Bēgot no okupantiem, Ukrainā bez vēsts pazudis četrus gadus vecais Saša. Puisēna mamma dalās ar sirdi plosošu stāstu

"Nekad nebiju domājusi, ka tādas šausmas var mūs piemeklēt," stāsta mazā puisēna mamma Anna. Sieviete šobrīd pārdzīvo ne vien prātam neaptveramos notikumus Ukrainā, bet arī personīgo traģēdiju - bēgot no krievu iebrukuma, bez vēsts pazudis viņas dēls. 

Anna stāsta, ka Saša ciemojies pie vecmāmiņas Suholučjas ciematā, kas atrodas Višgorodas apriņķī netālu no Ukrainas robežas ar Baltkrieviju. 

Karte: Suholučjas ciemats - Rovži ciemats  

"Brīvdienās gribējām tur sapulcēties ar visu mūsu ģimeni, taču 24. februārī Kijivu sāka bombardēt. Un nākamajā dienā Krievijas karaspēks sāka uzbrukt Kijivai tieši no ziemeļiem.

Sīvās cīņas un uzspridzinātie tilti manu tuvinieku evakuāciju padarīja neiespējamu.

Atrodoties okupācijā, dienām esot bez elektrības, ar ierobežotas pārtikas piegādi un nestabiliem sakariem, viņi spēja izturēt vairāk nekā divas nedēļas," stāsta Anna.

Bēgšanas plāns

"Kaimiņi viens otram palīdzēja, visi slēpās pagrabos. 10. martā ciema teritorijā tika pamanīta krievu smagā tehnika, pārtikas krājumi gāja uz beigām, kā arī netika atjaunota elektrības padeve. Kaimiņi ierosināja izmantot motorlaivas, lai bēgtu uz Rovži ciematu, kas atrodas Kijivas ūdenskrātuves pretējā pusē.

Un tā 15 cilvēki sēdās divās motorlaivās un devās ceļā. Septiņi cilvēki vienā laivā un astoņi - otrā. Otrajā laivā mans četrus gadus vecais dēls bija kopā ar manu vīramāti un diviem mūsu ģimenes mīluļiem - Džeka Rasela šķirnes suņiem. Sašam vienīgajam no visiem laivu pasažieriem mugurā bija glābšanas veste.

Ar apsaldējumiem un ķermeņa atdzišanu pirmās laivas pasažieri sasniedza iecerēto galapunktu Rovži ciematā, bet sakari ar otro laivu pazuda uzreiz pēc došanās ceļā.

Pretējā krastā Sašu gaidīja viņa tēvs. Nesaticis dēlu un mammu, viņš visu nakti centās viņus atrast. Par notikušo uzreiz ziņojām policijai, Ukrainas Ārkārtas situāciju ministrijai un Višgorodas apgabala teritorijas aizsardzības pārstāvjiem," stāsta zēna māte.

Nākamajā dienā, 11. martā, vietējie iedzīvotāji atrada laivu Tolokuņā, aptuveni vienu kilometru lejup pa upi no izbraukšanas vietas Suholučjas ciematā.

"Netālu no laivas tika atrasti divi līķi - mana vīramāte un vēl kāda sieviete," atklāj Anna.

Bez vēsts pazuduši vēl pieci cilvēki, kas bija vienā laivā ar Sašu. 

"Mammu, mēs jau pavisam drīz tiksimies."

Pēdējo reizi Anna ar savu dēlu runāja 9. martā un joprojām ir cerību pilna viņu atrast.

"Kad runājām, viņš, kā vienmēr, bija ļoti pozitīvā noskaņojumā un ļoti skaidri teica: "Mammu, mēs jau pavisam drīz tiksimies... Tiklīdz viņi pārtrauks šaut."

Kopš 10. marta Annas dienas saplūdušas vienā garā laika posmā - meklējumos.

Anna stāsta, ka šobrīd zēna meklēšanu apgrūtina tas, ka teritoriju ieņem Krievijas karaspēks, tomēr viņi nepadodas. 

"Esam informējuši visus par notikušo, turpinās meklēšana visā Kijivas ūdenskrātuves teritorijā, kā arī Višgorodas apgabalā. Visticamāk, laiva netika nekur tālu no krasta, iespējams, apšaudes dēļ," pieļauj Anna.

Bezgalīgas skumjas un sāpes

Jaunā sieviete stāsta, ka "nekad nebija domājusi, ka tādas šausmas var piemeklēt viņas ģimeni." 

"Mani biedē pat vēja brāzmas un garām braucoša kravas automašīna.

Bet manī pamostas liela tieksme pēc taisnīguma un cīņa par to... Mana vecmāmiņa, kura izdzīvoja karā ar nacistisko Vāciju, atzīmē, ka pat nacisti nebija spējīgi uz šādu zvērību. Bezgalīgas skumjas un sāpes... Un neticama cerība uz labestības un patiesības uzvaru pār tumsu un barbarismu.

Es saņemu ziņas ar atbalsta vārdiem no visas pasaules, bezgala daudz fotogrāfiju ar līdzīgiem bērniem, bet diemžēl tikai līdzīgiem manam dēlam. Liels paldies visiem, kas atsaucas! Ticu, ka kopā mēs Sašu atradīsim," cerību pilna ir puisēna mamma.