Pk, 19.08.2022.

Noplēsta āda un nokrituši kāju pirksti. Ukraiņu tēvs pēc atgriešanās no Krievijas cietuma pastāsta par spīdzināšanu

Apollo.lv
Noplēsta āda un nokrituši kāju pirksti. Ukraiņu tēvs pēc atgriešanās no Krievijas cietuma pastāsta par spīdzināšanu
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Foto: Reuters/ Scanpix

Ņikita Horbans sakrustotām kājām sēž uz vecmodīgas tērauda slimnīcas gultas un slidina pirkstus pāri pēdu galiem, kur agrāk atradās viņa kāju pirksti. Viņš joprojām ir drēbēs, kuras krievi viņam iedeva, kad sūtīja uz mājām, – haki krāsas T kreklā un treniņbiksēs. Lai gan viņam ir tikai 31 gads, vīrietis izskatās novecojis - bāls un novājējis. Par Ņikitas pavadīto laiku Krievijas armijas gūstā stāsta BBC.

Oriģinālraksts publicēts 2022. gada 29. aprīlī.

"Esmu zaudējis daudz svara," viņš nosaka, paskatīdamies uz leju. "Es neizskatos labi."

Ņikitam regulāri jākustina kājas, lai tās nesāpētu. Tikai pirms trīs dienām viņš tika atbrīvots no gūsta un apmaiņas ceļā nonāca atpakaļ Ukrainā. Kopā ar vēl vienu bijušo gūstekni viņš guļ slimnīcā. Pirms tam trīs drūmas nedēļas viņi pavadīja Krievijas cietumā. Otrs vīrietis, 28 gadus vecais Serhijs Vasiliha, atgriezās ar amputētām abām kājām. "Viņam nepaveicās tā kā man," nosaka Ņikita.

Sarunas par ieslodzīto apmaiņu risina Ukrainas vicepremjere Irina Vereščuka, kura apstiprina, ka Ņikita ir atgriezies no Krievijas.

"Šajā apmaiņā bija smagi traumēti cilvēki - amputētas ekstremitātes, cilvēki ar sepsi un citiem smagiem ievainojumiem," stāsta Vereščuka.

"Bija skaidras spīdzināšanas pazīmes," viņa saka. "Viņu [gūstekņu] stāsti ir šausmīgi."

Ņikitas nežēlīgais pārbaudījums sākās marta sākumā, kad Krievijas armija iebrauca Avdijivkā. Pirms kara viņš strādāja Kijivas slimnīcā par laborantu. Ņikita kopā ar savu tēvu Sašu, abu vīriešu sievām un paša piecus gadus veco dēlu slēpās aukstā, mitrā pagrabā zem dārza. Lai gan Saša ir Ņikitas patēvs, taču viņu attiecības bija tik tuvas, ka abi viens otru sauca par tēvu un dēlu.

Krievu karavīri gāja no mājas uz māju. Ņikitu un viņa patēvu izvilka ārā no pagraba un piekāva.

"Notika apšaude, ciematā nogalināja cilvēkus, tas bija biedējoši," atceras Ņikita.

Abiem vīriešiem aizsēja acis un aizveda uz kādu pļavu, kur viņi tika spīdzināti. Ņikitam uz locītavas ir svaiga rēta, kas, pēc viņa teiktā, radusies, mocītājiem pievelkot stellatslēgu un griežot to tik ilgi, kamēr āda plīsa vaļā. Viņš dzirdēja, ka apkārt atrodas vairāki cilvēki, taču nezināja, cik daudz un kādi: "Es atceros tikai to, ka domāju: kur ir mans tēvs? Ja nu viņš vairs nav kopā ar mani?"

Karavīri atņēma viņiem zābakus, pielēja tos ar ūdeni un uzvilka gūstekņiem kājās. Pēc tam ieslodzītie bija spiesti stindzinošā aukstumā gulēt ar seju pret zemi. "Mēs lietū gulējām trīs vai četras naktis, kļuva arvien aukstāks un aukstāks," atceras Ņikita.

Kad vairs tuvumā nedzirdēja krievu karavīru balsis, Ņikita pusbalsī iesaucās: "Tēti, vai tu te esi?" Un pretī atskanēja klusa Sašas balss. Viņi bija kopā. Kopš tā brīža viņi runāja tad, kad tas šķita droši. Tā viens otru drošinādami, ka ir līdzās.

Drīz vien Ņikita nejuta savas pēdas. Vīriešu tuvumā sāka krist šķembas no netālu mestajām bumbām. "Mēs ilgu laiku tā gulējām uz zemes, vēlreiz un vēlreiz atvadoties no dzīves," sacīja Ņikita.

Galu galā krievu karavīri viņus piecēla kājās un iemeta kravas automašīnās. Ņikitam ar aizsietām acīm bija grūtības noteikt laika ritējumu. Kādā brīdī viņus apvienoja ar vēl vienu ieslodzīto grupu un veda ar helikopteru. Mocījis izsalkums — kopš gūsta sākuma viņiem bija iedota tikai viena putras bļoda, maizes rika un cepums, stāsta Ņikita.

No helikoptera viņus pārveda uz kravas lidmašīnu. Ņikita juta, ka griežas dzinēji, lidmašīna sāk kustību pa skrejceļu un paceļas gaisā. Viņam šķita, ka gaisa kuģī kopā ar viņu ir aptuveni vēl 10 līdz 12 ieslodzītie.

"Vai ar tevi viss ir kārtībā?" viņš skaļi jautāja, pārkliedzot dzinēju radīto troksni.

"Jā, ar mani viss kārtībā," Ņikitas tētis atbildēja.

Tikmēr Ņikitas un Sašas sievas, Nadja un Svitlana, kā arī Ņikitas dēls Artjoms bija pārcēlušies no sava pagraba uz lielāku patvertni zem kaimiņu mājas. Sievietes nezināja, kur atrodas viņu vīri.

Arī Sašas vecāki, Nadja un Volodimirs, kuri dzīvoja pavisam netālu, sāka uztraukties. Saša neatbildēja uz vecāku zvaniem, un viņiem nebija iespējas izkļūt no mājas, lai noskaidrotu, kur dēls atrodas. Ciematam apkārt krita šāviņi, un pārtraukumos starp bombardēšanām krievu karavīri izdemolēja mājas. Vairāk nekā mēnesi neviena no šķirtās ģimenes grupām nezināja, vai tuvinieki vēl ir dzīvi.

Kravas lidmašīna ar gūstekņiem nolaidās Krievijā. Viņi tika nogādāti aizturēšanas nometnē, kur beidzot no acīm tika noņemti apsēji un viņi ieraudzīja viens otru. Vīrieši apskāvās.

Viens no Sašas pirkstiem karājās ādas strēmelē, jo krievu karavīri stellatslēgu izmantoja arī Sašas spīdzināšanā. Vīrietis tika nogādāts pie mediķiem. Ņikita beidzot ieraudzīja savas kājas - viņa pirksti bija melni. Viņš zināja, ka  guvis smagus apsaldējumus, tādēļ lūdza medicīnisko palīdzību. Izveidotajā pagaidu slimnīcā ārsti apžāvēja un pārsēja viņa kāju pirkstus, taču tas arī bija viss. Viņam uzvilka atpakaļ zābakus, un pēc piecām nometnē pavadītām dienām ieslodzītie ar kravas automašīnu tika nogādāti pirmstiesas aizturēšanas centrā - Krievijas pilsētas Kurskas cietumā.

Ieslodzītos ietērpa formastērpos, un viņiem apgrieza matus. Tika paziņots, ka ieslodzītie tiks "vakcinēti". Vēlāk atklājās, ka šis vārds apzīmēja sitienus, stāsta Ņikita. Viņš atradās vienā kamerā kopā ar Sašu un vēl 10 citiem ieslodzītajiem. Tajā brīdī Ņikita saprata, ka viņš var zaudēt abas kājas.

"Pirmajā naktī apjēdzu, ka tās nejūtu un nevaru pakustināt," viņš stāsta. "Un tās sāka briesmīgi smirdēt."

Citi arī bija saskārušies ar šo problēmu. Daži vēlāk zaudēja veselas ekstremitātes. Aprūpe cietumā bija minimāla – injicēja antibiotikas un mainīja pārsējus reizi trīs dienās. 

Ņikita stāsta, ka cietuma ārsts viņam teicis: "Mums šeit ir labas zāles un ārstēšanas metodes, taču tās nav domātas jums."

Ieslodzītie viens otru kamerā izklaidēja, stāstot par savām ģimenēm un jokojoties. Viņi bija spiesti no galvas iemācīties patriotiskas krievu dziesmas un dziedāt tās sargiem, atceras Ņikita.

"Krievijas himna, vēl viena pretīga Putinu slavinoša dziesma. Viņi mums tās iedeva no rīta un lika iemācīties līdz pusdienlaikam," viņš stāsta.

Ieslodzītos pratināja divas vai trīs reizes dienā, kā arī sita. Pēc tam viņi bija spiesti parakstīt dokumentus, kas apliecina, ka ieslodzītie saņem kvalitatīvu medicīnisko aprūpi un tiek baroti, kā arī nav fiziski cietuši. Parakstot dokumentus, viņi uzzināja savu atrašanās vietu, jo uz tiem bija zīmogs ar uzrakstu "Kurskas pirmstiesas aizturēšanas centrs 1".

Pēc pavadītām trim nedēļām cietumā Ņikitas pēdu stāvoklis bija dramatiski pasliktinājies, tādēļ viņš beidzot kopā ar diviem citiem ieslodzītajiem tika pārvests uz slimnīcu. Ķirurgs teica, ka visi kāju pirksti tiks amputēti. "Tie bija tik sliktā stāvoklī, ka apskates laikā viens pirksts vienkārši nokrita," stāstīja Ņikita.

Pēc pavadītas nedēļas slimnīcā ieradās kāda amatpersona, kas paziņoja, ka viņš un vairāki citi smagi ievainoti pacienti tiks sūtīti mājās, "lai par viņiem rūpētos ģimenes".

Vereščuka ziņo, ka krievi Ukrainā mēģina apmainīt Ukrainas civiliedzīvotājus pret krievu armijas karagūstekņiem, kas ir aizliegts ar Ženēvas konvenciju.

"Tādēļ viņi saņēma ķīlniekus - civiliedzīvotājus, sievietes, vietējo pašvaldību darbiniekus, lai mēģinātu viņus izmantot," skaidro Vereščuka.

"Mēs zinām, ka tur ir vairāk nekā 1000 ķīlnieku, tostarp gandrīz 500 sieviešu. Mēs zinām, ka viņi atrodas cietumos un pirmstiesas aizturēšanas centros Kurskā, Brjanskā, Rjazaņā, Rostovā," saka Vereščuka.

Ņikita vairs neatgriezās Kurskas cietumā, kur viņš pēdējo reizi bija redzējis Sašu. No slimnīcas viņu atkal aizveda uz kravas lidmašīnu, kas šoreiz lidoja uz Simferopoli Krimā. Krievijas varas iestādes paziņoja Vereščukai, ka viņiem nav rezerves ātrās palīdzības automašīnas, tāpēc smagi ievainotie piecas stundas tika vesti tukšu kravasmašīnu piekabēs.

Apmaiņas vietā krievi ievainotos noguldīja uz šosejas nestuvēs un devās prom. Ukraiņu karavīri ieradās un aizveda gūstekņus. Ņikita neticēja, ka atrodas Ukrainā, līdz brīdim, kad viens no karavīriem paskatījās viņam acīs un ukraiņu valodā teica: "Esi sveicināts atpakaļ, draugs."

Vīrietis nezināja, vai viņa ģimene ir dzīva. Ņikita nosauca kādai Ukrainas amatpersonai savas sievas telefona numuru. Vīrietis, sirdij krūtīs dauzoties, uztraucies gaidīja, vai sieva pacels klausuli.

"Es gaidīju telefona pīkstienus, lai vismaz zinātu, vai viņas tālrunis darbojas," viņš stāsta. "Atskanēja izsaukšanas signāli; viņa noraidīja zvanu, taču tādējādi es uzzināju, ka viņa ir dzīva."

Otrajā reizē Nadja pacēla. Viņa stāstīja, ka atrodas drošībā Beļģijā kopā ar dēlu. "Piecas minūtes mēs vienkārši klausulē raudājām," atceras Ņikita. "Mēs mēģinājām sarunāties, taču nespējām. Man bira asaras. Izdzirdot viņas sveicienu, es nespēju ievilkt elpu."

Pēc tam Nadja piezvanīja Sašas brālim Vjačeslavam un viņa vecākiem, lai paziņotu priecīgo vēsti. Tomēr pilnai laimei pietrūka vēl viena ģimenes locekļa.

"Mēs zinām, ka Saša bija dzīvs, kad Ņikita devās prom [uz slimnīcu], bet tas bija pirms divām nedēļām," stāsta Ņikitas māte. "Mēs joprojām šeit gaidām un ceram. Mums joprojām neklājas labi."

Kopš atgriešanās Ukrainā Ņikita centās sarunāt braucienu no Zaporižjas uz slimnīcu Kijivā, kur viņš strādāja pirms kara. Šķita, ka tās darbība ir apstājusies. Taču pēkšņi agrā otrdienas rītā ienāca medmāsa, lai pateiktu, ka viņš dodas mājās.

Pēc ilgā brauciena ar ātrās palīdzības mašīnu Ņikitu slimnīcā sagaidīja kā varoni. Viņu aizveda uz privātu palātu ar lielu logu ar skatu uz priedēm. Trešdienas rītā pie viņa ieradās galvenais ārsts un galvenais ķirurgs. Abi mediķi bija satraukti gaidījuši ziņas par Ņikitu un no saviļņojuma apraudājās, viņu ieraugot. Divus citus kolēģus, precētu pāri, nesen kopā ar bērniem apšaudes laikā nogalināja.

"Viņa atgriešanās mums ir ļoti nozīmīga," saka ķirurgs Jurijs Šilenko. "Viņam būs no jauna jāiemācās staigāt, taču mēs viņa labā darīsim visu."

Ņikita uzvelk slimnīcas čības un parāda, ka jau spēj nostāties kājās un paspert dažus soļus. Ārsti runā par Ņikitas veseļošanās plānu, taču viņš īsti neklausās. "Man prātā ir tikai viena doma," viņš saka, kad ārsti aizgājuši. "Atkal satikt sievu un dēlu."

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!  

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu