Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā no jauna uzvirmojuši etnisko atšķirību jautājumi arī pie mums, Latvijā. Piemēram, vietnē "Twitter" lietotājus bažīgus darīja kāds ieraksts par situāciju skolā - bērns atsakās sēsties blakus krievu valodā runājošam zēnam. Bērnu un pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs "Apollo" apstiprina, ka krīzes apstākļos "ārā lien" iepriekš mazāk manītas vai piemirstas problēmas, un skaidro, kā cīnīties ar rusofobiju - nu jau pat bērnu lokā.
Kaut jaunā paaudze nav piedzīvojusi padomju laikus un pēc idejas tādam failam kā rusofobija nemaz nebūtu jābūt, arvien jūtams, ka arī jaunieši un pat mazi bērni izrāda nepatiku pret sev "svešo". Konstantinovs skaidro, ka spriedzes situācijās šo problēmu uzpeldēšana no jauna nav nekas neparasts.
"Mierīgos laikos var dzīvot kopā ļoti dažādi cilvēki, bet saasinātos laikos dažādības sāk "līst laukā" un traucēt. Un jāņem vērā, ka tā atšķirības zīme nav obligāti nacionalitāte. Latvijā, saprotams, ir šīs te dažādās etniskās grupas, un tā ir tā galvenā atšķirība, kas kļūst manāma grūtos laikos, bet tas var būt arī jebkas cits. Jo īpaši bērnu vidū - mobings pārsvarā vienmēr tiek realizēts pret tiem, kuri ir citādāki nekā lielākā daļa.
Ja pieaugušie to nekontrolē vai pat atbalsta, bērnu vidū ļoti ātri var izveidoties plaisas, dalījumi - vai nu visi pret vienu, vai divas grupas.
To pierāda daudz jautājumu - kurā mājā tu dzīvo, kurā rajonā dzīvo, kurā klubā tu trenējies vai kādu mūziku klausies? Jebkura atšķirības zīme var kļūt par iemeslu sadalīties. Etniskais jautājums, protams, ir kļuvis par dabisku robežu," stāsta speciālists.