Aprit 36 gadi kopš Čornobiļas traģēdijas. Fakti par postošāko kodolnelaimi pasaulē

"X-diena". Kas tieši notika liktenīgajā 26. aprīlī?

Naktī no piektdienas uz sestdienu bija paredzēts veikt eksperimentu, kura mērķis bija noskaidrot, kā nodrošināt ātrāku elektrības piegādi reaktora dzesēšanas sistēmai reaktora ārkārtas izslēgšanas gadījumā.

Eksperimentu veica AES nakts maiņas darbinieki, kas nebija pienācīgi sagatavojušies tā veikšanai un kuri pieļāva arī būtiskus drošības noteikumu pārkāpumus.

Eksperimenta gaitā bija plānots samazināt ceturtā reaktora jaudu, taču kļūdas rezultātā tā tika samazināta krietni vairāk par plānoto, kas reaktoru padarīja nestabilu.

Rezultātā reaktors pārkarsa un izraisīja tvaika eksploziju, kurai mirkli vēlāk sekoja vēl viens sprādziens un ugunsgrēks.

Pirmajā sprādzienā atvienojās aptuveni 1000 tonnu smagais pārsegs, kura mērķis bija aizsargāt reaktora kodolu. Šā sprādziena rezultātā notika radiācijas noplūde un tika pārtraukta dzesēšanas šķidruma ieplūšana reaktorā.

Tam sekoja krietni jaudīgāks otrais sprādziens, kas daļēji saspridzināja reaktora ēku un izkaisīja grafīta un reaktora kodola detaļas reaktora ēkā un tās tuvumā, izraisot vairākus ugunsgrēkus.

Radiācijas līmenis, kas atmosfērā nonāca pēc reaktora eksplozijas, 400 reizes pārsniedza radioaktīvo vielu daudzumu Hirosimā pēc atombumbas sprādziena Japānā Otrā pasaules kara laikā.

Valdība, kas apgalvoja, ka viss ir kārtībā

Mēģinot novērst avārijas sekas un apslēpt notikušo, padomju amatpersonas uz avārijas vietu nosūtīja tūkstošiem nepietiekami aizsargātu glābšanas dienestu un tiesībsargājošo institūciju darbinieku un karavīru. Pēc spēcīgā apstarojuma glābēji nodzīvoja vairs tikai dažas nedēļas, radiācijas ietekmē mirstot mokošā nāvē.

Seku likvidēšanas darbi zonā ir bijuši dažādi - 70 ciemos piesārņojums bija tik liels, ka tos nolīdzināja līdz ar zemi un gruvešus apraka. Čornobiļas pilsētā tika norakta 3 metrus bieza augsnes kārta un aprakta dziļi zem zemes.

Ne visur tas bijis iespējams - piemēram, Pripjatā, kas no avarējušā reaktora atrodas vien trīs kilometru attālumā. Savulaik saukta par "cerību pilsētu", Pripjata tikusi uzbūvēta īpaši reaktoru apkalpojošajam personālam un viņu ģimenēm. Nu tā ir visradioaktīvākā pilsēta pasaulē.

Pirmie trauksmes signāli starptautiskā līmenī izskanējuši vien divas dienas vēlāk - 28. aprīlī, kad Zviedrija bija konstatējusi neizskaidrojamu radiācijas līmeņa palielināšanos.

Pripjatas iedzīvotāji tika evakuēti vien 36 stundas pēc notikušās katastrofas – šajā laikā daudz pilsētas iedzīvotāji jau bija pakļauti būtiskām radiācijas devām.

Reaktora sprādzienā bojā gāja vien divi strādnieki, taču nākamo četru mēnešu laikā no radiācijas mira vēl 28 glābēji un stacijas darbinieki. Avārijas seku likvidēšanā piedalījās tuvu miljonam cilvēku - ap 800 000 dažādu glābšanas dienestu darbinieku un brīvprātīgo no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Igaunijas, Latvijas un citām valstīm.

No Latvijas šajos darbos tika iesaistīti vairāk nekā 6000 iedzīvotāju.

Lai gan kopš katastrofas apritējis nu jau vairāk nekā trešdaļa gadsimta, eksperti joprojām strīdas par precīzu cietušo skaitu: Ukraina apgalvo, ka dzīvību zaudējuši vairāk nekā 25 000 avārijas seku likvidētāju, ANO 2005. gadā publiskojusi informāciju par četriem tūkstošiem nāvju, kurām varētu būt tieša saistība ar katastrofu, tikmēr pēc starptautiskās vides aizstāvju organizācijas "Greenpeace" aplēsēm, Čornobiļas katastrofa izraisījusi nāvējošu vēzi 100 000 līdz 200 000 cilvēku.

Mazāk zināmi fakti par postošāko kodolnelaimi pasaulē

Līdzība ar Hirosimu

Čornobiļas reaktora sprādziena brīdī 1986. gada aprīlī tā tuvumā bija aptuveni 30 tūkstoši cilvēku. Tie, cilvēki, kuri tika pakļauti radiācijai, vidēji saņēma 45 zīvertus lielu starojumu, kas ir līdzīgs vidējai radiācijas devai, ko saņēma Hirošimas iedzīvotāji, kuri izdzīvoja pēc tam, kad pilsētai tika uzmesta atombumba 1945. gadā.

Lai arī 45 zīverti nav pietiekama radiācijas doza, lai cilvēkam rastos tā saucamais radiācijas nelabums, kas rodas aptuveni 200 zīvertu lielas dozas gadījumā, tomēr vēža risks palielinās par 1,8%.

Lielākais posts pirmajās nedēļās

Sprādziens kodolreaktorā bija milzīgs, tomēr lielākais posts, ko nesa radiācija, norisinājās pirmās dažas nedēļas pēc sprādziena. Radiācija ir kā granātas šrapnelis, kas pēc eksplozijas lido prom no sprādziena centra.

Jau piecpadsmit minūtes pēc sprādziena radiācijas līmenis bija nokrities līdz vienai ceturtajai daļai no tās sākotnējā līmeņa, bet pēc vienas dienas līmenis bija jau viena piecpadsmitā daļa. Savukārt pēc trīs mēnešiem radiācijas līmenis bija nokrities līdz 1% no sākotnējā līmeņa.

"Tiesa, radiācija tur ir joprojām. Tās lielākā daļa burtiski izkūpēja gaisā, un tikai tā radiācija, kas palika tuvāk zemei, ietekmēja cilvēkus un citu dzīvo radību,"

 savā grāmatā "Physics for Future Presidents: The Science Behind the Headlines" raksta Ričards Millers.

Bojā gāja dučiem ugunsdzēsēju

Čornobiļas sprādziena laikā izdalījās ne vien liels daudzums radiācijas, bet arī izcēlās milzīgs ugunsgrēks. Ugunsdzēsēji, kuri cīnījās ar liesmām, tika pakļauti lielam radiācijas daudzumam, kā rezultātā dučiem ugunsdzēsēju mira dzēšanas laikā.

Šie ugunsdzēsēji tika pakļauti aptuveni desmit kvadriljonu lielam gamma staru daudzumam katrs. Gamma stari ir elektromagnētiskie viļņi ar viļņa garumu, kas ir mazāks kā rentgenstariem, bet ar lielāku caurspiešanas spēju. Vienā zīvertā ir aptuveni 10 miljoni gamma staru.

Čornobiļā nebija izolācijas ēkas

Čornobiļā nebija ļoti nozīmīga drošības pasākuma: tā saucamās izolācijas ēkas. Tā ir izolēta, gāzes necaurlaidīga struktūra, kas ieskauj kodolreaktoru. Šī čaula, kas parasti kupola formā ir veidota no dzelzsbetona, ir domāta, lai atmosfērā nenonāktu radioaktīvie izmeši. Ja tur būtu bijusi šāda veida struktūra, tad sprādzienā teorētiski varēja neviens neciest.

Foto: TVNET reportāža no Čornobiļas

Mūsdienās Čornobiļā saimnieko meža zvēri

Pēc sprādziena cilvēki no Čornobiļas teritorijas tika evakuēti un to savā varā pārņēma daba. Briežu, stirnu un mežacūku populācija reiz cilvēku apdzīvotajā teritorijā ir līdzīga šo zvēru populācijai cilvēka darbības neskartos rezervātos. Īpaši labi klājas vilkiem, ko tur ir septiņas reizes vairāk nekā tuvējos rezervātos.

Tas gan nenozīmē, ka radiācija nāk par labu savvaļas dabai. Lielais dzīvnieku skaits ir skaidrojams ar to, ka no šīs teritorijas vairās cilvēks, kurš ir lielāks drauds dabai par radiāciju