""Kad mēs redzēsim tēti?" Drīz." Ukrainas pirmā lēdija ļāvusies vaļsirdīgai intervijai par dzīvi kopš kara

Olena Zelenska, aprakstot iebrukuma pašu sākumu, atzīst, ka to atceras ļoti spilgti.

"Tas bija parasts darba dienas vakars. Bērni bija atgriezušies no skolas, notika gatavošanās nākamajai mācību dienai.

Bijām saspringti. Visur bija daudz runāts par iespējamu iebrukumu, bet līdz pēdējam brīdim nespējām noticēt, ka tas notiks… Divdesmit pirmajā gadsimtā? Mūsdienu pasaulē?

Es pamodos laikā no pulksten 4 līdz 5 - no blīkšķa. Uzreiz nesapratu, ka tas bija sprādziens. Es nebiju droša, kas tas varētu būt bijis. Vīrs nebija gultā. Kad  piecēlos, es viņu ieraudzīju - jau apģērbušos. Uzvalkā, kā parasti. Tā bija pēdējā reize, kad redzēju viņu uzvalkā un baltā kreklā - kopš tās dienas viņš tērpies tikai militārās drēbēs. "Tas ir sācies," bija viss, ko viņš pateica," "Vogue" stāsta Olena.

Viņa stāsta, ka valdošo atmosfēru par paniku nenosauktu.

"Apjukums drīzāk. "Ko mums darīt ar bērniem?" "Pagaidi," viņš teica, "es jums ziņošu. Katram gadījumam savāciet pirmās nepieciešamības mantas un dokumentus," viņš man sacīja un izgāja no mājas," 24. februāra nakti atceras Ukrainas pirmā lēdija.

Olenas un Volodimira meitai ir 17, bet dēlam deviņi gadi. Sieviete atklāj, ka viņiem īpaši stāstīt par apkārt notiekošo nav nepieciešams, jo visu redz paši.  

"Bērniem nekas nav jāskaidro. Viņi redz visu, tāpat kā katrs bērns Ukrainā. Protams, bērniem tas nav jāredz, taču bērni ir ļoti godīgi un patiesi. Jūs nevarat no viņiem neko noslēpt, tāpēc labākā stratēģija ir patiesība. Ar bērniem visu esam pārrunājuši. Esmu mēģinājusi atbildēt uz viņu jautājumiem. Mēs daudz runājam, jo ​​pateikt skaļi to, kas sāp, neturēt sevī - tā ir pārbaudīta psiholoģiskā stratēģija. Tā iedarbojas," stāsta Olena.

Olena katru dienu nolūkojas uz vardarbību pret Ukrainas pilsoņiem, kas daudz liek domāt arī par pašas ģimenes drošību. Viņa stāsta, ka karš apvienojis personīgās un pilsoniskās sajūtas un ukraiņu vienotība ir lielāka kā jebkad. 

"Un tā, iespējams, ir tirāna liktenīgā kļūda. Mēs vispirms esam ukraiņi un tad viss pārējais. Viņš gribēja mūs sašķelt, sagraut, izraisīt iekšēju konfliktu, bet ar ukraiņiem to nav iespējams izdarīt. Kad kāds no mums tiek spīdzināts, izvarots vai nogalināts, mēs jūtam, ka mēs visi tiekam spīdzināti, izvaroti vai nogalināti.

Mums nav vajadzīga propaganda, lai izjustu pilsonisko apziņu un pretotos. Tieši šīs personīgās dusmas un sāpes, ko visi izjūtam, acumirklī aktivizē vēlmi rīkoties, pretoties agresijai, aizstāvēt savu brīvību. Ikviens to dara tā, kā māk, - karavīri ar ieročiem rokās, skolotāji - turpinot mācīt, ārsti - veicot sarežģītas operācijas uzbrukumos. Barbariem cenšoties pārņemt mūsu valsti, visi Ukrainas pilsoņi ir kļuvuši par brīvprātīgajiem - māksliniekiem, pavāriem, frizieriem.

Es redzu, ka tas mūsu bērnos rada visdziļākās patriotiskās jūtas. Ne tikai manos bērnos, bet visos ukraiņu bērnos. Viņi izaugs par patriotiem un savas dzimtenes aizstāvjiem," stāsta Olena.

Viņa atklāj, ka sākotnēji nav bijis laika ļauties emocijām, jo īpaši tāpēc, ka bija jāpaliek stiprai bērnu priekšā. 

"Sākumā nebija laika emocijām. Bija jārūpējas par bērniem, viņu emocionālo stāvokli. Tāpēc es centos būt pārliecināta, smaidīga, enerģiska, skaidrot viņiem, kāpēc nevar ieslēgt gaismu un kāpēc ir jākāpj lejā pagrabā. Es mēģināju optimistiski atbildēt uz viņu jautājumu: "Kad mēs redzēsim tēti?" - "Drīz." Pirmajās dienās cerēju, ka mēs varētu palikt pie viņa. Taču prezidenta birojs bija kļuvis par militāru objektu un man un bērniem bija aizliegts tur uzturēties.

Mums lika pārvākties uz drošu vietu – kur nu Ukrainā tagad var atrast drošu vietu... Kopš tā laika ar Volodimiru sazināmies tikai pa telefonu," atklāj Olena.

Ukrainas pirmā lēdija "Vogue" stāsta par problēmām, ar ko saskārušās sievietes viņas valstī, kopš tajā iebrukusi Krievija.

"Es vēlos, lai visi cilvēki pasaulē saprastu, ka ukraiņu sievietes dzīvoja mierīgu, mūsdienīgu dzīvi, kā dzīvo "Vogue" lasītāji katrā valstī. Viņas negatavoja bumbu patvertnes raķešu uzbrukumiem. Taču jau pirmajās dienās, kad Krievijas šāviņi sāka trāpīt dzīvojamajām ēkām dažādās pilsētās, kļuva skaidrs, ka Krievijai nav žēlastības pret mūsu iedzīvotāju dzīvi. Visi ukraiņi pārstāja justies droši. Mums bija jāiemācās, kā pēc sirēnas skaņas ātri savākt mīļos un nokāpt tuvākajā pagrabā.

Trešajā kara dienā bumbu patvetnē piedzima bērns. Kopš tās dienas tūkstošiem sieviešu ir nācies dzemdēt bumbu patvertnēs, jo mēs esam pieredzējuši, kas var notikt ar dzemdību namiem, ko iebrucēji nesaudzē. Tāpat ir problēmas ārstēt arī bērnus, īpaši tos, kuriem ir nopietnas slimības. Mammas un vecmāmiņas jau mēnešiem ilgi dzīvo slimnīcās ar šādiem bērniem. Un tagad mums jāatrod veids, kā viņus nogādāt ārstēties uz ārzemēm.

Sievietēm bija jāatstāj okupētās pilsētas, piemēram, Buča un Gostomela, riskējot ar savu dzīvību apšaudē. Kopā ar bērniem un senioriem, bieži vien kājām, bieži vien bez vīriešu uzraudzības. 

Un cik sieviešu ir palikušas joprojām okupētajās pilsētās - Hersonā, Melitopolē, Berdjanskā? Viņas pat nevar pastāstīt saviem radiniekiem, kas ar viņām notiek, jo nav nekādas sakaru iespējas, jo jebkāds viņu kontakts tiktu izsekots.

Mariupoles drupās atrodas desmitiem tūkstošu sieviešu ar bērniem. Un var tikai iedomāties, kādu murgu viņi pārdzīvo, jau mēnesi uzbrukumu epicentrā meklējot pārtiku.

Aptuveni četri miljoni sieviešu un bērnu ir migrējuši un tagad atrodas citās valstīs. Un būt migrantam ir grūti gan garīgi, gan fiziski. Jums viss jāsāk no jauna.

Kā ir dzīvot, kad pat nevari valkāt savas drēbes? Kā izskaidrot bērnam, kāpēc viņa neguļ savā gultā? Šis ir pārbaudījums, kuru nevienam nenovēlētu," atklāj Olena.

Viņa stāsta, ka ir ļoti daudz sieviešu stāstu, ko varētu izcelt.

"Piemēram, pēc Kijevas apgabala deokupācijas mēs dzirdējām stāstu par ārsti Irinu Jazovu, kura bija palikusi Bučā. Viņa dziedināja krievu šautās brūces kaimiņiem un arī svešiniekiem, kuri meklēja patvērumu un ārstēšanu. Viņa pat palīdzēja pieņemt dzemdības bez gaismas, ūdens un gāzes - mājā, kurā bija noticis ugunsgrēks. Stāstu par viņas drosmīgo rīcību ik dienu tagad atstāsta kaimiņi, kuri viņai ir parādā dzīvību.

Ir arī stāsts par māti Kijevā — Olgu, kura pasargāja savu divus mēnešus veco meitu, kad raķete trāpīja viņas daudzdzīvokļu mājā. Vai stāsts par Černihivas bērnunama skolotāju Natāliju, kura dzīvoja pagrabā ar 30 bērniem (no kuriem viens bija viņas). Viņa tos baroja un aprūpēja, un pēc tam atrada transportlīdzekli un nogādāja drošā vietā.

Šādu stāstu ir gandrīz tikpat daudz, cik ukraiņu. Es atvēru "Telegram" kanālu, aicinot ukraiņus dalīties savā kara pieredzē. Katrs personīgais stāsts ir mūsu valsts vēsture."

Ukrainas pilsētu iznīcināšana ir bijusi šausminoša. Atbildot, vai ir bijis kāds uzbrukums, kas liecinājis, cik tālu Putins un Krievijas armija gatavi iet, Olena saka, ka robeža tika pārkāpta jau pirmajā dienā.

"Tā līnija tika pārkāpta pirmajā dienā — pirmajā! Krievija toreiz (tāpat kā tagad) ir melojusi, sakot, ka vēršas tikai pret militāriem objektiem. Faktiski 24. februārī viņu uzbrukumos Čugujevā tika nogalināta civilā gāzes dienesta dispečere Svetlana, kura vienkārši darīja savu darbu. Tā bija pirmā diena!

Nākamajās dienās mēs zaudējām bērnus. Mēs esam zaudējuši vairāk nekā 200 bērnu.

Iznīcinātā Mariupole ir mūsu šausmīgās sāpes. Un tas turpinās. Arī Kijevas reģions ir kļuvis briesmīgs — to mēs redzējām pēc Krievijas armijas atkāpšanās. Uz ielas nogalināti cilvēki. Ne militārie — civilie! Kapi pie rotaļu laukumiem. Es pat nevaru to aprakstīt. Tas padara mani mēmu. Bet uz to ir jāskatās.

Es ceru, ka mēs neesam vienīgie, kas redz vēstījumu, ko sūta Krievija. Šī ziņa nav adresēta tikai mums. Tas ir viņu vēstījums pasaulei! Tas varētu notikt ar jebkuru valsti, kas Krievijai nepatīk," pauž Olena.

Olena ar savu vīru ir lūguši valstīm darīt vairāk, reaģējot uz šo iebrukumu, jo īpaši lūdzot iesaistīties ASV.

"Esam lūguši gan oficiāli, gan neoficiāli. Kā jau katrs ukrainis savos sociālajos tīklos un protestos. Kad sākās krievu aplenkums Mariupolei, kļuva skaidrs, ka Krievija ne tikai šauj raķetes, bet arī bombardē mūs no gaisa.

Viena no raķetēm trāpīja tieši teātrī, kurā slēpās vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Tur gāja bojā kādi trīs simti cilvēku. Es pazīstu kādu ģimeni, kas tur zaudēja dēlu, meitu un mazmeitu. Dzīvi palika tikai vecvecāki un vecākā meita. Kā viņi dzīvo pēc tam?

Lūdzām slēgt debesis virs mums, lai ukraiņi neiet bojā. Taču NATO to uzskatīja par tiešu konfliktu ar Krieviju. Tātad, vai tagad varu teikt, ka turpmākajos nāves gadījumos ir vainojama viena pati Krievija? Retorisks jautājums. Ir jādod stingra atbilde uz agresora darbībām, pretējā gadījumā agresors tiks mudināts kustēties. Krievija zina, ka Rietumi neaizsegs debesis, un šis fakts mudina to uz zvērībām.

Demokrātiskajai pasaulei ir jābūt vienotai un jādod stingra atbilde, tādējādi parādot, ka divdesmit pirmajā gadsimtā nav vietas civiliedzīvotāju nogalināšanai un iebrukumam svešā teritorijā.

Es redzēju karikatūru ar NATO un pasaules organizācijām, kas skatās uz brūkošu māju ar uzrakstu "UKRAINA". Iespējams, tā bija pārspīlēta, jo Ukraina saņem, piemēram, ieročus. Bet mums ir vajadzīga arī aizsardzība! Tiesa, šāda aizsardzība tiek dota tiem, kas devušies uz ārzemēm. Miljoniem mūsu sieviešu un bērnu tagad saņem palīdzību gan no valdībām, gan miljoniem cilvēku Eiropas Savienībā. Esmu par to bezgala pateicīga.

Atbildot uz jautājumu, kā citu valstu iedzīvotāji var palīdzēt ukraiņiem, Olena iesaka turpināt iesākto.

"Galvenais ir nepierast pie kara — nepārvērst to statistikā. Turpiniet doties uz protestiem, turpiniet pieprasīt, lai jūsu valdības rīkojas. Ukraiņi ir tādi paši kā jūs, taču pirms nedaudz vairāk kā mēneša mūsu dzīve radikāli mainījās. Ukraiņi nevēlējās pamest savas mājas. Bet nu vairs viņiem tādu nav.

Lielākā daļa mūsu pilsoņu jau iepriekš ir bijuši ārzemēs, bet nekad neplānoja kļūt par bēgļiem. Tātad: izturieties pret viņiem kā pret savējiem.

Galvenais, par ko šīs mātes un bērni sapņo, ir atgriezties mājās, apvienot ģimenes. Tāpēc palīdziet viņiem, lūdzu, iedzīvoties — mājās, darbā, skolā.

Tāpat ikvienam pasaulē būtu jāzina, ka Krievija rīko masīvu informācijas karu. Jebkāda informācija no viņiem jāuztver piesardzīgi un kritiski. Pēdējās dienās mēs esam redzējuši vairākas prokrieviskas akcijas Vācijā, Grieķijā un citās valstīs, atbalstot karu. To dara krievi. Normālam krievam vajadzētu tikai kaunēties par savas valsts rīcību, par zvērībām, ko izpilda tās armija. Es nekad nemudinu uz vardarbību. Bet tiem, kas atbalsta karu, nedrīkst uzticēties," uzskata Ukrainas pirmā lēdija.

Viņa saka, ka "tagad dzīvoju tāpat kā citi ukraiņi, un viņiem visiem ir viena liela vēlme - redzēt mieru".

"Un es, tāpat kā katra māte un sieva, pastāvīgi uztraucos par savu vīru un daru visu, lai mani bērni būtu drošībā," viņa stāsta.

Olenai cerību dod viņas ģimene, kā arī tautieši - neticami cilvēki, kas organizējās, lai palīdzētu armijai un palīdzētu viens otram.

"Tagad visi ukraiņi ir armija. Katrs dara, ko var. Ir stāsti par vecmāmiņām, kuras cep maizi armijai tikai tāpēc, ka jūt šo aicinājumu.

Tādi ir ukraiņi. Mēs visi viens uz otru paļaujamies. Paļaujamies paši uz sevi.

Viņa atzīst, ka starp pēdējā mēneša notikumiem nekad neaizmirsīs dienu, kurā beidzot ļāva savām emocijām vaļu.

"Apmēram nedēļu pēc kara sākuma es zvanīju, lai noskaidrotu, kur ir mani radinieki un vai viņi ir dzīvi. Un vienā mirklī es sapratu, ka nezinu, vai es viņus vēl kādreiz satikšu - tos, kurus mīlu, savus mīļos cilvēkus! Tā, iespējams, bija pirmā reize, kad es raudāju, - pirmā reize, kad atbrīvojos no savām emocijām. Es nevarēju vairs to izturēt.

Es vienmēr atcerēšos savus paziņas un draugus, visus vīriešus un zēnus militārajās formās. Es vienmēr atcerēšos, cik drosmīgas ir manas draudzenes! Ko šīs sievietes - miera apstākļos trauslās un elegantās - spēj, kad apkārt notiek karš! Viņu stāsti mani iedvesmo. Es esmu tik lepna par viņiem visiem. Un es sapņoju viņus atkal redzēt," atklāj Olena.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Vogue UA (@vogue_ukraine)