Ja aplūko iekšzemes kopproduktu Baltijas valstīs pa ceturkšņiem kopš 2019. gada nogales, kad kovids Eiropu vēl nebija sasniedzis, tad var redzēt, ka Lietuvai un Igaunijai 2020. gadā bedre nebija tik dziļa kā Latvijai, abas ātrāk atgriezās pie pirmskrīzes izaugsmes tempa un spēja to noturēt.

“Vēsturiski mums ir bijuši periodi, kad Igaunija aug straujāk, mēs augam, Lietuva. Valstis lēkā viena otrai priekšā, kustās plus mīnus līdzīgi. Tad šobrīd tiešām tā sajūta ir tāda, tie rādītāji, kuros mēs sākam iepalikt, ir tiešām pietiekami daudz,” saka bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš.

Iemesli, kas pēdējos gados negatīvi ietekmējuši Latvijas ekonomiku, ir gan ar kovida krīzi un tās vadīšanu saistīti, gan arī senākas kaites. Piemēram, transports. Kravu tranzīts caur Latvijas ostām krita jau pirms pandēmijas un turpināja krist. Lietuvā un Igaunijā tikmēr - nebūtiski vai pat pieauga.

Bet arī kovids ir pie vainas. Pirms pasaulē tika nosēdinātas visas lidmašīnas, Rīgas lidosta bija pārliecinoša līdere Baltijā pēc pārvadāto pasažieru skaita. Atgūta aptuveni puse no iepriekšējā apjoma.

secina Latvijas Darba devēju konfederācijas eksperts Jānis Hermanis.

Viņš ir pārliecināts, ka gan aviācijas, gan viesmīlības, gan citās kovida īpaši skartajās jomās Latvijas ekonomiku sliktāk ietekmējuši ierobežojumi. “Tie novērojumi ir tādi, ka cilvēki no Latvijas brauc uz kaimiņvalstīm iepirkties, atpūsties, izmantot dažādus citus pakalpojumus. Tur nosacījumi ir liberālāki nekā pie mums,” stāsta Hermanis.

Jau pirmajā kovida vilnī Latvijā zemāk nokrita privātais patēriņš, ko ekonomisti skaidroja gan ar vispārēju piesardzību, gan arī ar skopāku valsts atbalstu mājsaimniecībām. Savukārt pēdējos kovida viļņos, kā rāda banku maksājumu karšu dati, Latvijas iedzīvotāji mēdza naudu tērēt ārzemēs. Tiesa, kritumi mazumtirdzniecībā nav ilgi paliekoši - tiklīdz ierobežojumus atceļ, apjomi strauji atjaunojas. Tomēr pēdas ir palikušas.

“Tā pārliecinoši pateikt, ka te ir valdības lēmums un te mums ir kritums ekonomikā pretī, ir grūti. Tirdzniecībā, jā. Tur varbūt tiešām var redzēt, ka mums tie ierobežojumi bijuši ilgstošāki, smagnējāki, gan brīvdienas, gan tagad rudenī mājsēdes laikā, gan arī pavasarī pirms gada bija ilgstošāki un smagnējāki ierobežojumi,” saka Āboliņš.

Taču ne jau visām nozarēm gājis tik slikti. Salīdzinoši labi klājies lauksaimniecībai, veselības aprūpei, būvniecībai, finanšu sektoram, rūpniecībai. Īpaši strauji audzis preču eksports, bet tā īpatsvars ekonomikā nav tik liels kā Lietuvai un Igaunijai. “Tās ir tās cerīgās komponentes, sevišķi preču eksports, kas ļauj straujāk atgūties, bet mums tas muskulis ir mazāks nekā viņiem, tā vienkāršoti izsakoties,” pauž Hermanis.

Ar pakalpojumu eksportu gan pēdējos gados bijis sliktāk, pat neskaitot transporta un finanšu sektora problēmas.

Iemeslus tam var meklēt finanšu sektora tīrīšanā, kad Latvijai draudēja nokļūšana tā sauktajā pelēkajā sarakstā, bet, visticamāk, skaidrojums nav tik vienkāršs.

“Visredzamākais, protams, ir šis finanšu sektora kapitālais remonts, kas radījis lielu administratīvo slogu finanšu iestāžu klientiem. Bet arī garākā termiņā daudz kas cits ir bijis. Gan darbaspēku nodokļu likmes Latvijā ir augstākas, gan enerģijas dārdzība,” uzskata darbadevēju organizācijas eksperts.

Latvijas Ārvalstu investoru padomes vicepriekšsēdētāja Zlata Elksniņa-Zaščirinska vērtē, ka kapitālais remonts vairāk skāra investīcijas no austrumiem, bet tas bijis priekšnosacījums, lai piesaistītu naudu no rietumiem: “Es vērtēju kapitālo remontu kā ļoti, ļoti pozitīvu. Es gribētu teikt, ja mēs šādu kapitālo remontu nebūtu veikuši, tad investoriem Latvija galīgi nebūtu interesanta.”

Viņa pauž, ka investīcijas reģionā ietekmējis gan kovids, gan ģeopolitiskā situācija, bet, lai izceltos starp kaimiņvalstīm, Latvijai trūcis skaidri definētas priekšrocības un identitātes, kuru ārvalstu bizness asociētu ar Latviju.

“Citadeles” ekonomists Āboliņš uzskata, ka kopumā uz līdzīgi augošu ekonomiku fona Igaunijai un Lietuvai vairāk bijuši pozitīvi stāsti, kamēr Latvijai vairāk neveiksmju. “Mums bijusi stratēģiski tāda neveiksme vai nišas zaudēšana tas, kas saistīts ar rietumu-austrumu biznesa modeli, būt par tiltu gan kravu, gan finanšu plūsmu ziņā,” viņš atzīmē.