Ekskluzīvi "Apollo.lv" ⟩ Atraisīt sevī iekšējo Sprīdīti. Viena no spilgtākajām gada debijām mūzikā - dziedātāja Būū (1)

Nekur nevarēju atrast skaidrojumu tam, kādēļ tavs skatuves vārds ir Būū. Kur radās šis nosaukums?

Man tas ir mazliet ezoteriski, jo jau sen zināju, ka gribu mainīt savu vārdu. Es pati daudz mainījos. Mans uzvārds Fārte angļu valodā ir vienkārši absurdi neveiksmīgs. Man var stāstīt, ka vācu valodā tas ir stilīgs, bet angliski tas nestrādā. Man vienu reizi galvā iekrita vārds Būū kā piedūriens kāda nobiedēšanai, un aiziet - lai iet!

Vēlāk es sapratu vēl skaidrojumus, bet tolaik tas nebija apzināti. Tagad es jūtu, ka man ir viena ļoti mīļa lieta par Būū kā mīļvārdiņu, kā iekšējo bērnu. Vēl viena lieta ir, ka vārdam Būū nav dzimtes, un tas man arī ir ļoti mīļi un svarīgi, jo es vienmēr esmu bijusi kaut kur starp. Es esmu jutusies piederīga abām dzimtēm.

Iepriekšējais gads tev bija dažādiem pārsteigumiem pilns, vai tu uz šo gadu esi kaut ko apņēmusies?

Es rakstu jau gadiem ilgi, un šogad man ir mazliet skaidrāka vīzija par turpmāko karjeras attīstību, tāpēc es it kā mazāk uz to koncentrējos, bet mācos strukturēt to vairāk kā karjeru, nevis vienkārši kaut ko bliezt.

Otra lieta, kas īstenībā ir prioritāte visā darbošanās virpulī, ir rūpēšanās par sevi, jo pagājušogad es ļoti nerūpējos.

Atskatoties man bija ļoti daudz nervu sabrukumu un pilnīgi no malas varēja redzēt, kā mans ķermenis palika slimāks un nogurušāks. Protams, ir panākumi un viss sanāk, bet iekšēji es ļoti nerūpējos par sevi, tāpēc man nākamajā gadā ir ļoti svarīgi to balansēt. Okey, ir jāstrādā, bet nevar savu ķermenīti novest. Pai, pai, labs ķermenītis (paglauda savu augšdelmu un iesmejas).

Kad iznāca tavs albums, daudzi Latvijā populāri cilvēki sajūsminājās par to. Kā uztvēri atzinības vārdus, vai to dažkārt nešķita pārāk daudz?

Noteikti jā, bija. Ja pirms tam bija daudz darba un satraukuma, tad albuma iznākšanas dienā man overwhelming (emociju pārbagātība) bija visu laiku. Es ļoti daudz raudāju, tik daudz ziņu man nekad mūžā nebija bijis. Es nevarēju atvērt telefonu bez ļoti liela emociju uzplūda.

Man iepriekšējais gads, gatavojoties tam visam, bija vientuļš un bailīgs, un nezināju, vai manu mūziku pieņems, vai kādam patiks. Te pēkšņi visi bliež labus vārdus un tādi cilvēki, kurus es reāli ļoti cienu, - es vienkārši gandrīz uzsprāgu! (Smejas.)

Man ir jāmācās to pieņemt, jo esmu ļoti jutīga gan uz labo, gan slikto. Man ir jāmācās sevi distancēt arī no labā, lai nebūtu visa par daudz, jo var būt pa daudz. Es tik daudz raudāju, vienkārši crazy (smaida).

Kā tev norisinās darbs ar sevi?

Visu laiku (pauze). Es jau kādus četrus gadus esmu ļoti aktīvi strādājusi ar savu mentālo un fizisko veselību, pašizaugsmi un psiholoģiju, filozofiju, jo man apkārt bija ļoti emocionāli neintelektuāla vide un es sāku saprast, ka tā īsti turpināt nevaru. Man ir rutīna – es rakstu dienasgrāmatu, meditēju katru dienu, man ir fiziskās aktivitātes un es ļoti strukturēju miegu, jo man tas trijstūrītis - uzturs, sports un miegs – bez kura es vienkārši nevaru panest to, ko es mēģinu panest.

Diezgan reti to akcentē, ka riktīgs darbs ar sevi prasa vairākas stundas dienā. Es šorīt izliku taro kārti (smejas), tad rakstu kladīti, meditēju – tas viss man palīdz "salikties". Darbs ar sevi ir baigi liela daļa no manas dzīves.

Tu jau esi nākamā albuma veidošanas procesā. Kā tev ar to tagad veicas un kad tas varētu ieraudzīt dienas gaismu?

Es galīgi nezinu, es noteikti nelikšu sev vēl nekādu termiņu, jo tad es arī visu izdaru. Dažreiz pat pārāk laicīgi. Šobrīd strādāju pie dziesmām, man ir vairākas iesāktas, kuras ir jāpabeidz un jāizdod kā singli. Es arī strādāju pie angliskā materiāla. Izskatās, ka tāds varētu arī būt nākamais albums. Es nezinu, vai 100% angļu valodā, bet noteikti arī ar to, jo tā man ir pirmā valoda radošajā izpausmē.

Trakākais man, kā jau jaunai mūziķei, par ko bieži, manuprāt, nerunā, ir tieši menedžmenta daļa, jo uzrakstīt dziesmas un tagad jau arī producēt varu es pati.

Man grūtākais, nedod dievs, ir uztaisīt videoklipu vai relīzes. Ak dievs, tur ir tik daudz darba, kam nav nekāda sakara ar mūziku, un to visu es pagājušogad mācījos, gandrīz izdegu un sajuku prātā (iesmejas). Tam es, godīgi sakot, negribu vairs iet cauri viena, jo tas bija šausmīgi smagi un burtiski paņēma mani no mūzikas prom. Es zinu, ka nākamo albumu burtiski izmetīšu "Spotify" vai arī būšu ap sevi jau radījusi komandu, kas man palīdz visu realizēt. Citādi jau tas vienkārši ir pilnīgs p*****. Nu tur visur pī (smejas).

Tagad nedaudz pasapņosim! Tu noteikti esi iztēlojusies savu pirmo koncertu – vai vari aprakstīt, kur tu to gribētu taisīt, kāda būtu atmosfēra?

Būū ir bijis šobrīd viens koncerts Ezīšfestā, bet tas man iedeva vēnā vienu doziņu (smejas), saprotot, kā tas ir, spēlēt koncertu, kur cilvēki dzied līdzi. Es gribu stāvkoncertus, kur var dejot un tusēt. Man ir koncepts par cilti, un tie ir forši, vaibiski, gaiši cilvēki, un tas arī ir tas, ko es gribu, – mēs satiekamies uz svētkiem ar cilvēkiem, kuri rezonē un saprot.

Man šķiet, ka katrs jau zina, kurš ir gatavs pamēģināt pie spoguļa pateikt, ka sevi mīl. Tas ir briesmīgi grūti, bet to var tomēr mēģināt un ar šo enerģiju tad arī nākt uz koncertu. Tā ir sapņu vide, kuru es mēģinu ap sevi kultivēt, pati strādājot ar sevi, daloties ar mūziku. Reāli labu vaibu – tas ir viss, ko man vajag.

No kurienes tu nāc? Pastāsti par sevi!

Es nāku no Rīgas centra. Vasarās mēs bērnībā ar vecākiem dzīvojām pie jūras. Līdz 16 gadu vecumam mums bija tāda iespēja. Tas ir posms, kad mēs veidojamies, un vasaras ir ļoti svarīgs laiks cilvēka dzīvē. Man tās pagāja 100% pie dabas – pie kāpām, perfektā safe space (drošā vidē). Es visu bērnību vienkārši vienītī varēju skriet, darīt. Jūrā es izlikos par nāriņu, princesi, burvi. Es turpinu to darīt – nekas nav mainījies, kad es tieku pie dabas.

Es it kā esmu rīdziniece, bet manī 100% ir dabas mīļotāja gēns. Man vecāki iemācīja mīlēt dabiņu. Es būšu pasaules pilsonis, meža zvērs, nāriņa – ģeniāli, tas pasē varētu būt ierakstīts (smejas).

Es vienmēr jūru saucu par savu māsu, jo man ir vecāks brālis un man gribējās māsu. Manā dzīvē nebija iedvesmojošas sieviešu enerģijas. Jūra man vienmēr bijusi lielā māsa, pie kuras es eju runāties, kura man palīdz, kur es varu iztrakoties. Jūra man ir ļoti svarīga – to ir grūti izstāstīt cilvēkiem, kuri nesaprot, kā var mīļot kokus.

Rīt, 12. janvārī, (saruna norisinās 11. janvārī) paziņos "Zelta mikrofona" nominantus! Kā tu jūties dienu pirms šā notikuma?

Es melotu, ja teiktu, ka neceru. Es nedomāju par to, jo negribu lieki patērēt savu enerģiju ne priekam, ne bēdām. Es zinu, ka sevi albumā ļoti ieliku un izdarīju visu. Tālākais jau ir likteņa varā un to cilvēku, kas ir atbildīgie dziesmu izvēlē, jo loģiski, ka to izvēlas nevis Dievs, bet cilvēki.

Man jāapzinās tas fakts, ka es no pilnīgas nulles mazāk nekā gada laikā esmu nonākusi līdz tam, ka vispār varētu pat pretendēt uz nomināciju. Man tas jau ir kosmoss un sit ārā korķus.

Man vēl nebija profila "Instagram", man nekā nebija – nulle! Es esmu šokā, ka tik ātri. Es šausmīgi strādāju – kā negudra. Tas nav brīnums, ka tas ir noticis, bet brīnums ir tas, ka rezonanse ir tik laba. Kā būs – tā būs, bet es, protams, ceru. Tas būtu ļoti skaisti.

Būu šogad nominēta četrās kategorijās - "Popmūzikas albums", "Debija", "Gada dziesma" un tautas balsojuma "Elvi gada dziesma".

Kā tu raksturotu savu mūzikas rakstīšanas procesu?

Man ir ļoti svarīgi būt bez apkārtējiem traucēkļiem, lai es būtu flovā (ritmā) un fokusā. Man ir mājas studijiņa – tur es parasti rakstu. Albumam tur neierakstīju vokālus – to izdarījām citur, bet dziesmu rakstīšana notika telpā, kurā biju pilnīgi viena, brīva, bez jebkāda filtra, un tas laikam no tehniskās puses ir vissvarīgākais – lai būtu droša vide.

Tagad jau es varu rakstīt kopā ar citiem, man vairs nav kauns raudāt citu priekšā, jo bieži runāju ne tikai caur muti, bet arī acīm. Ja no tā kautrējas un bloķē sevi, tad rodas lielas grūtības.

Es kaut kad dzirdēju, ka Šopēns par daudz ko esot raudājis. Viņš uzspieda uz klavierēm noti un raudāja par to, ka tā izdziest. Man tas liekas tik skaisti.

Kā tu trijos vārdos raksturotu savu klausītāju?

Apzināts. Interesanti, ka šis uzreiz iznāca ārā (pauze). Tūlīt, šis ir atbildīgi. Man liekas, ka gaišs – tādā ezoteriskā izteiksmē ar tendenci uz pozitīvo un atvērts.

Kā tu trijos vārdos raksturotu savu mūziku?

Emocionāla, vismaz man tā ir emocionāla, attīstoša – palīdz attīstīties tur, kur cilvēks jūt, ka viņam vajadzētu to darīt, un dejojama. Man ir svarīgi, lai ne tikai prāts kustas, bet arī ķermenis. Mums kultūrā trūkst, ka cilvēki var vienkārši piecelties un dejot.

Kā tu trijos vārdos šobrīd raksturotu Latvijas mūzikas industriju?

Esmu tikai pašā ceļa sākumā, tādēļ zinu tikai virspusi. Man gribas teikt, ka stagnējoša. Tas vispār ir Latvijas kopīgais elements – mums ir vienkārši jāmācās. Atvērta, jo es jūtu, ka mani pieņem. Stagnanta, atvērta – ģeniāli savienojumi! (Iesmejas.) Labs potenciāls, jo tur ir daudz izaugsmes iespējas.

Tev ir svarīgi būt autentiskai un mūzikas radīšanā kārtīgi izdauzīties - vai, tavuprāt, to ir relatīvi vieglāk darīt, ja iepriekš plašākai sabiedrībai neesi bijusi pazīstama?

Man ir vieglāk trakot, kad zinu, ka man ir atbalsts. Publicēt pirmo "TikTok" video, kad es iepriekš vispār nebiju aiztikusi aplikāciju un domāju – it kā neviens neredzēs, man bija daudz grūtāk nekā tagad. Šobrīd es zinu, ka ir cilvēki, kuri saprot manu humoru, kuri pieņem mani. Tie, kuri ir virs manis – daudz krutāki un pieredzējušāki -, viņi redz manu cīņu. Viņi nenosodīs, jo paši tam ir gājuši cauri. Man ir sajūta, ka katru dienu paliek vieglāk. Bet es nezinu, kā ir tad, ja ieliek video un to redz 500 000 cilvēku.

Tavs albums ir par dažādu emociju gammu. Kuru dziesmu tev bija emocionālā ziņā visgrūtāk radīt un kādēļ?

Simtprocentīgi joprojām "Drūmi joki". Ja visas citas vēl varu patrenēties un padziedāt, tad "Drūmus jokus" es gandrīz neaiztieku vispār, jo tā man bija ļoti smaga. Viena lieta ir, ka es mēģinu dziedēt kolektīvo traumu, kas ir bijusi sievietēm cauri laikam un arī manā dzimtā, taču es caur šo dziesmu ļoti spēcīgi risinu traumas ap manu tēti.

Mans tētis ir fantastisks cilvēks, viņš darīja labāko, ko varēja, bet viņš ļoti daudz bija ietekmējis to, kāpēc man bija tik daudz jācīnās par savu vietiņu pasaulē, lai es iemīlētu sevi.

Iet cauri tām lietām joprojām ir grūti, tāpēc tā dziesma joprojām uzvirmo un gribas bimbāt katru reizi. Tur ir viena rindiņa par to, ka es esmu Sprīdītis. Tā mani tiešām aizķer, jo es visu laiku esmu bijusi piedzīvojumu meitene - es gribu trakot, bumbu spēlēt, es gribu skriet, es gribu darīt, bet tā pasaule visu laiku bija tik drausmīgi ļauna un biedējoša. Visu laiku man darīja pāri, nu fui!

Es esmu Sprīdītis, nu tipisks Sprīdītis pēc sava arhetipa. Ļoti lielā mērā iemesls, kāpēc nevarēju kaut ko darīt, bija tas, ka es esmu meitene, un tas nav okei. 

Tev bērnībā bija kādi aizliegumi, lietas, kuras nevarēji darīt?

Jā, man bija neapzināti ieprogrammētas lietas. Neviens to nedarīja speciāli, bet tā pati tehnoloģiju apgūšana, kas joprojām ir liela problēma Latvijā. Ja paskatās ar kritisku aci, mums nav baigi daudz mūzikas producentu meiteņu vai sieviešu. Man tagad ir producētas dažas dziesmas - tas no visiem sasniegumiem, iespējams, ir lielākais, jo visu manu bērnību tika stāstīts, ka sievietes nevar.

Katru reizi, apsēžoties pie datora, man bija nenormālākā trauksme, nu nenormālākā. Es gāju cauri terapijām, visu ko esmu darījusi, lai tikai varētu sēdēt pie datora. Kad es atnācu ar saviem pirmatnējiem bītiem, producenti, pie kuriem mēģināju strādāt, teica: "Tu labāk turpini spēlēt savu ģitāru. Mēs, producenti, izdarīsim savu darbiņu, nu kāpēc tu mokies ar šo?"

Ir bijis ļoti daudz brīnumu, kuriem jācīnās cauri, tāpēc feminisms ir liela daļa no manas mūzikas un daiļrades, jo es pati tam esmu gājusi cauri.

Piemēram, reperi drīkst repot par to, ka viņiem ir bijušas problēmas vai ka viņi pārdod narkotikas un ir jātiek cauri tai h*****. Tā autentiski ir viņu cīņa. Mēs pieņemam to, ka viņiem tam ir jātiek cauri, bet tad, kad meitene dzied par to, ka viņu ierobežo, jo viņa ir meitene, tad pēkšņi - radikālā feministe. Sorry, tā ir mana cīņa, es nepārdevu narkotikas bērnībā, bet tiešām lauzos tam cauri, lai vispār drīkstētu piesēsties pie datora.

Daudzi ārzemju mākslinieki izmanto mūziku un sociālos tīklus, lai cīnītos par dažādām netaisnībām un izplatītu savas idejas, tikmēr citi uzskata, ka dziedātājiem nav šajās lietās jājaucas un patiesībā ir jādomā tikai par mūziku. Vai, tavuprāt, māksliniekam ar saviem klausītājiem ir jārunā arī par jomām, kas ir nesaistītas ar mākslu?

Es noteikti jūtos kā taisnības cīnītāja, lai cik absurdi tas neskanētu. Jau no bērnības tā ir bijusi daļa no manis. Ja kādu apbižoja, tad es gāju palīgā. Viens ceļš ir palīdzēt caur mūziku ar dziesmām, vairot apzinātību sabiedrībā. Otrs ceļš ir caur to, ka tu esi personība. Mūziķis ir publiska, pazīstama persona, kuram ir platforma un klausītāji. Tā ir mūziķa izvēle, vai dalīties, vai nedalīties ar idejām, bet es personīgi esmu tā, kura dalītos. Es to pamazām arī vairāk darīšu, jo daudz kam es ticu.

Kas ir tās lietas, ar kurām tu vēlies, lai citi tevi atpazīst un asociē?

Šajā kontekstā man ļoti patika viena frāze - "cilvēki neatceras to, ko tu teici vai darīji, bet gan to, kā viņi jutās kopā ar tevi". Es gribētu, lai cilvēki, patērējot manu saturu vai klausoties mūziku, jūtas labi un gribas atgriezties, jo te ir labi, te ir gaišāk un pieņemoši. Vienkārši, lai viss ir chill (mierīgi). Mums tik daudz kas nav chill.