Spēcīgākā trauma, kas var rasties. Kā palīdzēt vecāku skandālā ierautam bērnam? (1)

Speciālists stāsta, ka vēršanās pēc palīdzības publiskajā telpā noteikti ir veids, kā cilvēki saredz iespēju savas grūtības atrisināt vieglāk, ātrāk un sev vēlamā veidā.

"Mēs saprotam, ka, iegūstot sabiedrības un mediju interesi, tas var ietekmēt lietu iznākumu. Protams, reizēm tas ir arī galējs izmisuma solis, to nevar noliegt, bet droši vien liela daļa šo gadījumu ir centieni panākt sev vēlamo rezultātu. Publiskajam viedoklim ir milzīga nozīme un loma.

Ģimenes šķiršana, no pieredzes zinām, ir vieni no visneglītākajiem strīdiem un bieži vien visbriesmīgākās dzīves pieredzes vispār - ar vai bez publiskas risināšanas.

Tādos strīdos ir tendence izmantot visus iespējamos līdzekļus - tas ir ļoti personiski, ir daudz negatīvu emociju pret konkrētu cilvēku, ar kuru kādreiz vienojušas ļoti tuvas jūtas. Loģiski, jo tuvākas attiecības bijušas, jo liekāks naids var rasties," stāsta psihoterapeits.

Bieži vien situācija gan neapstājas pie palīdzības meklēšanas vien, tā vietā "skatītāji" iesaistās, sniedzot padomus kā cietušajiem, tā varmākam. Taujāts, cik tas ir korekti - situācijā iesaistītos vispār uzrunāt ar padomiem, Konstantinovs norāda, ka "vienaldzīgi palikt noteikti nevaram, taču ir ļoti būtiski saprast, kā mēs iesaistāmies."

"Nav korekti iesaistīties pašā konfliktā. Kā vērotāji no malas mēs redzam parasti tikai vienu stāsta pusi, un šajos stāstos vienmēr ir vēl simtiem dažādu detaļu, kuras nepārzinām, un kurās mēs, kā garāmgājēji, nemaz neesam ieinteresēti iedziļināties. Bet tieši tāpēc šādas lietas tiek tiesātas ilgi un sarežģīti - ir pārāk daudz doto lielumu.

Tas, kā varam palīdzēt, ir atrast atbilstošu palīdzību.

Ja cilvēks ir cietis vardarbībā, kur viņam iet ar to? Ja cilvēks ir piedzīvojis ko briesmīgu, kur viņam vērsties ar to? Taču ne uzņemties tiesāšanu.

Ja cilvēks ir cietis noziegumā, mums ir jāpalīdz visos iespējamos veidos nonākt tam policijā, bet nav jāsāk pašiem izmeklēt noziegumu," atzīmē psihoterapeits.

Viņš stāsta, ka ir ļoti svarīgi vērsties pie organizācijām, kuru galvenais mērķis ir sniegt palīdzību grūtībās nonākušajiem.

"Tāpēc jau mēs sabiedrību veidojam tā, kā veidojam. Mēs veidojam dažādas organizācijas, kuru pienākums ir nodrošināt palīdzību bērniem. Ir ļoti svarīgi pieturēties pie tā, ka veidojam sabiedrību, kurā šādu spēcīgu institūciju, kuras ir ieinteresētas profesionāli palīdzēt dažādas situācijās, ir daudz.

Man šķiet, ka nevajadzētu sabiedrībā stimulēt šādu lietu publisku risināšanu, jo tā ir viena no svirām, kas ietekmē rezultātu ilgtermiņā. Būsim godīgi, no vardarbības cieš ļoti daudz cilvēku, bet padarīt šo konfliktu publisku iespēja ir ļoti mazai daļai.

Attiecīgi, ja mēs nekārtosim visu sistēmu kopumā, bez palīdzības joprojām paliks ļoti daudz vardarbībā cietušo," uzskata speciālists.

Konstantinovs gan atzīmē, ka situācija Latvijā uzlabojas un temats tiek aktualizēts arvien vairāk, kas, iespējams, notiek tieši tāpēc, ka cilvēki vairs nebaidās izteikties skaļi un skaidri, tomēr viņš vērš uzmanību, ka būtu jādomā par problēmas risināšanu vēl pirms tā radusies.

"Runājot par bērniem, te nu gan tā sistēma nestrādā un nevirzās labā virzienā, kā tas ir ar iestādēm, kas palīdz vecākiem.

Pirmkārt, tiesas procesi Latvijā notiek ilgi. Bērns var tikt vazāts pa tiesām pat gadiem. Tā ir ļoti traumējoša pieredze.

Viens ir situācijas, kad jau ir notikusi vardarbība, un viss jau ir slikti - tur var iesaistīt dienestus un risināt konfliktu, bet, šķiet, ka mums ir ļoti, ļoti maz iespēju risināt lietas mirkli pirms tam. Ir maz vietu, speciālistu, pie kuriem vērsties ģimenei pirms izcēlies lielais konflikts."

Speciālists atzīmē, ka ir jāapzinās, cik nopietnu traumu bērnam var atstāt šāda pieredze, tāpēc vecākiem ir jāiemācās bērnu neizmantot kā ieroci.

"Nav spēcīgākas, ilgstošākas un satricinošākas traumas, kas var rasties, bērnam nonākot vecāku strīdā.

Kas notiek - bērnam ir jāieņem puse. Latvijas sistēmā tas ir briesmīgi - bērni regulāri nonāk psihologu apskatē, tad tiek vazāti pa tiesām, kur viņiem jāizvēlas starp mammu un tēti, bet, kā zināms, lai kāds nebūtu vecāks, lai cik slikts viņš nebūtu bijis, bērna psihē viņš tāpat ir vecāks. Šādas izvēles veikšana bērnu sašķeļ, rada viņā trauksmi un vainas apziņu, kas viņu var pavadīt pat pieaugušā vecumā. "Vecāka nodevība" ļoti ietekmē bērnu, un viņiem tiešām nekad nebūtu jāattopas šādā situācijā," atzīmē psihoterapeits.

Viņš stāsta, ka labākais veids, kas vismazāk traumētu bērnu, būtu ikdienā ar vecākiem pavadītais laiks sadalīts līdzvērtīgi.

"No pētījumiem ir zināms, ka, ja šķiršanās norit pietiekami civilizēti un bērns saglabā laiku pie abiem vecākiem 50:50, tās sekas uz viņu būs mazākas kā citos gadījumos. Tas būtu labākais variants, kas arī aiztaupītu bērnam situāciju, kurā jāizvēlas starp vecākiem Protams, izņemot gadījumus, kuros bijusi, piemēram, vardarbība. Citādi ir ar pavisam maziem bērniem - pavisam mazu bērnu audzināšanā tēta loma ir pavisam citādāka.

Tēta loma ir atbalstīt mammmu, un mēs zinām, ka tas ir svarīgākais bērna veselīgai attīstībai. Ja tētis to mammu neatbalsta, viņš jau savu lomu nepilda.

Skaidrs, ka šķiršanās, kad bērns ir pavisam mazs, ir vistraumējošākā. Rodas arī vientuļā mamma ar bērnu, kas nav izdevīga situācija ne ekonomiski, ne kā citādi. Arī vīrietis tiek nolikts bezatbildīgā situācijā, kurā viņam ir iespēja atstāt novārtā bērnu," stāsta Konstantinovs.

Nopietnas bažas rada arī bērna tālākā dzīve, ne tikai emocionālais stāvoklis, ejot cauri vecāku konfliktam.

"Uz traumām nedarbojas fizikas likumi. Tas, ka bērns ir traumēts, obligāti nenozīmē, ka uz viņu tiks atstātas sekas, tomēr lielākajai daļai tās paliks gan. Viens, mums ir tendence atkārtot pieredzētus modeļus - daudz lielāka iespēja ir izveidot nestabilas attiecības, nākot no nestabilas ģimenes.

Vecāku attiecības ir pirmais fundamentālais priekšstats par cilvēku attiecībām kā tādām. Vērojot vecāku attiecības, bērns izdara secinājumus, ko var gaidīt no sabiedrības kopumā.

Viņš redz, kā veidot attiecības, tāpēc tas pirmais modelis ir ļoti svarīgs. No pētījumiem var redzēt, ka ļoti bieži šo modeļi tiek izveidoti atkārtoti, pat tad, ja cilvēks labi apzinās, kas notiek.

Bērna pasaulē vecāki ir dieva figūra līdz pat pusaudžu vecumam. Tas ir kaut kas nesatricināms. To autoritāti nevar lauzt neviens. Šis priekšstats bērnam ir ļoti svarīgs, lai varētu droši attīstīties. Ja šī stabilitāte jau agri tiek sagrauta, tas rada sajūtu par nedrošu vidi, kurā nākas apšaubīt mīlestību un sevis pieņemšanu,"

iespējamās sekas apraksta speciālists.

Konstantinovs norāda, ka ir labi atrast kādu uzticamu pieaugušo no malas, ar ko bērns varētu aprunāties, jo abi vecāki šādās situācijās ir pārāk emocionāli.

"Jābūt kādam pēc iespējas neitrālam cilvēkam, kurš bērnu var uzklausīt. Arī terapijas ir aktuālas. Otršķirīgi, kāda tā ir, bet noteikti ir jāatrod veids, kā bērns var izpaust savas negatīvās emocijas drošā veidā," norāda psihoterapeits.

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Tagad mēs esam arī Telegram!