Kāda sieviete tup pie zili dzeltenajām vilciena durvīm stacijā Kijevā, Ukrainas galvaspilsētā. Viņas vīrs stāv uz zemāk un, pavērsis seju uz augšu, skūpsta sievu, cerot, ka tā nav pēdējā viņu tikšanās reize.
Vilciena durvīm aizveroties, sieviete paceļ viņu divus gadus veco dēlu -
viņš smaida un spiež mazo plaukstu pie notraipītā loga, mājot ardievas tēvam, kurš paliek dzimtenē, lai cīnītos ar krievu iebrucējiem.
Turpat netālu ir kāda vecmāmiņa, kura atvadās no meitas un mazdēla, kuri atrodas vilcienā, kas dodas uz Poliju. Sieviete atkāpjas pret dzelzceļa stacijas sienu, un drīz vien viņu pārņem emocijas. Viņa pieliek rokas pie mutes, cieši aizver acis un ļauj asarām birt.
Šādas ainas pārņem Ukrainu kopš dienas, kad Krievija iebruka un sāka bombardēt pilsētas. ANO ziņo, ka kauju dēļ valsti pametuši vairāk nekā miljons cilvēku. Tā ir straujākā bēgļu izceļošana šajā gadsimtā, un drīzumā viņu skaits pieaugs vēl vairāk.
Aizbraucēji pārsvarā ir sievietes un bērni. Ukraiņu vīriešiem ir dota pavēle palikt un cīnīties karā.
Kijevas dzelzceļa stacijā redzami cilvēku pūļi, kas ved bagāžu un stāv aukstumā, gaidot savu iespēju iekāpt vilcienā. Mātes tur bērnus, kas satuntulēti ziemas jakās un cepurēs. Vīrieši palīdz vecākiem cilvēkiem nokļūt līdz vilcienam, arī izmantojot bagāžas ratiņus.
Iekāpuši vilcienā, daudzi aizbraucēji spiežas pie logiem, lai pēdējo reizi paskatītos uz tiem, kas paliek. Kāda sieviete izstiepj roku pa durvīm, lai noglāstītu mīļotā vaigu.
Tagad mēs esam arī Telegram!