenes tā brīža situācija (skolas, sociālais stāvoklis un citas).

Tajā pašā laikā Gulbenē dzīvoja vairāki citi bērni ļoti līdzīgos apstākļos un no viņiem absolūtais vairākums neko tādu neizdarīja." 

Par bērnudārza traģēdiju

"Kad domājam par šādām situācijām, problēma ir tajā, ka tās ir ārkārtīgi retas. Līdzīgi var teikt par Breivīka gadījumu (norvēģu terorists). Gadījums ir ārkārtīgi šausminošs, bet reizē ārkārtīgi rets, tāpēc no tā nevar izvilkt ārā kādu atziņu no tiem stāstiem, jo katrs no tiem ir ļoti atsevišķs un individuāls. Parasti, domājot par to, vai to varēja novērst, mēs domājam, kur bija tie iespējamie saskarsmes punkti, kurus kāds varēja pamanīt vai darīt citādāk.

Tad iezīmējas, ka to punktu īstenībā nemaz nebija tik daudz. Šķiet, ka lielākā daļa cilvēku neatceras neko tādu īpašu, kas būtu aizdomīgs, līdz ar to grūti ir saprast, ko varēja darīt citādāk," saka Konstantinovs.

Eksperts arī atzīmē Gulbenes slaktiņa lietā minēto gadījumu, kad slepkava aizbrauca uz Rīgu un atgriezās atpakaļ it kā pilnīgi izmainījies.

"Tas, ko mēs mēģinām šobrīd darīt — stāstīt jauniešiem par mentālo veselību. Viens ir stāstīt, kas tas vispār ir, ja jaunietim kaut kas tāds parādās. Otrs - normalizēt, ka ar šādām lietām var aiziet un aprunāties ar kādu speciālistu. Pretējā gadījumā jaunietim var sākties "šīs" domas, idejas, kas ir biedējošas. Jaunietim nav nekāda priekštata, ka ar viņu notiek kaut kas šausminošs un viņam nezināms. Viņš nemeklē kontaktus ar sabiedrību un tad tas tālāk eskalē... Citur es neredzu iespēju, kā šādu traģēdiju varētu iepriekš novērst," saka Konstantinovs.