Pk, 19.08.2022.
"Vecākiem savus bērnus apglabāt nevajadzētu." Par nepieciešamību sērot, tik ļoti svarīgo atbalstu un dzīvi "pēc", bērniņu zaudējot
Foto: unsplash.com
"Vecākiem savus bērnus apglabāt nevajadzētu." Par nepieciešamību sērot, tik ļoti svarīgo atbalstu un dzīvi "pēc", bērniņu zaudējot
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments

Krištianu Ronaldu un Džordžīnas Rodrigesas dēla nāve dzemdību laikā, par ko viņi paziņoja pirmdien, 18. aprīlī, saviļņojusi teju visu pasauli. Cilvēki no malu malām internetā ģimenei velta neskaitāmus atbalsta vārdus, taču sērojošo vecāku atbalsta grupas vadītāja Ginta Bula portālam "Apollo" saka, ka sabiedrībā joprojām ir pavisam neliels priekšstats par nedzīvi dzimušu bērnu, jaundzimušo nāvju un spontāno abortu postošo ietekmi uz vecākiem, kā arī viņu ģimenēm un draugiem.

Ginta kļuva par atbalsta grupas vadītāju pēc tam, kad 2011. gadā nelaimes gadījumā bojā gāja viņas jaunākais dēls. Viņam bija 12 gadu. Pēc četriem gadiem, kad 2005. gadā sieviete bija saņēmusies un gaidīja meitiņu, viņu piemeklēja vēl viena traģēdija - 24. grūtniecības nedēļā bērniņam apstājās sirsniņa un Gintai nācās viņu dzemdēt nedzīvu.

Sieviete stāsta, ka tolaik viņas lielākais atbalsts bijuši draugi, jo kopumā vietu, kur vērsties pēc palīdzības, bijis maz. Protams, mūsdienās, kad internetā varam atrast atbildes uz teju visiem jautājumiem, situācija ir mainījusies, tomēr Ginta stāsta, ka vērsties vietā, kur satikt cilvēkus, kas piedzīvojuši to pašu, ir ļoti vērtīgi.

"Ir pagājuši 20 gadi, un, protams, šobrīd informācijas un iespēju ir vairāk, bet atbalsta grupas tik tiešām strādā.

Bērna zaudējums, kā man kādreiz teica Lutera draudzes mācītājs Rozentāls, ir nepareiza lietu kārtība. Pēc idejas vecākiem savus bērnus apglabāt nevajadzētu. Bērniem būtu jāapglabā savi vecāki pēc skaistas un pilnvērtīgas dzīves nodzīvošanas.

Tur arī ir tas kodols - tas ir nepareizi, tam nav nekāda attaisnojuma. Kāpēc mirst bērni? Atbildes uz to nav. Tā ir milzīga sāpe, kas izmaina visu dzīvi. Kā bija agrāk, nebūs vairs nekad - bija dzīve pirms un ir dzīve pēc. Jocīgi skan, bet visiem notikumiem ir kaut kāda pievienotā vērtība.

Tas, kas notiek ar cilvēka pamatvērtībām pēc bērna zaudēšanas... Tās ļoti mainās. Šāds notikums satricina, saplēš daudzos gabaliņos, un tā vāze, kaut salipināta no jauna kopā, vairs nekad nemirdzēs kā agrāk," stāsta Ginta, kura min, ka ir ļoti svarīgi šādos brīžos būt blakus un atbalstīt, nevis likt mierā, kā daudziem varētu šķist pareizi.

"Mūsu sabiedrībā līdz šim tā ir tāda smagā, tumšā tēma, par ko labāk izvēlas nerunāt. Vairāk iesaistās un atbildes meklē tuvākie cilvēki tiem, kas pārdzīvojuši šādu zaudējumu. Bet kopumā cilvēki nezina, ko un kā darīt. Tas ir biedējoši, tas ir mulsinoši. Tas ir sāpīgi, bet cilvēki baidās skaļi izteikties pat par savu līdzpārdzīvojumu.

Sabiedrība domā, ka par to runāt nedrīkst, bet tas ir pilnīgi nepareizi - tiem, kas ir zaudējuši, ir ļoti svarīgi sadzirdēt, ka citi jūt viņiem līdzi, nevis attālinās. Iespējams, tas ir ar labiem nolūkiem, ar domu - ko nu mēs viņus aiztiksim, bet tas ir pavisam nepareizi," viņa stāsta.

Ginta vērš uzmanību, ka izrādīt atbalstu var izrādīties vienkāršāk, nekā sākotnēji pašiem var likties.

"Ja man kāds saka, ka nezina, ko teikt šādā situācijā, - tas arī ir tas, kas strādā. Ir svarīgi atzīt notikušo, pateikt, ka nezinām, ko teikt, ka jūtam līdzi, bet gribam un esam gatavi palīdzēt jebkurā brīdī - vai tā ir izrunāšanās vai jebkāds cits atbalsts, es būšu blakus. Tas paplašina to drošo telpu. Šie vecāki šajā situācijā jau arī, visticamāk, ir pirmo reizi un nezina, kā būt.

Parasti visi žēlo tieši mammu, bet patiesībā tēvi kaut kādā ziņā cieš pat dubultā, jo viņiem ir jābūt tiem stingrajiem, spēcīgajiem aizstāvjiem.

Tēvi ļoti bieži pārlec pāri tam sēru posmam, bet arī viņiem ir tiesības sērot un raudāt.

Un arī vecvecāki sēro. Arī viņiem ir jāpiedāvā atbalsts. Jo īpaši, ja ģimenē līdz tam bijušas ļoti ciešas attiecības," stāsta Ginta.

Sērošana ir process

Lielākā daļa cilvēku zina, kas ir sēras, vairums no mums kādu ir zaudējis, tomēr - vai sāpes par bērniņa zaudēšanu ir tādas pašas? Protams, mēs neviens negaidām savu tuvinieku aiziešanu, tomēr kaut kādā ziņā ar to rēķināmies - tas ir neizbēgams dzīves process.

"Lai kā man gribētos teikt, ka sēras neatšķiras, tādā kontekstā noteikti jā.

Bērni ir mūsu nākotne. Kad nomirst bērns, nomirst kāds gabaliņš manu nākotnes sapņu.

Ir teiciens, ka laiks visu dziedē. Tajā tik tiešām ir liela daļa patiesības, bet ir jāatceras, ka sēras ir process, nevis vienkārši laiks - es tagad gadu padzīvošu un viss būs labi. Ir cilvēki, kas atnāk pie manis uz grupu un pasaka, ka viņi zaudējuši pirms desmit gadiem, bet tikai tagad sapratuši, ka nav to izsērojuši. Piemēram, kāda mamma pieslēdzās sarunai no Anglijas - viņai agrā jaunībā pirms 25 gadiem nomira pirmais bērniņš. Nu jau viņai ir citi bērni, pat mazbērni, bet tagad, izlasot par šādu atbalsta grupu, viņa ir sapratusi, ka nav to sāpi izsāpējusi," stāsta Ginta.

Viņa atzīmē, ka sērošana pēc savas būtības aizņem apmēram gadu. 

"Saprotams, ka tas process ir ļoti mainīgs - brīžam paliek vieglāk, līdz pēkšņi sāpes par sevi atkal atgādina.

Lai kā arī šķistu, apkārtējie no sāpēm nogurst. Liekas - cik tad nu var, ir jau pagājis kaut kāds laiks. Apkārtējiem, ko šī traģēdija nav skārusi tieši, laiks rit uz priekšu un patiesībā pat ļoti ātri.

Tiem vecākiem, kas palikuši ar tukšu klēpi, tas laiks tik ātri neiet, tā laika kustība ir ļoti citādāka. Viņiem ir pilnībā jārestartē viss.

Vakar tieši bija saruna ar kādu mammu, kura teica, ka tā sajūta ir it kā filmu patītu atpakaļ, bet ļoti vardarbīgi. Tur ir ļoti daudz jautājumu - ko darīt ar mantām, kas nopirktas, vai kādas sajūtas rada pēkšņi atnākusi īsziņa ar paziņojumu par skaisto un sen pasūtīto bērnistabas iekārtas piegādi, bet bērniņa, kam to izmantot, vairs nav... Un ne tikai šādi jautājumi var uzjundīt sāpīgās emocijas, bet arī neziņa - lai cik mums nebūtu zinoši mediķi, daudz iespēju, internets, viss - mums nav atbildes, kāpēc divas dienas pirms mammai jāiet uz dzemdībām, apstājusies pilnīgi vesela bērna sirsniņa.

Vai tie ir dieva plāni vai liktenis? To var saukt dažādi.

Man kādreiz teica - esi laimīga, ka tev tas bērns bija 12 gadus. Jums bija tik daudz kopīga, tik daudz skaistu atmiņu. Es toreiz tā dusmojos! Es domāju, vai maz saproti, ko man saki? Vakar man viņš bija, bet šodien viņa vairs nav. Un tu man saki, ka man jāpriecājas, ka viņš bija šos 12 gadus. Tagad es to novērtēju. Šis princips varbūt nav mierinājums, ja bērniņš zaudēts grūtniecības laikā vai dzemdībās, bet es tāpat esmu laimīga, ka tā meita mani izvēlējās. Tātad tajā brīdī es biju labākā mamma, ko izvēlēties," stāsta Ginta.

Viņa min, ka ir cilvēki, kas pēc tādas traģēdijas nekad tā arī neatgūstas, zaudējuši bērniņu pirms 30 gadiem un tā arī tos pavada - ejot uz kapiem.

"Viņi neļauj sev dzīvot un priecāties. Tā nevajadzētu būt. Es varu apgalvot, ka gaisma tuneļa galā ir, bet ir jāizsēro."

Runājot par gadījumiem, kad aiziet viens no, piemēram, dvīnīšiem, Ginta pieļauj, ka pārdzīvojums varētu būt dubultā, bet tajā pašā laikā jāsaprot, ka šiem vecākiem ir jābūt stipriem sava otrā bērniņa priekšā.

"Man kāda mamma teica, ka viņai nav pat laika īsti aizdomāties un ļauties skumjām par notikušo traģēdiju, jo visu uzmanību paņem otrs bērniņš. Vēl kāds tētis teica, ka "nevajag jau visu dubultā", - saprotams, ka sarkasmā.

Tas ir milzīgs emociju konflikts, bet, ja tas ir tā noticis, tas ir jārisina.

Varbūt tāpēc arī daži vecāki izvēlas humoru, kā šis tikko pieminētais tētis, - kaut kā tās sāpes ārā ir jādabū.

Ja nomiris bērniņš ģimenē, kur aug vecāks brālis vai māsa, arī par to ir jārunā. Pieaugušie domā, ka bērni neko nesaprot un viņiem neko nevajag paskaidrot. Bet bērniem ir jāstāsta - arī ja bērniņš ir zaudēts grūtniecības laikā. Gan jau viņam tika stāstīts, ka būs brālītis vai māsiņa, tāpēc ir jārunā arī pēc tam. Neziņa atstāj vietu bērnu fantāzijām, un mēs nekad nevaram zināt, kādas tās var būt," norāda Ginta.

Sadzirdēt cilvēkus, kas gājuši cauri tai pašai ellei

Ginta stāsta, ka atbalsta grupas sērojošiem vecākiem ir ļoti vērtīgas.

"Man atbalsta trūka, un tas ir tāpēc, ka sabiedrība nezināja un nezina joprojām, kā reaģēt, ja ģimene zaudējusi bērnu. Man ir draugi, ar kuriem varam runāt par laiku, kurā bija mans puika klāt, kā mūsu bērni kopā spēlējās, bet ir arī cilvēki, kuri joprojām nespēj par šo ieminēties, - un riņķī ir 20 gadi. Kāpēc es iesaku nākt uz šīm grupām - jūs ieraugāt un sadzirdat cilvēkus, kas gājuši cauri tai pašai ellei.

Mums savā starpā ir noruna, ka var zvanīt un rakstīt man jebkurā laikā, bet es pati nekad viņus neuzpasēju, jo tā tomēr ir ļoti intīma tēma. Es esmu arī pieteikusi, ka, mani satiekot sabiedrībā, es pilnībā sapratīšu, ja vienkārši piemiegs ar aci un aizies garām - es saprotu, ka var negribēt savā brīvā un priecīgā vakarā runāties ar sērojošo vecāku atbalsta grupas vadītāju. Tā nav tēma, par kuru gribas kliegt un visiem apkārt stāstīt," stāsta Ginta.

Vecākiem, kas pārdzīvojuši sava bērniņa aiziešanu, Ginta novēl "atļaut sev sērošanu caur milzīgu mīlestību pret sevi un to bērnu, kas bija atnācis, bet aizgāja. Novēlu ticēt, ka pēc sērām atkal saule būs silta, debesis zilas un zāle zaļa. Gan jau stabilitāte dzīvē atgriezīsies."

Foto: Publicitātes foto
Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu