"Esmu novecojis no visām šīm gudrībām, ko nekad nebūtu gribējis iegūt." Zelenskis par prezidenta darbu kara apstākļos

ASV izdevuma "Time" žurnālists Saimons Šusters aprīlī divas nedēļas pavadīja Ukrainas prezidenta administrācijas telpās Bankova ielā Kijivā, kur pašlaik dzīvo un strādā Zelenskis, viņa apsardze un padotie - no kuriem daudzi pirms tam bija aktieri, šovmeņi, blogeri un žurnālisti, bet tagad vada kara plosītu valsti.

Pirmajās kara stundās Krievijas karavīri nonāca ļoti tuvu tam, lai atrastu Zelenski un viņa ģimeni - tas būtu noticis, ja viņi būtu bijuši tikai par dažām minūtēm ātrāki. Reiz no Zelenska biroja esot bijuši dzirdami Krievijas karavīru šāvieni. "Divi kara mēneši padarījuši viņu skarbāku, viņš ātrāk ļauj vaļu dusmām un ir vairāk pieradis riskēt," raksta autors, kurš iepriekš Zelenski bija intervējis pirms trim gadiem, kad komiķis kandidēja uz Ukrainas prezidenta amatu. "Viņu vajā skati ar mirušiem civiliedzīvotājiem, kā arī katru dienu dienu saņemtie lūgumi no viņa karavīriem, no kuriem vairāki simti [Mariupolē] ir iesprostoti zem zemes, kamēr pamazām beidzas pārtika, ūdens un munīcija."

Zelenskis atklāj - viena no atmiņām, kas visspilgtāk iespiedušās prātā, ir agrs 24. februāra rīts, kad viņš un sieva Olena modināja bērnus, lai pateiktu, ka sākusies bombardēšana un ka drīzumā nāksies doties prom no mājām. Viņu meitai ir 17 gadi, bet dēlam deviņi - abi ir pietiekami lieli, lai apzinātos briesmas. "Mēs viņus pamodinājām," stāsta Zelenskis. "Bija skaļi. Bija dzirdami sprādzieni."

Ukrainas bruņotie spēki Zelenskim ziņoja, ka Krievijas desantnieku grupas esot nolaidušās Kijivā un plāno nogalināt vai sagūstīt viņu un viņa ģimeni. "Pirms šīs nakts mēs tādas lietas bijām redzējuši tikai filmās," stāsta Ukrainas prezidenta biroja vadītājs Andrijs Jermaks.

Kamēr Ukrainas karavīri Kijivas ielās atvairīja krievu uzbrukumus, prezidenta apsardze centās nocietināt administrācijas ēkas ar visu, kas bija pie rokas. "Draugi un sabiedrotie steidzās pie Zelenska, dažreiz pārkāpjot drošības protokolus," raksta Šusters. "Daži atveda arī savu ģimeni. Gadījumā, ja prezidents tiktu nogalināts, viņa pilnvaras būtu jāpārņem parlamenta spīkeram. Taču šajā amatā esošais Ruslans Stefančuks iebrukuma rītā taisnā ceļā atbrauca uz Bankova ielu tā vietā, lai patvertos kaut kur citur."

Iebrukuma pirmajā vakarā valdības ēku kvartāla tuvumā notika apšaudes. Apsardze lika izslēgt gaismu, kā arī izdalīja bruņuvestes un ieročus Zelenskim un apmēram 12 viņa padomniekiem. Tikai daži no viņiem zināja, kā apieties ar ieroci. Viens no tiem bija Ukrainas militārās izlūkošanas veterāns Oleksijs Arestovičs.

Arestovičs norāda, ka Krievijas karavīri divas reizes mēģināja ieņemt ēku, kurā atradās Ukrainas prezidenta administrācija. Zelenskis apstiprināja, ka tobrīd tur uzturējās arī viņa sieva un bērni.

ASV un britu sabiedrotie piedāvāja evakuēt Zelenski un viņa komandu un palīdzēt izveidot trimdas valdību (visdrīzāk Polijas austrumos), kas varētu turpināt vadīt valsti. Taču Zelenska padomnieki neatminas, ka viņš kādreiz būtu nopietni apsvēris šādu iespēju. Amerikāņiem Zelenskis atbildēja ar frāzi, kas vēlāk nokļuva ziņu virsrakstos: "Man vajag munīciju, nevis taksi."

Arī Zelenska miesassargi viņu mudināja doties uz kādu drošāku vietu. Prezidenta administrācijas ēkām apkārt ir daudz dzīvojamo māju, kur būtu varējuši iekārtoties krievu snaiperi. Dažas mājas ir pat pietiekami tuvu, lai no tām administrācijas ēkās iesviestu granātu.

Ārpus Kijivas Zelenskim bija sagatavots bunkurs, kurā būtu bijis iespējams uzturēties ilgstoši, taču viņš atteicās uz to doties. Tā vietā Zelenskis otrajā iebrukuma naktī ar vairākām citām augstām amatpersonām izgāja pagalmā un ar telefonu uzfilmēja iedrošinošu video. "Mēs visi esam šeit. Sargājam mūsu neatkarību, mūsu valsti," sacīja Zelenskis. 

"Tobrīd Zelenskis bija sapratis, kāda ir viņa loma šajā karā. Viņam bija pievērstas ukraiņu tautas un pārējās pasaules acis," raksta Šusters.

"Tu saproti, ka viņi skatās," viņš atreferē Zelenska vārdus. "Tu esi simbols. Tev jārīkojas tā, kā vajadzētu rīkoties valsts galvam."

Taču tobrīd "vienotība, ko šis video parādīja, bija nedaudz maldinoša", norāda žurnālists. Zelenskis bija saņēmis ziņas, ka vairākas amatpersonas un pat bruņoto spēku virsnieki ir aizbēguši. Zelenskis nedraudēja un neuzstādīja ultimātus. Viņš deva laiku evakuēt ģimenes, bet pēc tam aicināja atgriezties pie pienākumu pildīšanas. Vairums atgriezās. Pievienojās arī brīvprātīgie, piemēram, prominentais žurnālists un deputāts Serhijs Leščenko, kurš palīdz apkarot Krievijas dezinformāciju.

Zelenskis un viņa komanda bieži vien par notiekošo uzzināja tāpat kā mēs visi - no fotogrāfijām un video sociālajos tīklos. Marta sākumā, kamēr Krievijas spēki joprojām apšaudīja Kijivu, Zelenskis kopā ar diviem draugiem un nelielu apsardzi izbrauca no prezidenta administrācijas ēkas, lai pašu acīm redzētu postījumus. Šis brauciens netika publiskots.

"Viņi aizbrauca līdz sagruvušam tiltam, kas iezīmēja frontes līniju pilsētas nomalē. Tā bija pirmā reize, kad Zelenskis tuvumā redzēja kauju sekas," raksta Šusters. "Viņš brīnījās, cik lielu krāteri sprādziens bija atstājis uz ceļa. Kad viņš apstājās pie blokposteņa, lai parunātu ar ukraiņu karavīriem, Zelenska miesassargi, kā viņš pats to raksturo, "juka prātā". Prezidentam nebija nekāda spiedīga iemesla atrasties tik tuvu Krievijas pozīcijām. Viņš saka, ka vienkārši gribēja apskatīties un parunāt ar cilvēkiem uz frontes līnijas."

Dažas dienas vēlāk Zelenskis devās "boršča braucienā", lai satiktos ar vīrieti, kurš Kijivas nomalē katru dienu karavīriem nesa paša vārītu boršču. Taču kopumā šādi izbraucieni bija reta parādība.

Arestovičs stāsta, ka Zelenskis neizliekoties par lielu militārās jomas pārzinātāju. "Viņš ļauj komandieriem cīnīties," norāda Arestovičs. Zelenska galvenie "ieroči" ir publiski paziņojumi, uzrunas, tikšanās un intervijas.

Aprīļa sākumā Ukrainas spēki bija atspieduši krievu karavīrus no Kijivas piepilsētām, un Krievija pārgrupējās ofensīvai Ukrainas austrumos. Krievijas iebrukuma 40. dienā Zelenskis devās plaši publiskotā vizītē uz Buču, kur pēc Krievijas karavīru aiziešanas pavērās šausminoši skati - ukraiņu civiliedzīvotāju līķi uz ielām un savās mājās.

Ukraina gribēja pārtraukt miera sarunas ar Krieviju, stāsta Dāvids Arahamija, kuram Zelenskis bija uzticējis šo sarunu vadīšanu. "Es gandrīz nespēju uz viņiem paskatīties," norāda Arahamija.

8. aprīlī Krievija raidīja raķetes uz dzelzceļa staciju Kramatorskā, no kuras daudzi cilvēki mēģināja doties prom pirms gaidāmās ofensīvas Ukrainas austrumos. Tika nogalināti vismaz 50 cilvēki un vēl vairāk nekā 100 ievainoti. Zelenskis redzēja fotogrāfijas no notikuma vietas, un it īpaši viņam prātā iespiedās attēls ar sievieti, kurai sprādziens bija norāvis galvu. "Viņai mugurā bija košas, atmiņā paliekošas drēbes," teica Zelenskis.

Todien bija gaidāma viena no svarīgākajām vizītēm - Eiropas Komisijas (EK) prezidente Urzula fon der Leiena ar vilcienu ieradās Kijivā, lai svinīgi pasniegtu Ukrainai anketu, kuras aizpildīšana ir obligāts solis ceļā uz ES kandidātvalsts statusu. Taču Zelenskis nespēja beigt domāt par Kramatorskas stacijā mirušo sievieti.

"Stāvot blakus fon der Leienai, viņa seja bija iezaļgana, un oratora talants viņu šoreiz pievīla. Viņš pat nespēja pietiekami koncentrēties, lai savā paziņojumā pieminētu raķešu uzbrukumu," raksta Šusters. 

"Tā bija viena no tām reizēm, kad tavas kājas un rokas dara vienu lietu, bet galva neklausa," žurnālistam vēlāk sacīja Zelenskis. "Jo tava galva ir tur, stacijā, bet tev jābūt klātesošam kaut kur citur."

Pēc Krievijas karaspēka aiziešanas no Kijivas apkaimes Zelenska administrācija pazemes bunkurā uzturas tad, kad skan gaisa trauksmes sirēnas, bet pārējo laiku biežāk savos kabinetos. Zelenska padomnieks Mihailo Podoļaks atteicies aizbarikādēt sava kabineta logus vai pat aizvilkt aizkarus. 

Podoļaks stāsta, ka neredzot jēgu pārāk daudz domāt par iespēju, ka Krievija ar raķetēm varētu apšaudīt Ukrainas prezidenta administrācijas ēkas. "Ja uzbrukums notiks, viņi mums trāpīs un šeit viss pārvērtīsies drupās," viņš saka balsī, kurā nedzird bailes. "Ko gan mums darīt? Mums jāturpina strādāt."

"Esmu kļuvis vecāks," par diviem kara mēnešiem saka Zelenskis. "Esmu novecojis no visām šīm gudrībām, ko nekad nebūtu gribējis iegūt. Šī gudrība ir cieši saistīta ar mirušo skaitu un Krievijas karavīru pastrādātajām spīdzināšanām. Tā ir tāda veida gudrība."

Vai Zelenskis nožēlo, ka veiksmīgo aktiera karjeru iemainījis pret būšanu prezidentam kara laikā? "Nevienu brīdi," atbild Zelenskis. 

"Viņš nezina, kā šis karš beigsies vai kā viņu atcerēsies vēsture. Viņš zina tikai to, ka šajā brīdī Ukrainai vajadzīgs kara laika prezidents. Un viņš spēlē šo lomu," rakstu noslēdz Šusters.