Ekskluzīvi "Apollo" ⟩ NATO pret Krieviju - kurš kuru? Latvijas gatavība X stundai

Foto: "Apollo" kolāža
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Jau teju divus mēnešus Krievija turpina savu noziedzīgo iebrukumu Ukrainā, kā rezultātā okupantiem ir lieli zaudējumi gan karavīru skaita ziņā, gan militārajā tehnikā. "Apollo" apkopoja publiski pieejamo informāciju par Krievijas un NATO karaspēkiem, kā arī sazinājās ar pulkvedi Kasparu Pudānu, Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieri, kurš pastāstīja par NATO iespējamo iesaisti karā, kodolieročiem un Latvijas gatavību Krievijas iebrukumam.

Kādu taktiku pašlaik piekopj Krievija?

Pudāns norāda, ka taktika daudz neatšķiras no tās, ko Krievija darīja jau pašā kara sākumā. "Taktiski mēģina ar artilērijas uguni, aviācijas triecieniem sagraut un iznīcināt Ukrainas bruņotos spēkus. Tālāk jau mērķis ir pamazām doties uz priekšu dziļāk Ukrainā un "iegrauzties", lai sagrābtu konkrētus mērķus."

Taču, salīdzinot ar neveiksmīgo kara sākumu, esot novērojamas arī dažas izmaiņas - Krievija ir sapratusi savas kļūdas, ir pielāgojusies, adaptējusies un pašlaik vairāk koncentrējas uz konkrētiem mērķiem.

Kā norāda pulkvedis Pudāns - pašreizējais Krievijas mērķis ir aplenkt austrumos esošos Ukrainas spēkus. "Viens variants ir, ka varētu būt lielāks "grābiens", kad Krievija tiktu līdz pat Dņeprai. Patlaban gan neizskatās, ka viņiem tas varētu izdoties.

Vairāk izskatās, ka šobrīd notiek lokāli uzbrukumi, kas tiek konstatēti arvien biežāk no Izjumas pilsētas uz Ukrainas dienvidiem.

Savukārt no dienvidiem uz ziemeļiem Krievija pašlaik nevar veikt aktīvus pasākumus, bet tas varētu būt viņu mērķis."

Komandieris norāda, ka ir grūti izteikties par stratēģiskajiem mērķiem, bet ir skaidrs, ka tie, visticamāk, ir samazināti, adaptēti tam, ko Krievija vēlas sasniegt.

"Pieņēmums ir, ka Donbasa un Luhanskas teritorijas viņi grib pasludināt par savu uzvaru."

Cik tālu Krievija varētu iet, ņemot vērā, ka viņi zaudējuši jau vairāk nekā 20 000 karavīru?

Pudāns norāda, ka, viņaprāt, robežas būs bāzētas atkarībā no dažādiem apstākļiem un nosacījumiem.

"Ja Krievijai būs pārspēks un viņiem izdosies novājināt Ukrainas spēkus, tad, visticamāk, viņi arī ies dziļāk pretinieka teritorijā.

Šīs teritorijas potenciāli varētu būt jau iepriekš minētās Donbasa un Luhanskas "republikas", kā arī dienvidu teritorijas, bet tur gan būtu mērķis nosargāt, kas pamazām tiek arī realizēts," saka komandieris.

"Savukārt, ja Krievijai izdosies pārņemt vadību un novājināt Ukrainas spēkus, jo pārspēks ir viņu pusē cilvēku resursu ziņā, tad ir jautājums, ko viņi darīs tālāk - apstāsies pie jau ieņemtajām teritorijām vai arī centīsies ekspluatēt savu veiksmi arvien tālāk, to ir grūti pateikt šobrīd," skaidro komandieris.

Par papildu spēku iesaisti - ja viņi uzņemsies riskus citos Krievijas apgabalos, tad Krievija vēl var pārsviest savas vienības, jo īpaši no austrumu un centrālajiem kara apgabaliem. Savukārt no rietumu un dienvidu kara apgabaliem iespēju vēl kaut ko pārdislocēt komandieris nesaredz.

"Tāpēc daudz kas jau liecina, ka Krievijai spēka varētu aptrūkties, par ko jau ir arī saņemta informācija. Iespējams, ka viņi jau Krievijā sāk vākt un mobilizēt papildspēkus kā atbalstītājus," norāda pulkvedis Pudāns.

Izskanējusi informācija, ka tiek vākti kazahu pulki Rostovā, kas līdzīgs novērots jau 2014. gadā. "Tāpat arī vietējie atbalstītāji tiek mobilizēti, kā arī notiek piespiedu mobilizācija jaunajās okupētajās teritorijās, piemēram, Hersonā, kur Krievija izmantoja izveidotās datubāzes.

Ir skaidrs, ka cilvēks, kurš mobilizēts ar varu, nenesīs viņiem gaidītos rezultātus, bet ar kādu teroru daudzus varētu piespiest."

Klejo informācija, ka Krievijas mērķis ir līdz 9. maijam gūt kaut kādu uzvaru, liekot uzsvaru uz Mariupoles ieņemšanu. Vēlāk arī parādījās ziņas par ķīmisko ieroču izmantošanu. Cik informācija ir leģitīma?

Komandieris norāda, ka tas viņu nepārsteidz, jo visiem zināms, cik ļoti Krievija ir apsēsta ar dažādiem datumiem, nemaz konkrēti nerunājot par 9. maiju.

"Tas arī iepriekš tika uzdots, ka līdz 9. maijam kādi militāri panākumi obligāti ir jāpaziņo. Kas šī par uzvaru būs - tas  atkarīgs no dažādiem apstākļiem, bet ir skaidrs, ka saviem iedzīvotājiem Krievija pastāstīs jebko.

Šaubos, vai konkrēti tiks paziņots par Mariupoles ieņemšanu, jo, visticamāk, paziņojums būs saistīts ar jau iepriekš minētajām teritorijām. Iespējams, ka uzdevums varētu tikt paveikts arī līdz Pareizticīgo Lieldienām," norāda Pudāns.

Komandieris norāda, ka viņam nav informācijas par ķīmisko ieroču izmantošanu Mariupolē, bet pieņēmumi ir bijuši arī iepriekš.

Audio: klausies interviju ar Kasparu Pudānu

"Skaidrs, ka oficiāli un formāli Krievija ir pievienojusies konvencijām un paziņojusi, ka viņi visus savus ķīmisko ieroču krājumus ir iznīcinājuši, bet, sastopoties ar lielu pretestību apdzīvotās vietās, kur pretinieku citādāk nav iespējams pārmākt, izslēgt to pavisam nevar," skaidro Pudāns.

"Jautājums ir par to, kā viņi to varēs pēc tam noslēpt. Atkal ar kārtējo provokāciju, ka to izdarījusi Ukraina. Iespēja pastāv, jo noliktavās Krievijai noteikti šādi ieroči stāv, bet apstiprināt to nevaru," secina komandieris.

Pulkvedis Pudāns norāda, ka tas nebūtu Mariupoles gadījums, kad jāizmanto kodolieroči. "Es joprojām domāju, ka tādā gadījumā izmantotu konvencionālu lādiņu, kas ir raķetes bez kodolgalviņām."

Ar kādiem priekšnoteikumiem NATO iesaistītos karā?

Pudāns norāda, ka šis vairāk ir politisks jautājums, bet no militārās perspektīvas - ja šis konflikts, kaut kādā veidā lietojot ķīmiskos vai kodolieročus, pārveltos uz kādu no NATO valstīm, piemēram, Poliju, kas ir Ukrainas kaimiņvalsts, vai mums, tādā gadījumā tas būtu pamatojums un pat maz apspriežams jautājums NATO iesaistei.

Par to, vai NATO iesaistītos karā Ukrainā, daudz tika minēts gan kodolieroču, gan ķīmisko ieroču kontekstā, ka tas varētu būt viens no punktiem, taču tas vairāk ir politisks lēmums.

Komandieris norāda: ja tas notiktu, tad, protams, būtu jautājums, kā to izdarīt. Tas prasītu kādu laiku, jo plāna sastādīšana nav vienkārša.

"Ātrākais veids, kā to izdarīt, būtu - līdzīga pretreakcija (ne ķīmiskie ieroči) ar tiešās precizitātes ballistiskajām raķetēm vai kruīzraķetēm, dodot triecienus pa konkrēti izvēlētiem mērķiem.

Jāpiebilst, ka tā gan būs tikai mana spekulācija, jo tas vienmēr būs atkarīgs no tā, kāds būs politiskais lēmums un ar kādu mandātu cik tālu un kādas veikt operācijas. Tad attiecīgi arī sāktos visas plānošana," stāsta pulkvedis Pudāns.

Krievija pret NATO - karaspēku stiprās un vājās puses

Komandieris norāda, ka šobrīd balanss atkal ir mainījies, tāpēc būtu nepieciešams taisīt jaunu pārvērtējumu. "Viens ir, protams, matemātiskais, kur var skaitīt, cik daudz un kas ir katrā pusē, taču ir jāņem vērā, ka ir daudzi un dažādi citi apsvērumi."

"Tas, ko mēs līdz šim esam pieņēmuši, - viena no Krievijas stiprajām pusēm ir komandķēde no stratēģiskā uz operacionālo līmeni: Putins izlemj, Putins pasaka un visi izdara prasīto.

Savukārt taktiskajā ziņā Krievija jau ir līmeni zemāk, jo viņiem ir problēmas ar līderību. NATO šajā ziņā ir pārāki un spējīgāki. Savukārt tas, ko bieži pārmet NATO pusei, - kavēta politisko lēmumu pieņemšana," atklāj Pudāns.

No militārās perspektīvas NATO stiprā puse varētu būt gaisa spēki, ņemot vērā zaudējumus, ko Krievija šobrīd piedzīvojusi Ukrainā.

"Manuprāt, NATO pārākums varētu būt arī kopējais jūras spēks. Konvencionāli sauszemes spēki - tur, protams, Krievijai brīžiem varētu būt skaitlisks pārspēks, bet tas ir lokāli vai reģionāli.

Ja Krievija ir kā uzbrūkošā puse, tad pārspēks viņiem varētu būt sākumā, bet ilgtermiņā ar spējām noturēt un uzturēt savas operācijas tā vairāk būtu NATO stiprā puse," secina pulkvedis.

Krievijas priekšrocība noteikti būtu savietojamībā - lai arī viņi ir tehnoloģiski vecāki, Krievija atšķirībā no NATO ir viena valsts.

Foto: "Apollo"

"NATO katrai valstij ir dažādas platformas un katrai platformai ir specifiska apmācība, citur pat munīcija atšķiras. Protams, NATO jau gadiem strādā pie savas standartizācijas un tam ir zināmi risinājumi," skaidro Pudāns.

Krievija ir ierobežota ar saviem resursiem modernizācijas ziņā attīstīt līdzvērtīgas spējas. Ne visas NATO valstis, bet vadošās spēj izvērst un sagatavot savus spēkus, saka komandieris.

"Krievija, iespējams, tāpēc vairāk koncentrējas uz atsevišķām nišām, kurās viņiem ir kaut kādi zināmi panākumi. Piemēram, elektroniskā karadarbība, ko viņi mēģināja iepriekš propagandēt, cik viņi ir spējīgi," secina pulkvedis.

Pārējās jomās parādās kādas inovācijas, ko viņi prezentē, bet ne vienmēr ir pamatoti un apstiprināti fakti, ka Krievija spēj tās izmantot. Bieži vien tie ir tikai prototipi.

"Protams, viss atkarīgs no kara apstākļiem, jo vēlamo rezultātu var sasniegt arī ar kvantitāti, ne kvalitāti.

Pieņēmumā, ja Krievija cīnītos ar NATO, sākotnēji viņi gūtu kādus lokālus panākumus, bet ilgtermiņā esmu pārliecināts, ka NATO spētu sevi uzturēt, pārapgādāt un beigās arī tomēr uzvarēt un panākt pārspēku pār Krievijas bruņotajiem spēkiem," viedokli pauž Pudāns.

Kādi ieroči ir Krievijas rīcībā un kādi NATO?

Komandieris norāda, ka šajā ziņā viņš nav liels eksperts, jo katra valsts šādu informāciju tur diezgan lielā slepenībā.

"Bet katrā ziņā Krievijai un trim NATO dalībvalstīm - ASV, Lielbritānijai un Francijai - tas skaits ir ļoti līdzīgs, pēc informācijas, kas ir pieejama, tie varētu būt no 5000 līdz 6000 katrai pusei," norāda Pudāns.

Viņš stāsta, ka NATO īsti šie kodolieroči nepieder, jo to pārraudzība ir minētajām dalībvalstīm. Par to lietošanu tā ir kopīga lemšana starp visām NATO valstīm.

"Šis kodolieroču skaits iekļauj arī novecojušus vai ārpus servisa, kurus, protams, var atjaunot. Katrā pusē šobrīd darboties spējīgi varētu būt ap 1500 ieroču," norāda komandieris.

Pulkvedis norāda, ka būtiski ir tieši tas, kas nes kodolgalviņas (dažādas jaudas), - nesēji.

"Vienas var būt kruīzraķetes - ar zemāku distanci, bet precīzākas un spējīgākas izvairīties no pretgaisa vai pretraķešu sistēmām. Otras ir ballistiskās raķetes - var sasniegt tālus mērķus, atsevišķas var sasniegt neierobežotus attālumus," stāsta komandieris.

Pudāns teic, ka ballistiskās raķetes spēj nest daudz lielāku svaru, bet tās nav vadāmas. "Protams, ir arī jaunākas tehnoloģijas - viena šāda raķete var nest vairākas kodolgalviņas, kuras tad attiecīgi var arī sadalīties un satriekt vairākus mērķus. Principā tās tehnoloģijas, cik es zinu, ir līdzvērtīgas."

Iespējams, šobrīd lielākā cīņa vairāk ir par to, kad tiks radīta pretdarbība. Kāda paritāte var pārcelties uz vienu vai otru pusi ar to, kādas tad ir pretraķešu sistēmas un, protams, taktiskais un operacionālais izvērsums, kur un kā katrs var izvērst.

"Es ceru, ka ekonomiskās sankcijas ierobežos Krievijas izslavētās inovācijas par to, ko viņi mēģina radīt - kodoldzinējraķetes, kas principā bez ierobežojumiem būtu spējīgas riņķot apkārt pasaulei un jebkurā brīdī nokrist mērķī, kur Krievija vēlas. Sankcijām vajadzētu liegt attīstīt kaut ko tik apokaliptisku," viedokli pauž komandieris.

Gadījumā, ja pienāktu X stunda - Krievija iebruktu Latvijā -, cik gatavi mēs būtu?

Pulkvedis Pudāns norāda, ka "Latvijas spēki būtu gatavi, jo katra Krievijas izdarīšanās mūsu kaimiņvalstīs vai tepat netālu atklāj mums daudz viņu spējas, plānus un iespējamo rīcību".

"Skaidrs, ka katrs nākamais viņu mēģinājums mums uzbrukt varētu būt pilnīgi kaut kas jauns un pārsteidzošs, bet mums ir savi plāni un atbilstoši potenciālajiem draudiem mēs arī attīstām konkrētās lietas," skaidro Pudāns.

Viņš atzīst, ka Latvijas spēkiem ir savi trūkumi, kurus paši nevar nodrošināt, tāpēc notiek aktīvas sarunas un darbi ar sabiedrotajiem, lai viņu ierašanās notiktu iespējami ātri un nodrošinātu Latvijai atsevišķus operacionālus efektus.

"Arvien vairāk skatoties, kādas ir Krievijas sekmes Ukrainā, pārliecināmies, ka mūsu izvēlētā stratēģija un operacionālās darbības ir atbilstošas. Mums ir savi operacionālie mīnusi, piemēram, ģeogrāfiskais izvietojums, konkrētāk, dziļums, ko mēs varam atļauties. Bet tajā pašā laikā apvidus ir mūsu priekšrocība, jo zinām, kā to labāk izmantot," pauž komandieris.

"Ceļu tīkls - ikdienā esam dusmīgi par to kādā stāvoklī tie ir, bet operacionāli tas mūs ļoti labi atbalsta un pretinieku tas sašķeļ, novirza.

Lai vai kādu spēku daudzumu pie robežām viņi savilktu, viņi tāpat virzīsies pa atsevišķiem ceļiem, izstiepjoties garās kolonās, un radīs to iespēju. Arī mūsu gadījumā Krievija radītu pārspēku ar karavīru plūsmu, kuru nemitīgi sūtītu klāt. Bet pirmās dienas un nedēļas mēs noteikti spētu pretiniekam pretoties, līdz mūsu sabiedrotie ierastos un iesaistītos karā," stāsta Pudāns.

Kāda būtu vispārējā taktika Krievijas iebrukuma gadījumā?

"Mūsu taktika būs atbilstoša mūsu spējām. Lielākoties uzsvaru liktu uz pārsteiguma uzbrukumiem, cenšoties nodarīt pēc iespējas lielākus zaudējumus Krievijas spēku vājajām vietām un atrast vērtīgos mērķus, kas viņus varētu ietekmēt," stāsta Pudāns.

Pudāns norāda, ka daudz kas būs atkarīgs no tā, kāds būs Krievijas lietotais uzbrukums. "Redzam, ko viņi lieto Ukrainā, un ir maz ticams, ka tuvākajos gados Krievija realizētu līdzīgu mūsu virzienu.

Drīzāk tas varētu būt kaut kas līdzīgs tam, ko redzējām 2014. gadā, bet arī pret to mums ir izstrādāts aizsardzības scenārijs, kur būtu iesaistīti ne tikai bruņotie spēki, bet visa valsts - citas ministrijas, iedzīvotāji."

Pieņēmums ir, ka Krievijas mērķis, izmantojot teritoriju, būtu iespējami ātri sasniegt Rīgu vai kādus citus kritiski svarīgos infrastruktūras objektus, lai liegtu mums pašiem savu rīcības un lēmumu pieņemšanas spēju.

"Tas ir tas, ko viņi mēģināja lietot Ukrainā, bet Krievijai tas neizdevās. Bet, kā jau iepriekš minēju, - Krievija noteikti mācīsies no savām kļūdām un mēģinās atkal kaut ko jaunu izvērtēt," stāsta komandieris.

Pudāns atzīst, ka 2014. gadā veiktā militārā operācija bija diezgan veiksmīga, kas pārsteidza visus, jo īpaši Ukrainu, bet arī Rietumi nebija tam gatavi. Bet katra šāda operācija izslēdz iespējamību vēlreiz lietot to pašu; ir jābūt kaut kam jaunam.

Principā katra kara mērķis ir pretinieku pārsteigt, rīkoties ātri, tiekot pie oponenta svarīgajiem rīkiem un nomācot spēju pieņemt lēmumus un pretoties.

Latvijas militārās aizsardzības tehnika

Iepriekš Latvijas Televīzijas (LTV) raidījums "Aizliegtais paņēmiens" skaidroja, kādas ir Latvijas militārās aizsardzības spējas gadījumā, ja pienāk X stunda.

"Aizliegtais paņēmiens" aplūkoja lielākās pozīcijas, kas bijušas redzamas militārajās parādēs valsts svētkos, aplūkojamas Nacionālo bruņoto spēku mājaslapā no iepirkumiem, par kuriem bija zināms publiski, kā arī no Aizsardzības ministrijas sniegtās informācijas.

Šobrīd Latvijas rīcībā ir sauszemes bruņutehnikas komplekts, ko 2014. gadā Latvija iegādājās no Lielbritānijas, - kopā 123 vienības.

Tā sastāvā bruņu mašīnas dažādām vajadzībām: "Samson" remonta darbiem, "Samaritan" sanitārajiem mērķiem, "Sultan" komandas vadībai, "Spartan" desantam, savukārt modelis "Scimitar" ir kā vieglais tanks – var šaut un attīsta ātrumu līdz pat 80 kilometriem stundā.

Savukārt jaunākais papildinājums bruņutehnikas jomā ir Somijas bruņumašīnas "Patria". To ātrums - līdz pat 100 kilometriem stundā. Bruņumašīnas galvenā funkcija ir karavīru pārvadāšana no kaujas uz kauju. Vienā mašīnā var sasēst pat desmit karavīri.

Pirmās šādas četras bruņumašīnas Latvija saņēma pērn, taču kopā paredzētas 200. Piegāde iecerēta līdz 2029. gadam, savukārt no 2023. gada tās paredzēts komplektēt Latvijā. Līguma kopējā summa – 200 miljoni eiro, tātad viena šāda auto cena ir viens miljons eiro.

Tāpat Latvijai ir arī tā saucamie strēlnieku ieroči, pamatā vācu firmas "Heckler&Koch" automāti "G36", vēl pistoles "Glock", snaiperieroči "Hecate" un "Barreta", ložmetēji un vēl granātmetēji – arī vācu "Heckler&Koch".

Smagākas apšaudes gadījumā galvenais spēks būtu haubices "M109", kas ir iegādātas no Austrijas. Pārvietošanās ātrums līdz 56 kilometriem stundā, savukārt šāviena attālums – līdz pat 30 kilometriem. Tvertnē ir 42 lādiņi, var šaut ik pa desmit sekundēm. Kopā Latvijai tādas ir 65.

Attiecībā uz tankiem un prettanku ieročiem Latvijas armijas rīcībā ir zviedru "AT4", ir "Carl Gustav", kā arī zviedru lielgabals "PVPJ 1110". To visu mīnuss ir salīdzinoši īsā šāviena distance, kas nozīmē, ka ir jābūt tuvu tankam.

Tāpēc Latvija pirms trim gadiem noslēdza jaunu līgumu ar Izraēlas kompāniju "Rafael" par vēl papildu prettanku ieroča iegādi ar nosaukumu "Spike", kura šāviņš spēj sasniegt jau vairākus kilometrus. Latvijas iepirktajā "Spike LR" modifikācijā – pat četrus kilometrus. Vienību skaits nav zināms, bet līguma summa ir aptuveni 100 miljoni eiro.

Latvijas armijai ir arī ASV prettanku sistēma "Javelin", taču nekādu publisku ziņu par šādu pirkumu nevar atrast. Līdz šim plaši bija zināms, ka "Javelin" no ASV bija iegādājusies Lietuva un Igaunija.

Latvijai ir arī zviedru pretgaisa aizsardzības raķešu sistēma "RBS 70". Līdzās tai arī divas gaisa novērošanas iekārtas - radars "PS70", kā arī pārvietojams radiolokators "Sentinel". Sistēma ir vienkārša - radars pamana objektu un datus aizsūta raķetēm, un tās var šaut.

Lai netērētu raķetes, ir arī iegādāts "Stinger" simulators, bet abas šīs ir tuvās pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas, kas nozīmē, ka tās aizsniedz mērķus tālumā līdz sešiem kilometriem, bet augstumā - ap trim kilometriem.

Ja kas notiks, tad tieši zemessargi būs pirmie, kas aizstāvēs Latviju, – tā tas ir noteikts, un to apstiprina arī NBS Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Egils Leščinskis.

Zemessardze šobrīd, laikā, kad Krievija ir nodemonstrējusi, ka tā var ne tikai draudēt, bet arī uzbrukt, piedzīvo jaunu cilvēku pieplūdumu.

Šobrīd Zemessardzē ir aptuveni 8000 zemessargu, taču kopš kara sākuma Ukrainā saņemti jau vairāk nekā 2000 jaunu iesniegumu. Tas vēl nenozīmē, ka visi būs zemessargi, jo jāsāk ar pamatapmācību, bet – jo vairāk, jo labāk.

"Stingeri", "Spaiki", "Džavelini" - tas ir tas, ko Latvija un mūsu kaimiņi pērk. Ja pret Krievijas tankiem stratēģija, var teikt, ir, tad pret krievu raķetēm, ballistiskajām un spārnotajām, kas var tikt palaistas no pašas Krievijas teritorijas un kas Ukrainas virzienā viena mēneša laikā lidojušas jau vairāk nekā tūkstoš reižu, iznīcinot gan militāro, gan civilo infrastruktūru, - Latvijai pret tām gan īsti nav nekā.

Šī gan kā Latvijas, gan arī visas Baltijas aizsardzības vājā vieta atzīmēta ne vienā vien militārajā vērtējumā. Jaunākais no tiem publicēts šā gada februārī. Tam ir trīs autori, viens no tiem – britu analītiķis un Eiropas politikas analīzes centra pētnieks Edvards Lūkass.

"Pretgaisa aizsardzības trūkums ir reģiona lielākais militārais vājums. Krīzes gadījumā vienīgais Eiropā izvietotais ASV "Patriot" bataljons būs nepieciešams, lai aizstāvētu Ramšteinu [galveno ASV gaisa spēku bāzi Vācijā].

Poļu un zviedru "Patriot" raķetes būs vajadzīgas tajās valstīs. Baltijas valstis ir militāri visvairāk atsegtās valstis Eiropā, un tām trūkst aizsardzības budžeta, lai šīs spējas paši iegādātos pietiekamā apjomā," teikts vērtējumā.

To kā problēmu izcēlis arī Olevs Nikers, Baltijas drošības fonda prezidents: "Šobrīd situācija tiešām nav spīdoša. Šobrīd mēs esam joprojām situācijā, ka mūsu pretgaisa aizsardzība nav tajā līmenī un nav apmierinoša.

Tā nav pietiekama, lai varētu nodrošināt pienācīgu aizsardzību. Tas pats attiecas arī uz mūsu jūras drošību. (..) Tas ir ļoti labi, ka mums ir šī "Air Policing" misija, kas tiek nodrošināta, bet arī tas ir tāds, nu, vairāk politisks instruments, politisks vēstījums miera laika situācijai, bet nav atbilstošs reālas aizsardzības nodrošināšanai."

Latvijai būtisku atbalstu sniedz arī NATO. Latvijas vēstnieks NATO Edgars Skuja "Aizliegtajam paņēmienam" uzsvēra, ka jau šobrīd bez 5. panta iedarbināšanas, kas nosaka kolektīvo alianses aizsardzību, NATO valstis regulāri strādā kopā.

"Šeit ir četri tādi svarīgi būtiski elementi. Izlūkošana. Militārā plānošana. Spēku izvēršana un atturēšana. Un NATO reaģē ne tikai uz konfliktu un uz konkrētu uzbrukumu, bet reaģē jau laicīgi uz draudiem, uz apdraudējumu, kurš ir attiecīgi izvērtēts. Nu, teiksim, ar atturēšanas elementiem mēģināts novērst," skaidroja Skuja.

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu