Psiholoģe par seksualitātes pētīšanu kā prevenciju pašas piedzīvotajam: Manī izdega visa ticība labajam cilvēkā

Viena no pirmajām darbavietām psiholoģei bija policijā, kur piedalījusies nopratināšanās. Psiholoģiski smagais darbs viņu agrā jaunībā norūdīja. Tam sekoja darbs dažādos krīzes centros, kur sastapusies ar daudzu cilvēku, arī bērnu smagajiem likteņiem:

"Tas kontingents bija... Līdz tiem 26 [gadiem] manī izdega visa ticība labajam cilvēkā, kāda vien varēja būt manā optimistiskajā personībā."

Rezultāts tam bija izdegšana. Darbā reti psiholoģe varēja just konkrētu rezultātu un redzēt padarītā darba augļus, taču tas viņai personīgi, veicot darbu, ir svarīgi. Redzētās bērnu ciešanas krīzes centros atgādināja arī par pašas bērnību, jo sieviete nāk no vardarbīgas ģimenes. Psiholoģe stāsta, ka darbā varēja viegli pazaudēt robežu - kurās situācijās saruna norisinās par klientu un kurās - par sevi pašu. 

Pētniece bērnībā piedzīvoja tēva alkoholismu. Atkarības ietekmē viņš vardarbīgi izturējās pret sievietes mammu un vecmāmiņu:

"Nu tāda klasika Latvijas vidē. It kā nekas oriģināls - katrā dzimtā mums ir vismaz divi alkoholiķi un kāds no viņiem ir bijis agresīvs un vardarbīgs."

Balode stāsta, ka bērnībā viņa rūpējusies ne tikai par savu drošību, slēpjoties skapī un cenšoties pēc iespējas klusāk elpot, bet sargājusi no vardarbības arī mazāko māsu.

Viņa pievērsās seksualitātes pētīšanai, jo saprata, ka darbs ar psiholoģiskas traumas sekām nav efektīvs. Seksualitāte Kristīnes dzīvē parādījās kā prevencija vardarbībai. Ja cilvēks spēj izveidot veselīgas attiecības, tad viņš pasaulē neturpinās vairot vardarbību, kuru pats bērnībā piedzīvojis. 

"Tas nav ne vienkārši, ne viegli mums atļaut piedzīvot sevi kā seksuālām būtnēm šajā pasaulē, kur cilvēka seksualitāte gadsimtiem ir tikusi pagriezta pret mums kā lielāko ienaidnieku, caur ko ir bijusi iespēja manipulēt visos iespējamos veidos."

Lai gan psiholoģe pati ir dzimusi vidusmēra padomju ģimenē, kur izglītību seksuālajā jomā neviens nav ieguvis, taču ģimenē pastāvējušas veselīgas attiecības ar kailumu, dodoties pirtīs, kurās kails ķermenis netika seksualizēts.

Raksturojot seksualitātes izglītības līmeni Latvijā, Balode to raksturo kā ierobežotu:

"Ir bijušas pāris stundas, man liekas, 8., 9. klasē, kas ir vispretdabiskākais vecums, kad ar pusaudžiem runāt par šīm tēmām, jo kauns un spriedze nekādā veidā neatbalsta zināšanu uzņemšanu."

Cilvēkam būtu svarīgi saprast, ko nozīmē seksualitāte, kas ir seksuāls cilvēks. Dzimumidentitāte, cilvēka orientācija - uz ko cilvēks ir orientēts fiziski, romantiski un intelektuāli, skaidro pētniece. Tas viss veido cilvēka identitāti un, to saprotot, ir vieglāk veidot veselīgas attiecības.

Tomēr pētniece apgalvo, ka Latvija nav vienīgā valsts, kurā izglītība par seksualitāti nav pietiekamā līmenī.  "Mēs esam ceļojumā," tā viņa raksturo esošo situāciju - lai gan tā uzlabojas, taču sabiedrība vēl daudz jāizglīto.

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!