Imunologa Jevgēnija Ņikiforenko gadījums izgaismojis to, ka Veselības inspekcijas reakcija uz sūdzībām ir formāla. Pēc vairāku pacienšu sniegtas informācijas par seksuālu izmantošanu inspekcija ļāva ārstam turpināt strādāt un uzbrukt jauniem upuriem. Bet pēc skandāla nākšanas gaismā iestāde bija vairāk norūpējusies par savas neizdarības piesegšanu nekā patiesības noskaidrošanu, un pārbaužu materiālus iznīcināja, vēsta raidījums "Nekā personīga".
Pacientu sūdzības par ārstniecības procesā nodarītu kaitējumu Veselības inspekcija lielākajā daļā gadījumu atzīst par nepamatotām. Bet, arī apstrīdot tās slēdzienu tiesā, panākt taisnīgumu ir sarežģīti.
Pētījums par tiesās nozīmēto ekspertīžu kvalitāti liecina, ka tās mēdz būt maldinošas. Rezultātā cilvēka iespēja pierādīt, ka ārstu kļūdas vai nolaidības dēļ iestājusies invaliditāte vai nāve, ir neadekvāti maza un tiesas ilgst gadiem.
Ja neveiksmīga ārstēšana pacientam radījusi kaitējumu, tas var pieprasīt kompensāciju Ārstniecības riska fondā. Par naudas piešķiršanu lemj Veselības inspekcija, kas 78% gadījumu sūdzības atzīst par nepamatotām.
Inspekcija ik gadu saņem ap 200 sūdzībām. Tās izvērtē iestādē strādājoši ārsti un eksperti. Ja iesniegums skar jomu, kurā inspekcijā speciālistu nav, tā prasa viedokli ārstu biedrībām. Atzinumu sagatavošanai izmanto tikai oficiālos medicīniskos dokumentus. To, ko nevar pārbaudīt dokumentos, nemaz neizmeklē.
Veselības inspekcijas Veselības aprūpes kvalitātes kontroles nodaļas vecākā ārste eksperte Sarmīte Zeltiņa teica: "Ja jums nāktos palasīt dažus - un es negribētu teikt dažus, bet pat daudzus - no šiem iesniegumiem, tie ir, maigi sakot, nenopietni. Diemžēl man ir jāsaka, ka cilvēki ir uzzinājuši, ka ir tāds Ārstniecības fonds, un viņiem liekas, ka šī ir tā vieta, kur varētu kā no lādes paņemties savām vajadzībām."
Cietušo pacientu pārstāvji gan norāda, ka virkne inspekcijas lēmumu ir neizprotami. Tajos ir abstrakti apgalvojumi bez atsaucēm un pamatojuma. Ja cilvēks sūdzas, ka ārsts nav sniedzis visu informāciju, kā to paredz likums, inspekcija pārmet, ka pacients nav uzdevis pareizos jautājumus. Slēdzienos ir acīmredzamas pretrunas un netiek pamanītas kļūdas medicīnas dokumentos, kas varētu liecināt par to viltošanu.
Zvērinātais advokāts Ronalds Rožkalns teica: "Pagājušajā nedēļā viens no maniem klientiem saņēma Veselības inspekcijas lēmumu Ārstniecības riska fonda lietā, kurā bija gājusi bojā grūtniece, kura bija nogādāta vienā no lielākajām valsts ārstniecības iestādēm, kurai bija sākusies iekšēja asiņošana, plīsusi dzemde.
Bija radies dzīvībai bīstams stāvoklis, tūlīt pēc ievešanas, it kā tūlīt pēc ievešanas - tas ir atbilstoši medicīniskajiem ierakstiem - it kā bija iestājusies klīniskā nāve un it kā bija sākta šīs pacientes atdzīvināšana."
"Arī pati Veselības inspekcija šajā lēmumā ir apstiprinājusi, ka bija nepieciešams veikt reanimāciju, un arī apstiprinājusi, ka atbilstoši pierādījumos balstītas medicīnas principiem grūtniecēm, ja neizdodas grūtnieci atdzīvināt četru minūšu laikā, steidzami, neatliekami jāveic ķeizargrieziena operācija," viņš minēja.
Rožkalns sacīja, ka to arī Veselības inspekcija savā lēmumā atzinusi, un dažas rindkopas tālāk ir slēdziens, ka ārstniecības personu rīcība, reanimācijas pasākumi bijuši pareizi un kvalitatīvi.
Mikroķirurgs, "Riska fonda konsultācijas" valdes loceklis Olafs Libermanis norādīja: "Šobrīd nav definēts, kas ir kaitējums. Piemēram, izgulējumi, kas ir smagas komplikācijas un pacienti arī nomirst, kļūst par invalīdiem, un tie, kas ir invalīdi, kļūst par lielākiem invalīdiem, tie vairs netiek uzskatīti par kaitējumu, par kļūdu, par kompensējamu situāciju.
Ķirurga nejauši radīts bojājums, piemēram, meitenēm operējot ginekoloģiju, ievaino urīnpūsli, ievaino urīnvadu, Veselības inspekcija to vairs neuzskata par kļūdu, neuzskata par kaitējumu, bet dažos gadījumos uzskata."
"Publiskajā telpā izskanējušie neglaimojošie viedokļi par nekvalitatīvām ekspertīzēm, kādu atsevišķu personu ietekmi uz ekspertīzes rezultātiem, manuprāt, ir pilnīgi nepamatoti, neargumentēti un ar tiešu mērķi gan inspekciju diskreditēt, gan noniecināt ārstus ekspertus," Zeltiņa teica.
Ja pacients nepiekrīt inspekcijas atzinumam un vēlas panākt taisnīgumu, viņam jāgatavojas garam procesam, kur katrā posmā būs jāatduras pret birokrātiskiem šķēršļiem. Veselības inspekcijas lēmumu var apstrīdēt Veselības ministrijā. Taču tai nav speciālistu, kas varētu šādas lietas skatīt, un ministrija mēdz pārsūtīt sūdzības mediķu profesionālajām organizācijām, tā dažreiz patērējot vairākus mēnešus.
"Tas ir vēl viens, faktiski bezjēdzīgs posms, birokrātiska barjera, lai paildzinātu pacienta ciešanas," teica Rožkalns.
Ja cilvēks vēlas turpināt cīnīties, tad nākamais solis ir vēršanās tiesā. Pēc likuma tiesai jānosaka ekspertu komisijas sastāvs, bet visbiežāk tā uzdod ekspertīzi veikt Valsts tiesu medicīnas ekspertīžu centram - iestādei, kas nespecializējas dzīvu cilvēku aprūpē. Centrs pieaicina ekspertus no malas. Kas tie ir, nereti tiesa un cietušais uzzina tikai jau pēc ekspertīzes beigām. Tiesas nepārliecinās, cik augsta ir pieaicināto konsultanti kvalifikācija.
Olafam Libermanim medicīnas nozarē ir pretrunīga slava, jo viņš, pats būdams ārsts, izveidojis uzņēmumu, kas strīdos pārstāv pacientus. Ar savu komandu Libermanis izpētījis 20 tiesās iesniegtās ekspertīzes. 80% nebija formulēts, kā saskaņā ar profesionālajām vadlīnijām mediķim konkrētā situācijā būtu jārīkojas. 35% ekspertīžu nebija piesaistīts konkrētās jomas speciālists, 60% nav sniegtas atbildes uz tieši uzdotiem jautājumiem.
"Tie ir papīri, kas ir nosaukti par ekspertīzi, bet tur nav ekspertīze. Mēs konstatējām, ka, pirmkārt, nav definēts slimnieka stāvoklis, kas viņam ir, otrkārt, nav definēta ideālā prakse, respektīvi, kā vajag ārstēt atbilstoši vadlīnijām.
Un vispār Eiropas standarti ar veselības aprūpi saistīto pārkāpumu izmeklēšanai netiek ievēroti. Vienā daļā lietu tiek mērķtiecīgi īstenota realitātes deformācija," teica Libermanis.
Viņš turpināja: "Slimniece iestājās [slimnīcā] ar virkni diagnožu - paaugstināts asinsspiediens, sirds problēmas, liekais svars, palielināts vairogdziedzeris un sepse. No šī diagnožu uzskaitījuma galvenā ir sepse, kas ir asins saindēšanās, un sepse viņai ir tāpēc, ka pēc rozes iekaisuma nav izņemta ārā plāksne, kas bija tajā slimajā kājā. Bet šīs diagnozes tiek sarakstītas vienlaidus."
Rozkalns norādīja: "Šī situācija rezultējas tajā, ka ir ekspertu komisija, kurā parasti ir divi pārstāvji no Tiesu medicīnas ekspertīžu centra, kuri tiesas sēdē arī atklāti pasaka, ka par konkrētajiem jautājumiem - par traumatoloģiju, ginekoloģiju, ķirurģiju - nav nekādas sapratnes.
Man ir bijušas tiesas sēdes, kurās šie eksperti arī pasaka, ka viņi paši ir saņēmuši konsultācijas no pieaicinātiem ekspertiem. Par kādu objektivitāti šādos gadījumos var būt runa? Es domāju, ka nekādu."
Ronalds Rožkalns ir viens no nedaudziem advokātiem Latvijā, kas specializējas pacientu tiesībās. Viņš piekrīt, ka tiesā panākt taisnīgumu šajos jautājumos ir ļoti grūti. Ekspertīzes ir nekvalitatīvas un pat maldinošas.
Piemēram, tajās secinājumus pamato ar atsaucēm uz avotiem, kur patiesībā minēts pretējais. Tiesai iesniedz nevis izvērstus skaidrojumus un pētījumus, bet secinājumus dažu rindkopu garumā. Tiesneši nekritiski tiem uzticas un pārkopē spriedumos.
Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra direktora vietniece Inga Martinova teica: "Katrā konkrētā gadījumā tiek izvērtēts, kuras jomas ārstus speciālistus ir nepieciešams pieaicināt komisijā.
Ekspertīzes gaitā tiek veikta medicīniskās dokumentācijas izpēte, un eksperta atzinumā tiek sniegtas atbildes uz ekspertīzes noteicēja uzdotajiem jautājumiem."
"Viena no iesaistītajām pusēm, lietas dalībnieks, ir valsts, kuru pārstāv - parasti tās ir divas iestādes - sākotnējo lēmumu pieņēmusī Veselības inspekcija un Veselības ministrija kā augstāka iestāde. Nav normāli, ka šādās lietās ekspertīzi veic iestāde, kura ir pakļautībā attiecībā uz vienu no lietas dalībniekiem, attiecībā uz Veselības ministriju," teica Rožkalns.
Advokāts iesaka Veselības inspekcijā, pēc Zviedrijas piemēra, veidot komisiju pacientu sūdzību izskatīšanai, tajā iekļaujot juristu, pacientu organizāciju pārstāvi, medicīnas speciālistu. Šādā modelī Zviedrijā par pamatotām pacientu sūdzības atzīst divreiz biežāk - 40% gadījumu.
Kopš pērnā gada uz maksimālo summu 142 tūkstošiem eiro var pretendēt tikai tad, ja pacients mediķu kļūdas dēļ miris. Ja pacients kļuvis par invalīdu, tad sekas par ļoti smagām neuzskata. Tagad ir skaidrāks, kā aprēķināt kaitējuma kompensāciju. Oktobrī uzkrājums riska fondā bija nepilni 800 tūkstoši.
