"Es tagad uzrakstīšu visbaisākos vārdus savā dzīvē. Rakstīšu krieviski, pēdējoreiz, jo šajā valodā es runāju tikai ar tevi. Nerakstīt nevaru. Es vēlos, lai visa pasaule kliedz par to, kāds tu biji. Un bez tevis es spēju tikai vienu - rakstīt," savu sāpju pilno ierakstu sāk Irina Šuškova no Ukrainas, kura Krievijas noziedzīgā režīma iebrukuma laikā zaudējusi savu vīru Viktoru.
"Es sēžu blakus mirušajam vīram. Mana dzīve guļ man blakus aizvērtā zārkā. Mana dzīve, kura slaucīja manas asaras un teica, ka nekad nepametīs. Kas visu nakti mani glāstīja, kad man bija slikti. Dzīve, kas ar mani lepojās ik uz soļa. Un es lepojos ar tevi. Es pateicos dievam, ka tu tāds esi. Manis it kā vairs nemaz nav.
Es nepazīstu tīrāku, labāku un cienījamāku Cilvēku. Tu biji labākais it visā. Ne tāpēc, ka mans. Tā arī bija, tev viss padevās. Tevi visi cienīja.
Man ausīs zvana visi tavi vārdi. Tikai mīļie, citus tu man neesi teicis ne reizi. Ja mums mājās parādījās kas foršs, tu tajā pašā mirklī teici - ar to padalīsimies. Ja kaut kas notika, es turējos tikai pie tevis. Ar vienu "zzzaķi!" pietika, lai kļūtu mierīga.
Tu steidzies no dienesta pie manis ar pilnām kabatām šokolādīšu, lai es neskumtu. Ar visu, ko ņēmi līdzi, mūžīgi padalījies ar citiem, lai palepotos, kā es gatavoju. Tu nekad ne no kā nebaidījies, ne reizi. Tu staroji smaidā katru dienu, pat tad, kad viss bija slikti. "Esmu silti apģērbts un labi ēdu" - tas bija visiem dzīves gadījumiem. Tu kali plānus veselam gadam, kad brauksim pie vecākiem. "Vai esmu tev jebkad ko atteicis?" - tu atbildēji uz visām manām muļķīgajām muļķībām. "Es tevi apārstēšu un viss noteikti būs labi, mums vēl bērni jādzemdē", "Kāds darbs, galvenais, lai tu būtu vesela un laimīga", "Gribu sev tādu mazu meitenīti" - tu teici katru mīļu dienu.
Un vienmēr palīdzēji, es varēju lūgt jebko. "Tu esi komandiere?" - tu jokoji ar smaidu sejā. "Sliktāk, esmu komandiera sieva!" es atbildēju un bučoju tevi uz deguna.
Es varēju tev pastāstīt to, ko nestāsta nekad un nevienam, bet tu visu saprati.
Pēc kāzām līdzās sirsniņai pie mana kontakta tu pievienoji mājiņu un teici - "tagad tu uz mūžu esi manas mājas".
Es zināju, cik neizturami mēs būsim vecumdienās ("zzzaķi, atkal panna nav savā vietā", "zzzaķi, zzzaķi, kas kafiju dzēra un kapsulu neizņēma"), es zināju, kādas acis būs mūsu bērniem. Es jau sen biju izdomājusi, ko dāvināt tev mūsu pirmajā kāzu gadadienā. Bet nācās izvēlēties sēru vainagu. Pēdējā sarunā tu teici, ka sargā manu miegu. Tagad tavu miegu sargāšu līdz savas dzīves galam.
Tu esi virsnieks ar tādu goda kodeksu, kāds tiem ņergām nav sapņos rādījies. Tu - mana sirds! Tu - mana dvēsele. Biji un būsi. Es neizmērojami tevi mīlu un ar tevi lepojos.
Es nolādu tos fašistus par tevi, dārgais, par mūsu nedzimušajiem bērniem, par nolaupīto dzīvi, tavu un manu.
Es sēžu blakus mirušajam vīram. Esmu atraitne 25 gadu vecumā. Manu dzīvi nolaupīja necilvēki. Manu dzīvi nolaupīja sasodītā Krievija."
Я сейчас напишу самые страшные слова в своей жизни. Напишу на русском, последний раз, потому что на нем я говорила...
Posted by Irina Sushkova on Otrdiena, 2022. gada 22. marts
Kā ziņots iepriekš, 2022. gada 24. februārī agresors Krievija iebruka Ukrainā ar mērķi pilnībā okupēt Ukrainas teritoriju un apspiest ukraiņu tiesības būt par neatkarīgu valsti demokrātisko Eiropas valstu saimē.
