Ekskluzīvi "Apollo" ⟩ "National Geographic" zvaigzne Hazens Audels par dzīvi džungļos, klimata pārmaiņām un to, kā izturēt Latvijas bargās ziemas

Foto: National Geographic publicitātes
Elīze Gabrāne
, sadaļas IZKLAIDE žurnāliste
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Cilvēce arvien tiecas rast jaunus veidus, kā uzlabot dzīvi un ikdienas gaitas. Par pašsaprotamu nepieciešamību ir kļuvusi elektrība, silts mājoklis un ēdiens no lielveikalu plauktiem. Tomēr Hazens Audels ir viens no retajiem, kuriem dzīves mērķi saistīti ar nakšņošanu džungļos vai Arktikā. Viņš ir televīzijas personība un piedalās populārajā "National Geographic" šovā "Pirmatnējā izdzīvošana" ("Primal Survivor"). Sarunā ar "Apollo" Hazens dalījās stāstā par dzīves aicinājuma atrašanu, nonākšanu televīzijā, izdzīvošanu un jaunāko šova sezonu, kurā viņš devās 800 kilometru garā ceļā cauri neizpētītajiem Amazones džungļiem. 

Mūsu saruna notiek attālināti ar video starpniecību. Pēc gandrīz piecu mēnešu ilga piedzīvojuma Dienvidaustrumāzijas džungļos viņš atrodas ērtā birojā Londonā. Viņš atzīst, ka šī viņam nav ierasta lokācija, jo pēdējo gadu viņa darbs ir bijis saistīts ar izdzīvošanu dabā. 

Audela zinātkāre par džungļiem sākās agrā vecumā - 19 gados. Parasti pusaudžiem ir citas intereses, tomēr Hazens alka doties ārpus ierastās civilizācijas un sastapties ar nepieradināto dabu.

Pastāsti, kā pirmoreiz nonāci džungļos? 

Veiksme bija manā pusē. Es biju ļoti jauns un ļoti naivs. Domāju, ka došos uz džungļiem ar pāris kempinga piederumiem, apmetīšos pie upes un makšķerēšu. Vēlējos apskatīt džungļus un doties atpakaļ tad, kad beigsies nauda, - pāris nedēļas vēlāk. Tomēr notika citādāk.

Es apmetos pie upes - ceļa beigās, nomaļā vietā. Stipri lija, un es nevarēju dzīvot teltī, jo sākās plūdi un drīz vien manis plānotajā dzīves vietā bija upe. Izdzīvošana šajā lokācijā izrādījās neiedomājami sarežģīta. Lai gan es centos darīt visu iespējamo ar kempinga aprīkojumu un lietām, kuras man šķita piemērotas, es drīz apzinājos, ka situācija ir daudz citādāka, nekā biju cerējis. 

Par laimi es šo izaicinājumu izturēju - makšķerēju un mēģināju izdzīvot. Makšķerējot blakus bija arī vietējie iedzīvotāji un viņu bērni, kuri mani vēroja. Pēc kāda laika mēs sadraudzējāmies, un man bija iespēja uzzināt, kā viņi ķer zivis un kādu ēsmu izmanto. Ar vietējiem bērniem mums izveidojās sava saziņas valoda. Vēlāk šie bērni pastāstīja vecākiem, ka tepat pie upes ir savāds puisis, kurš apmeties teltī. Vecāki aicināja mani pie sevis mājās uz vakariņām. Tā es drīz vien iejutos.

Man bija tikai 19 gadi, kad viss sākās. Domāju, ka būšu tur tikai pāris nedēļas, bet beigās tie bija astoņi mēneši. Toreiz neko nezināju par sabiedrību, kura dzīvo ārpus ierastā komforta. Līdz tam es nebiju bijis starp cilvēkiem, kuri zinātu katra auga nosaukumu un kā to izmantot. Viņi zināja, ko lietot medicīnā un ko, lai iegūtu šķiedras.

Es vienmēr vēlējos izzināt dabu, bet līdz tam man tam nebija skolotāju. Turklāt to nav iespējams izlasīt grāmatās. Es sapratu, cik būtiski bija atrasties starp vietējiem iedzīvotājiem.

Pēc astoņiem mēnešiem man bija jādodas atpakaļ uz skolu. Uzreiz pēc skolas beigām es atgriezos, lai atkal dzīvotu starp savvaļas iedzīvotājiem. Tas kļuva par manas dzīves esenci desmit gadu garumā. Vairāk nekā pusi mūža esmu pavadījis tur, mācoties no vietējiem. Tur bija divas dažādas ciltis, tādēļ man bija iespēja mācīties no labākajiem. Katru dienu es apguvu ko jaunu, un es to ļoti vēlējos. Tā viss sākās.

Kā sākās sadarbība ar "National Geographic"? 

Desmit gadu garumā vairākkārt ceļoju no Amerikas uz džungļiem un atpakaļ. Vienlaikus es absolvēju skolu un vēlāk turpināju mācības augstskolā. Es zināju, ka gribu dzīvi saistīt ar ekoloģiju un zinātni par augiem. Tieši mācīšanās man nodrošināja iespēju ceļot uz mazapdzīvotām vietām, kurās vienmēr biju vēlējies nokļūt. Šīs vietas bija Dienvidaustrumāzija un Indonēzija, kur bija neskarta daba un iedzīvotāju ciltis. Tā es ceļoju un sāku dzīvot tur.

Man bija iespēja dzīvot Klusā okeāna dienvidos un tur esošajās salās. Tur ir neatkārtojama daba un kultūra. Es zināju, ka tieši šādi vēlos dzīvot savu dzīvi un mācīties no vietējiem iedzīvotājiem.

Kad atgriezos mājās, es vēlējos kļūt par skolotāju, lai dalītos savā entuziasmā ar audzēkņiem. Es kļuvu par mākslas un zinātnes skolotāju. Esot ceļojumos, piedzīvoto filmēju, lai dalītos iespaidos ar skolēniem. Video tika publicēti vietnē "Youtube", kur tie pēkšņi kļuva populāri.

Ticiet vai ne, bet pēc laika "National Geographic" paši mani atklāja un uzrunāja. Viņi uzskatīja, ka man ir unikāla pieredze. Viņiem Anglijā bija producenti, kuri jutās gatavi ar mani doties izpētīt Ekvadoru - vietu, kur biju audzis. "National Geographic" vēlējās uzzināt, vai stāsti, ar kuriem dalos, ir patiesi. Manā ceļojumā devās arī filmēšanas grupa, kura izveidoja ievada epizodi, lai to parādītu "National Geographic". Viņiem patika video, un te nu mēs esam. Ir pagājuši vairāki gadi, bet es joprojām nevaru iedomāties, ka varētu būt laimīgāks par savu dzīvi. Es varu darīt to, kas ir mana kaislība, un pats lieliskākais, ka es varu tajā dalīties ar visu pasauli.

Tavuprāt, kura ir visbīstamākā vieta pasaulē? 

Bīstamas situācijas un briesmas rodas pašu cilvēku dēļ. Jā, ir vietas, kuras ir bīstamākas par citām. Piemēram, vietas, kurās vari tikt nolaupīts, ja neesi vietējais. Šobrīd mēs pārdzīvojam dažādus karus. Tas ir daudz bīstamāk par jebkuru vietu savvaļā. Mēs bieži baidāmies no lietām, kuras neizprotam. Daba var šķist bīstama, bet tas ir tikai tādēļ, ka mēs tajā reti atrodamies.

Šīs bailes ir jāpārvērš zinātkārē. Kad esi pietiekami ilgu laiku bijis dabā, tu sāc to ne vien izprast, bet arī vēlēties izzināt dziļāk. Tad tu pārstāj baidīties.

Kas ir vislielākais izaicinājums savvaļā? 

Lielākais izaicinājums ir laiks. Gajānā piedzīvojām lietus sezonu. Vairāku dienu garumā veidojās plūdi. Tas ir neizbēgami, un laikapstākļi tik ātri nemainās. Šādās reizēs nav vietas, kur apmesties, lai izžūtu un sasiltu. Tas ir vienkārši jāizcieš. Milzīgais laika daudzums, kas jāpavada bez atpūtas, ir vissarežģītākais. Tomēr esmu iemācījies, ka šīs cīņas dēļ - un es esmu to veiksmīgi izdzīvojis - vēlos atkal meklēt piedzīvojumus. 

Vai bija kāda situācija, kura tevi pārsteidza nesagatavotu, filmējot jauno sezonu?  

Mēs dodamies uz vismežonīgākajām vietām pasaulē - pārsteigumi ir vienmēr. Kādā reizē, kad bijām izveidojuši nometni, sākās plūdi. Ūdens līmenis cēlās, un mums nebija, kur patverties. Lai mēs nonāktu šajā lokācijā, tas bija prasījis pāris dienu, un mums nebija iespējas pēkšņi tikt citur. Mēs uztraucāmies, ka ūdens līmenis turpinās strauji celties un mums nebūs, kur bēgt. Šī situācija mūs ļoti pārsteidza.

Tomēr mans mīļākais pārsteigums ir sastapšanās ar savvaļas dzīvniekiem. Piemēram, es nekad nebiju domājis, ka redzēšu milzu skudrulāci. Plūdu dēļ citu mājvietu meklēja arī dzīvnieki. Viņi pārvietojās, un mums bija iespēja notiekošo vērot. Man izdevās viņam nokļūt tuvumā, un es pārliecinājos, ka skudrulācis nav izdomāts, bet īsts. Šovā ir redzami arī daudzi citi interesanti dzīvnieki. 

Klimata pārmaiņas ir neizbēgamas, vai savā pieredzē esi novērojis, ka daba tiešām kļūst citādāka?

Uz šīs planētas visi dzīvnieki un augi ir pielāgojušies apstākļiem un dabai, kurā tie atrodas. Tomēr šobrīd, mūsu dzīves laikā, kas mijas ar industriālo attīstību, mēs novērojam globālo sasilšanu. Dzīvnieki un augi nepielāgojas tik ātri, cik mainās klimats. Šis ir būtiski arī vietējiem iedzīvotājiem, kuri paļaujas uz dabas resursiem.

Lai gan jaunāko šova sezonu mēs filmējām Gajānā, esam bijuši arī Arktikā - tur ir kļuvis siltāk. Vietējie vairs nevar nodrošināt iztiku, jo neaizsalst okeāns un viņi nevar piekļūt medību vietām. Viņiem ir problēmas sagādāt ēdienu. Savukārt Āfrikā ir novērojams sausums, kura dēļ migrē zivis. Upes žūst, un ir vietas, kurās gadiem nav lijis. Tādēļ ir sugas, kuras sausuma dēļ izmirst.

Bez lietus izžūst meži un veidojas ugunsgrēki. Šobrīd novērojami ugunsgrēki, kādus nekad neesam piedzīvojuši, - mēs zaudējam daudz mežu. Vietējie paļaujas uz šiem dabas resursiem. Ja nav veselīga meža, viņiem nav ēdiena. Ja nav zivju, viņiem nav ēdiena. Viņi nevar izdzīvot.

Arī Gajānā globālās sasilšanas dēļ lietus sezonu norise nav prognozējama. Arī tur zivis nonāk vietās, kurās nav pietiekami daudz ūdens. Tā kā lietavas ir citā gadalaikā, straumes upēs kļuvušas intensīvākas - tas ietekmē zivju izdzīvošanu.

Jā, es redzu klimata izmaiņas visā pasaulē. Un cilvēki, kuri zina visvairāk par klimata pārmaiņām, ir tieši savvaļas vietējie iedzīvotāji. Viņiem ir unikāla izpratne par dabas procesiem. Daba viņiem nodrošina iztiku, un viņi uz to paļaujas katru dienu. Jā, arī mums var šķist, ka esam adaptējušies - dzīvojam pilsētās, mums ir elektrība, siltums un gaisa kondicionieris. Var šķist, ka esam pielāgojušies, bet tas ir maldīgi. 

Latvijā nav daudz džungļu, bet vai vari dalīties ieteikumos par izdzīvošanu aukstos laikapstākļos?

Lai izdzīvotu, vissvarīgākais ir būt siltumā. Esmu filmējis izdzīvošanas šovu arī aukstos laikapstākļos. Arī Latvijā joprojām ir daudz neskartu vietu. Manā pieredzē būtiski ir būt sausumā, ģērbties vairākās kārtās un ēst pārtiku, kurā ir daudz tauku. Ar taukiem ir iespējams uzturēt siltumu. Zinot to visu, Latvija no aukstas un skarbas vietas šķitīs lieliska - tu pats jutīsies labi. 

Kas ir vēstījums, kuru vēlies nodot pasaulei?

Pievērsiet uzmanību dabai, klausieties tajā, ko tā jums saka. Mēs reti atrodamies dabā, tādēļ visi domā, ka mums no tās jābaidās, bet daba mums cenšas daudz iemācīt. Tā ir daļa no mūsu evolūcijas. Mums tā ir jāizprot, jāuzklausa un jāprot komunicēt ar to.

Daudzi prasa, kas vajadzīgs, lai izdzīvotu savvaļā, - vissvarīgākā ir spēja klausīties dabā un tajā, ko tā vēlas pateikt.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu