"Mana pilsēta tiek bombardēta, bet mana mamma Krievijā man netic." Kad Krievijas propaganda izrādās spēcīgāka par ģimeni

"Kad dzirdēju pirmos sprādzienus, es izskrēju no mājas, lai izlaistu savus suņus no voljēriem. Cilvēki krita panikā, pameta savas mašīnas. Man bija ļoti bail," viņa stāsta.

25 gadus vecā sieviete regulāri runājusi ar savu māti, kura dzīvo Maskavā.

Taču šajās sarunās un pat pēc video nosūtīšanas no smagi bombardētās dzimtās pilsētas Aleksandra nespēj pārliecināt savu māti par briesmām, kurās viņa atrodas.

"Es negribēju nobiedēt savus vecākus, bet sāku viņiem tieši stāstīt, ka mirst civiliedzīvotāji un bērni," viņa saka.

"Bet, lai gan viņi par mani uztraucas, viņi joprojām saka, ka tas, iespējams, notiek tikai nejauši, Krievijas armija nekad neuzbruktu civiliedzīvotājiem. Tie esot ukraiņi, kas nogalina savus cilvēkus."

Parasti ukraiņiem ir ģimene aiz robežas Krievijā. Un dažiem, piemēram, Aleksandrai, ar krievu radiniekiem ir pretēja izpratne par konfliktu. Viņa uzskata, ka tas ir atkarīgs no stāstiem, ko viņiem stāsta stingri kontrolētie Krievijas mediji.

Aleksandra stāsta, ka viņas māte tikai atkārto dzirdēto Krievijas valsts televīzijas kanālos.

"Mani patiešām nobiedēja, kad mana mamma precīzi citēja Krievijas televīziju. Pie varas ir smadzenes skalojoši cilvēki. Un tauta viņiem uzticas," saka Aleksandra.

"Mani vecāki saprot, ka šeit notiek kaut kādas militāras darbības. Bet viņi saka, ka "krievi nāca, lai jūs atbrīvotu. Viņi neko nesagraus, viņi jūs neaiztiks. Viņi vēršas tikai pret militārajām bāzēm."

Kamēr BBC intervēja Aleksandru, apšaude turpinājās. Interneta savienojums bija vājš, tāpēc nācās apmainīties ar balss ziņām.

"Esmu gandrīz aizmirsusi, kā izklausās klusums. Te notiek apšaudes bez pārtraukuma," viņa sacīja.

Taču tajā pašā dienā Krievijas valsts televīzijas kanālos nebija dzirdams ne vārda par raķetēm, kas ietriekušās Harkovas dzīvojamos rajonos, ne par civiliedzīvotāju nāvi, ne četru cilvēku bojāeju, stāvot rindā pēc ūdens.

Krievijas mediji norāda, ka draudi Ukrainas civiliedzīvotājiem nenāk no Krievijas bruņotajiem spēkiem, tos rada ukraiņu nacionālisti, kuri izmanto civiliedzīvotājus kā dzīvos vairogus.

Krievijas valsts televīzijas kanāli attaisno karu, vainojot Ukrainu agresijā, un turpina to dēvēt par "īpašu atbrīvošanas operāciju".

Jebkurš Krievijas medijs, kas izmanto vārdus "karš", "iebrukums" vai "uzbrukums", tiek bloķēts par "apzināti nepatiesas informācijas izplatīšanu par Krievijas militārpersonu darbībām" Ukrainā.

Daži krievi izgājuši ielās, lai protestētu pret karu, taču arī šīs demonstrācijas netika rādītas galvenajos valsts televīzijas kanālos.

Mihailam, labi pazīstamam Kijevas restorāna darbiniekam, nav bijis nedz laika, nedz vēlēšanās skatīties Krievijas televīzijas pārraides par iebrukumu. Kad sākās apšaudes Ukrainas galvaspilsētā, viņš un viņa sieva koncentrējās uz to, kā aizsargāt savu sešgadīgo meitu un mazuli.

Naktī viņu bērni pamodās no sprādzieniem un nevarēja beigt raudāt. Ģimene pieņēma lēmumu pārcelties uz dzīvi Kijevas nomalē un pēc tam doties bēgļu gaitās uz ārzemēm.

Viņi devās uz Ungāriju, kur Mihails atstāja sievu un bērnus, bet pats atgriezās Rietumukrainā, lai palīdzētu karadarbībā.

Viņš bija pārsteigts, ka nav saņēmis ziņas no tēva, kurš mitinās klosterī netālu no Ņižņijnovgorodas Krievijā. Viņš piezvanīja tēvam un aprakstīja notiekošo. Viņa tēvs atbildēja, ka tā nav taisnība - kara nav un patiesībā krievi glāba Ukrainu no nacistiem.

Mihails sacīja, ka zina Krievijas propagandas spēku, taču, kad to dzirdēja no sava tēva, viņš bija satriekts.

"Tēvs man netic, zinot, ka esmu šeit un visu redzu savām acīm. Un arī mana mamma, kura no tēva nu ir šķīrusies, cieš. Viņa slēpjas vecmāmiņas vannas istabā bombardēšanas dēļ," viņš stāsta.

Krievijas mediji jau daudzus gadus ir stingri kontrolēti, un skatītājiem tiek radīts nekritisks skatījums uz Krieviju un tās rīcību visā pasaulē.

"Valsts naratīvs tikai parāda Krieviju kā labo pusi," saka Krievijas un politisko komunikāciju eksperte Glāzgovas Universitātē Joanna Zosteka.

"Pat pasakas, ko viņi stāsta par Otro pasaules karu, Lielo Tēvijas karu - Krievija patiesībā nekad nav izdarījusi neko sliktu. Un tāpēc viņi arī tagad tam netic."

Viņa uzskata, ka vienpusējais stāstījums, kas ir ļoti kritisks pret Rietumiem, palīdz izskaidrot, kāpēc krieviem var būt pretēji uzskati ar saviem radiniekiem kaimiņvalstīs.

"Cilvēki, kas kritizē Krieviju, ļoti ilgi tiek pasniegti kā nodevēji vai ārvalstu aģenti - kritiķi ir ārvalstu aģenti, kas strādā Rietumu labā.

Tātad labāk ir neticēt pat miesīgai meitai."

Anastasijas vecāki dzīvo nelielā ciematā 20 km attālumā no nemiernieku kontrolētās Doņeckas Tautas Republikas. Ciemats joprojām atrodas Kijevas varas iestāžu pārziņā, bet viņu mājā vienmēr ir ieslēgti Krievijas valsts televīzijas kanāli. Viņiem pat pulkstenis ir iestatīts pēc Maskavas laika - tā ir atgriešanās padomju pagātnē.

Tātad, kad 24. februārī Kijevā dzīvojošā Anastasija pamodās no sirēnu skaņas, viņa jau zināja, kā reaģēs viņas vecāki.

"Mamma bija pirmā, kurai piezvanīju, kad piecos apjukusi izlēcu no gultas. Viņa bija pārsteigta, ka zvanu, un izklausījās patiešām mierīga," viņa stāsta.

BBC ukraiņu korespondente Anastasija, kura pirms 10 gadiem pārcēlās uz dzīvi Kijevā, pēc pamošanās dzirdēja sprāgstam bumbas un bija noraizējusies par to, kur tiks trāpīts.

"Es vēlreiz piezvanīju savai mammai. Es viņai teicu, ka man ir bail. "Neuztraucieties," viņa mierinoši teica. "Viņi [Krievija] nekad nebombardēs Kijevu."

"Bet viņi jau to dara," Anastasija atbildēja.

"Es viņai teicu, ka ir cietuši civiliedzīvotāji. "Bet tā mums bija arī tad, kad Ukraina uzbruka Donbasam!"" viņa smejoties sacīja.

Vienu brīdi nevarēju paelpot. Dzirdot, ka mamma to saka tik nežēlīgi, man lūza sirds."

Anastasija uzskata, ka Krievijas mediji rada tēlu par "slavināto Krievijas armiju", kas atbrīvo Ukrainu no nacistiem. Gadiem ilgi viņa izvairījās no politiskiem strīdiem ar saviem vecākiem, bet šoreiz viņa nometa klausuli.

Pēc četrām naktīm bumbu patvertnē Anastasijas nākotne ir neskaidra.

"Manā galvā tagad ir daudz domu. Kas notiks ar mums visiem? Kur tas iet? Vai es kādreiz atgriezīšos? Vai es vēl kādreiz redzēšu savus vecākus?

Es joprojām viņus ļoti mīlu, bet kaut kas manī ir salūzis un es nedomāju, ka to kādreiz varēs labot."

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Tagad mēs esam arī Telegram!